18.04.2025.

            Vai jūs zināt, ko nozīmē jēdziens “kvadrātā”? Nu, piemēram, matemātikā “kvadrātā” nozīmē... paši zinām, vai ne? “Acis kvadrātā” – lielu izbrīnu... Bet “nacionālais kvadrātā”? Kas tas tāds? Āreče, tas ir viens skaists un lielisks piedzīvojums!

            Samulsināju? Bet kā gan citādi – ja jau reiz izrāde “Nacionālais kanāls” Nacionālajā teātrī, nu vai tad nav “kvadrātā”? Ir taču! Un, ja ņem vērā izrādes tematiku, tad šī mazliet “tukšmuldēšana” te varētu tīri labi iederēties...

            Un tagad – pa nopietnam pie lietas! Un lieta tiešām nopietna, jo šoreiz atkal piedzīvots kārtējais piesātinātais prāta trenažieris, tiesa gan, ne bez sava veida izklaidēm un amiziera... Protams, no brīža, kad izrāde pirmoreiz “gāja gaisā” 2025.gada 6.martā, ir pagājis jau pusotrs mēnesis, bet tādi nu ir tie abonementa “gaidīšanas svētki”... Laikā, kad izrāde tapa, par tās režisoru Matīsu Kažu lielākā daļa skatītāju droši vien zināja galvenokārt  saistībā ar godalgoto Ginta Zilbaloža filmu “Straume”, un vēl kāds pulciņš –  saistībā ar izrādi “Maigā vara” tepat – Nacionālajā. Mazu brīdi pirms pirmizrādes notika elpu aizraujošais notikums, un, gluži kā ziņu medijiem pienākas, arī aktieri uz norisēm pasaul`s arēnā reaģēja atbilstoši, pirmizrādes vakarā paklanīties iznākdami ar īpašā stilā sapogātām žaketēm (“karsta” ziņa taču!)... Pa šo laiku, protams, tapis arī krietns žūksnis recenziju un atsauksmju dažādos avotos, ar kurām laika gaitā iepazīstos (“lielās, oficiālās” gan šoreiz atkal ar nolūku atstāju lasīšanai pēc...) un tā nu arī es esmu tikusi līdz šim piedzīvojumam.

            Jāatzīst, ka šī atkal ir viena no retajām reizēm, kad mans vīrs izrādi noskatās vēl pirms manis, un tas notiek, pateicoties kādam īpašam piedāvājumam no mūsu jaunatnes puses, par ko sirsnīgs paldies mīļajai meitenei Leinai! Mājās pārbraukušam, viņam liela stāstīšana un piedzīvotā analizēšana, daži padomi man, kas jāievēro, kad pati došos uz izrādi (tai skaitā īpaša vērība ekrāniem teātra foajē...), un mums visiem kopā liels prieks par izrādi un ar to saistītajiem piedzīvojumiem. Tiesa, programmiņu sagaidām tikai manā apmeklējuma reizē (kā jau abonementa īpašniece, pie tās tieku par brīvu...), un tad tā atkal izrādās varen interesanta lasāmviela, jo sevišķi paša režisora Matīsa Kažas intervija ar Arni Krauzi, ko pazīstam kā TV “seju”. Šī intervija arī lieliski sasaista gan pārdomas, kuras vijas manā prātā, gan uz skatuves notiekošo un sniedz ieskatu mums, no malas skatošajiem, kas tad ir aiz tās mediju dzīves priekškara, tiesa – tieši Latvijas “mērcītē”, jo tā samērā krietni atšķiras no ASV “mērces”, kurā kuļas un maļas izrādes tēli. Turklāt intervijā tiek pieminēta kāda grāmata, par kuru skaidrs, ka to lieku savā lasāmlistē... Tiesa, arī filmu “Tīkls”, kas tapusi tālajā 1976.gadā, vajadzētu noskatīties, tas tāds “pēcstundu darbiņš”, jo, kā lasāms vienā no atsauksmēm – nav gan liela bēda, ja skatītājs filmu, pēc kuras veidota izrāde, neesot redzējis, bet noderētu gan. Un te nu atkal jāsaka – visu cieņu izrādes režisoram, kurš pats šo filmas scenāriju tulkojis un piemērojis mūsdienām, jo pa šiem gandrīz 50 gadiem taču daudz kas mainījies, vai varbūt tomēr nē?...

            Jāatzīstas, ka es piederu pie cilvēkiem, kam televizors tomēr galvenokārt ir “mēbele, no kuras noslaucīt putekļus”, un neskatos dažādus šovus, ne seriālus (ar ļoti retiem izņēmumiem...), vismaz ne pēdējo gandrīz divdesmit gadu laikā. Un varbūt tas skanēs mazliet augstprātīgi, bet nejūtos neko diži zaudējusi bez šīs skatīšanās, jo tās sarunas, ko vērpušas kolēģes, apspriežot kārtējo seriāla vai šova sēriju, man šķitušas tikpat liela tukšd... kā tā, par kuru no skatuves runā Egona Dombrovska Hovards Bīls. Ja tas - gluži pretēji – ir “īsts” seriāls kā, piemēram, “Likteņa līdumnieki” vai reāls dzīvesstāsts raidījumā “Dzīvīte” vai “Ielas garumā”, tad pavisam cita lieta, taču – neviens man nenorādīs, kad skatoties jāsmejas (ar tiem drausmīgajiem smiekliem fonā...) un vismaz pašreizējā dzīves stilā nepiesēdinās pie televizora tad, kad jāsākas kārtējai sērijai. Jā, var jau teikt, ka mūsdienās gan ziņas, gan visu pārējo varam noskatīties jebkurā laikā, kad mums tas ir ērti, atšķirībā no manas bērnības (pirms tiem gandrīz 50 gadiem, kas ir šī stāsta pamatā...), kad pagalms ar rāvienu bija tukšs brīdī, kad sākās vai nu “Robins Huds” vai “Kapteiņa Granta meklējumos”, vai arī “Ilgais ceļš kāpās” un “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”. Un tāpat var teikt, kā reiz bija Latvijas Radio moto – nav nekā jauna šai pasaulē, bet, ja būs, mēs jums par to pastāstīsim. Šeit gribu pieminēt mazliet Arņa Krauzes pārdomu no programmiņas, kad viņš stāsta par TV diktoriem, kuri Atmodas laikā, mainoties varām, zaudēja savu vietu ekrāna otrā pusē, jo tika uzskatīts, ka viņi lasījuši ziņas padomju okupācijas laikā, tāpēc brīvā valstī viņu darbam vairs nav vietas, taču šie diktori stāstīja ne jau tikai par to, bet arī par daudz ko citu... Jā, gan toreiz, gan tagad ziņu diktors, televīzijas cilvēks tiek uztverts kā sava veida pravietis, kurš zina patiesību un stāsta to mums, taču visos laikos ir bijis jādomā līdzi tam, ko uzklausi, - gan senāk, kad domājām vienu un runājām citu, jo tādi bija apstākļi, gan tagad, kad informācijas ir tik daudz, ka tai izsekot, atšķetināt un sasaistīt, kas patiess, bet kas – tikai “šovs”, uzmanības piesaistīšana, kļūst arvien grūtāk. Un tad parādās jautājums – kā to publikas uzmanību piesaistīt, kāds ir mūsu raidījuma reitings, turklāt es vēl labprāt pajautātu – cik tas ir patiess, un kā jūs to nosakāt? Jo varbūt kāds tikai ieslēdz TV kasti un aiziet traukus mazgāt, viņam vienkārši vajag to sajūtu, ka mājās vēl kāds ir, vai viņam nepatīk klusums, bet patiesībā šis cilvēks nemaz neklausās, ko viņam no ekrāna stāsta... Aber “reitings iet”...

            Ļoti vērtīgs pārdomām man bija programmiņā rodamais Nacionālā kanāla tēlu hierarhijas zīmējums, kuru lasot, šķirstīju līdzi aktieru sarakstu, bet pēc tam labsajūtā tvēru ik vārdu un mēģināju “uzburt”, cik daudz vai maz gan ietekmē ikviens no šajā “trepītē” ierakstītajiem ļaudīm, un cik ļoti tas ir vai nav saistīts tieši ar hierarhijas kāpnēm, cik – ar viņu pašu kā personību šarmu un mērķtiecību.

            Sarunas starp Agneses Budovskas Diānu Kristensenu, programmu daļas vadītāju, un Ivara Kļavinska Maksu Šūmaheru, ziņu dienasta vadītāju,  mani apbūra tieši ar to sadaļu, kad tiek runāts par paaudžu atšķirībām, par to, ka mēs esam pēdējā just spējīgā paaudze, savukārt nākamās jau dzīvo galvenokārt savā virtuālajā realitātē, tā īsti vairs nespējot iejusties, izdziļināties otra cilvēka sirds pārdzīvojumos. Un tie neskaitāmie mirkļi, kad Agneses Diāna velk no kabatas telefonu, pārskata tajā redzamo un piedāvā visa veida informāciju saviem sarunas biedriem!... Ja kādreiz bija cilvēki, kam par katru dzīves norisi bija savs “aņuks” kabatā, tad tagad tiešām sāk šķist, ka apkārt sastopam arī cilvēkus, kas par katru lietu atradīs info, turklāt tā būs tik plaša, cik nu konkrētajā brīdī tīmeklis to pieļaus...

            Bija smeldzīgie mirkļi, kad Daigas Kažociņas Luīza, Maksa sieva, atzīstas, ka viņai ļoti sāp tas, kas notiek abu attiecībās – tad, kad kopā izaudzināti bērni, kad tādu īstu konfliktu, šķiet, nemaz nav bijis, un tomēr otrs cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ jūtas slikti šai savienībā, - tas vienmēr ir smagi, bet, šķiet, vēl smagāk, ja abu vidū nostājies kāds trešais, par kuru neviens nezina, vai un kāpēc tas vajadzīgs... Tāpat tie brīži, kad Ulda Anžes Eds Radijs, kanāla valdes priekšsēdētājs, gan runā lēni un apdomīgi, gan iedzer zāles un viņa kustības ir pavisam gausas, - vai vecuma galā cilvēks spēj un grib vadīt savu uzņēmumu, vai mediju telpā par viņa “norietu” jau netiek spriests, viņam pašam pat labā formā esot? Šajā reizē man sāpīgu sajūtu uzdzina arī Igora Šelegovska Frenks Hakets, kanāla izpilddirektors, tiesa gan, ne ar savu tēlu, kas bija īsteni karjeristisks aprēķinātājs un komandētājs pēc sava prāta, bet gan ar savu veselību... Visu cieņu, Igor, par izpildījumu, un veseļojies! Silts prieks ielija sirdī brīdī, kad Marijas Bērziņas režisora asistente pasaka, ka viņai patīk tas, ko viņa redz ekrānā, un kad uz atvadām uzdāvināja Hovardam Bīlam rotaļu zaķi, - laikam taču, ilgi kopā strādājot, bija kāda sirsnīga stīga, neskatoties uz to, ka gan režisors Ivars Puga, gan viņa asistente, tāpat arī studijas pārzine Madara Reijere un iesildītājs Kristaps Kristers Ozols (paldies, Kristap, par kopīgo darbošanos, no sirds novērtēju! Tu biji foršs!) ir tēli bez saviem vārdiem, vien ar profesijas jeb hierarhijas pakāpītes vārdu, kas man šķita kā norāde uz to, cik šajā lielajā informācijas “mašinērijā” tu esi sīks puteklis, ka tev nav pat vārda, tu tikai ej un dari, ko liek... Toties, ja esi vismaz programmu daļas vadītājas asistente Šlesindžere – kā Elza Rūta Jordāne, tad tev ir arī vārds, lai gan augstprātīgā vadītāja to tikpat kā nelieto, vien izkomandē savu padoto... Un Normunda Laizāna Nelsons Čeinijs, kanāla valdes loceklis, - tik solīds, ieturēts un reizē tik bezkaislīgs, škiet, pat nenozīmīgs puzles gabaliņš visā lielajā bildē, kurš brīdī, kad sākas kārtējais ņemtiņš, paziņo, ka aizies pačurāt, - kā apliecinājums tam, cik bieži šie “valdes locekļi” ir tādas tukšās kārtis tikai vietas aizpildīšanai, mākslīgi amati, kam īsti nav ne jēgas, ne vajadzības... Savukārt Emīla Ralfa Zagorska Džensens, CCA korporācijas priekšsēdētājs, ar savu it kā pravieša no kanceles sludināto patiesību par to, kas tad ir kas plašajā pasaulē, - tik nosvērts un pārliecību iedvesošs, kāda, šķiet, mums šodien trūkst, vai varbūt – tieši otrādi – ir par daudz? Jā, viss atkarīgs no tā, ko gan tu, cilvēk, zini vai vēlies zināt, domā vai vēlies domāt... Un viennozīmīgi mans savā ziņā favorīts (lai gan brīnišķīgi bijāt jūs visi!) – Kārļa Reijera Džeks Snoudens, reportieris, ar savu jauno laiku žurnālistikai raksturīgo izteiksmes veidu, savdabīgo stiliņu, kas reizē ziņkārīgs un uzbāzīgs, taču šķiet bez sava viedokļa, jo reportierim kā notiekošā spogulim laikam tāda nemaz nedrīkst būt, - ak, to glumi glaimīgo un smaidīgo iznešanos, vaimandieniņ, žipčiks! Ak, un nedrīkst aizmirst Lauras Siliņas Peniju, kas vismaz ziņu sižetā izskan kā centrālais tēls, jo teroristu nolaupīta, taču tad pati kļuvusi par teroristi, un kuras monologs arī skan kā atgādinājums par pasaules lielajām patiesībām un to, kurš tad tās šobrīd “groza”...

            Ak mūžs, ko es te sastrādāju par aktieriem vien, bet vēl tak visi pārējie, kas šoreiz strādājuši pilnīgi mūsdienu ziņu dienesta un informācijas tehnoloģiju stilistikā, jo – kā lasāms, scenogrāfijas interjera attēli radīti ar MI palīdzību (Oļa Golovko), un vismaz manas acis “piemānīja” visai nopietni, jo es patiesi savā prātā risināju, kā gan tā “bilde” tur top? Protams, ka Oskara Pauliņa gaismas un Toma Zeļģa video, kuru tapšanā piedalījies arī Toms Čaune, ir “skaidra bilde”, par kuras radītājiem šaubu nav, tur allaž viss pašu rokām un prātiem nostrādāts līdz šikumam un sīkumam, bet tā “acu apmānīšana”... Nu jā, uz vizuālo tā varētu būt, savukārt uz audio, kad, piemēram, autoostā klausos autobusu pienākšanas sarakstus, tajos mirkļos gan mani piemānīt neizdodas, jo ne intonācija, ne gramatika man neļauj uztvert šo runātāju par īstu... Interesanti, ka šoreiz scenogrāfija nosaukta par vizuālo dramaturģiju (Reinis Dzudzilo), kuru lieliski papildina Kristas Dzudzilo kostīmi it kā tik lietišķi vienkāršos brūnos toņos, kuri pa brīdim pārtop citās krāsās (un tagad atkal ienāca prātā – vai tas bija “pa īstam” vai tomēr atkal uzdarbojas acu apmāns?) Īpaši gribas izcelt Egona Dombrovska tērpu daudzkrāsainību - kā pašu ziņu kaleidoskopu... Bet bija skaisti, tāpat kā Martas Ansones komponētās skaņu rindas un Ramonas Levanes dīdītie deju soļi, kam dzīvību iedvesa Uģa Jansona Krastiņa saksofons un Rūdolfa Dankfelda sitaminstrumenti. Un vēl jāatzīstas vienā “ausu apmānā”, jo, lai arī programmiņā rakstīts, ka pieteicējs balss ierakstā esot Raimonds Celms, tam nu es nenoticēju nevienā mirklī (neņemiet ļaunā, lūdzami, neviens!), vai nu to “džinglu” skaņu dēļ vai kā citādi, bet tas nekas!

            Jā, palieku pārdomās gan par to, ko gan mums katram, un arī man pašai, nozīmē informācijas gūzma, kas gāžas pāri, kā būt un sadzīvot ar to, kas tiek tiražēts kā labs, vērtīgs, svarīgs, reklamēts, un tev pašam savām domām un viedoklim vairs īsti neatliek vietas. Joprojām spēkā arī pārdomas par to, vai vajag ielaist savā dzīvē ekrānus ar visu, kas tajos redzams, vai tiem jākļūst par sava veida “ģimenes locekļiem”, kā kādā senā jokā tika teikts, vai varbūt tomēr spēkā jāpatur atziņa, ka visa vērtība slēpjas cilvēciskajās attiecībās, kuras, diemžēl vai par laimi, tomēr nevar izslēgt kā tehniku, kad tās raidītais apnicis (nē, nu var jau arī attiecības “izslēgt”, tomēr tas nospiedums būs daudz dziļāks un pamanāmāks...). Interesanti, ka par izrādi domāju arī šodien, dienas garumā dārzā “plosoties”, tas vien jau kaut ko nozīmē! Un arī saviem jauniešiem ieteicu šo ierakstīt skatāmlistē uz nākamo sezonu, savukārt pārējie, kas šo lasīs, lemiet paši (iečukstēšu, ka bija krietns žūksnis arī nešķīstas leksikas, bet manas ausis jau pieradušas pie tās manos kompetenču izglītības “medijos”...). Paldies, kas radījāt izrādi, un paldies, kas lasījāt manas pārdomas!