19.04.2022.

Ko dara teātra mīle, kad viņai vakarā pienāk ziņa par iespēju nākamajā vakarā viesoties kādā vēl neredzētā izrādē? Protams, pavaicā mājiniekiem, vai tie ar mieru, ka viņas kārtējo reizi nebūs mājās, un, saņēmusi apstiprinošu atbildi, steidz veikt mājasdarbu – iepazīties ar izrādes saturu, aktieru ansambli un recenzijām. Nākamās dienas gaitās izrādās, ka var pulciņam pievienot vēl vienu fikso ideju piekritēju, un tas arī tiek izdarīts, un tad jau vakarpusē atliek vien priecāties par satikšanos ar kādu laiku nemanītiem kolēģiem un saviem bijušajiem audzēkņiem, kas izauguši “nepieklājīgi gari un skaisti”, sēsties busā un ripot uz teātri. Tāds mans sastapšanās stāsts ar Dailes teātra “Izrādi, kas saiet sviestā” 😉

Kauns, protams, no vienas puses, ka tik ilgi neesmu bijusi Dailes teātrī, jo pa Nacionālo taču dzīvojos kā pa savām mājām (bet ko darīt, ja abonementu šie paši tagad “nepieklājīgi garie un skaistie” man uzdāvāja tieši uz Nacionālo? 😲), bet, no otras puses, vispār teātrī esmu bieža viešņa, tāpēc nelielas pārmaiņas vienmēr noder.

Ko tad mums vēsta Dailes teātra mājaslapa?

https://www.dailesteatris.lv/lv/izrades/2021-2022/izrade-kas-saiet-sviesta

Komēdija, kas skatāma kopš 2022.gada 26.janvāra, un tapusi sadarbībā ar “Mischief Worldwide Ltd”, režisore Eimija Mārčanta (Amy Marchant), režisores asistente Inga Krasovska, gaismu māksliniece Māra Vaļikova, tulkotāja Agnese Kasparova. Oriģinālā iestudējuma radošā komanda: autori – Henrijs Luiss, Džonatans Seiers, Henrijs Šīlds, scenogrāfija – Naidžels Huks, gaismu mākslinieks – Riks Mauntdžojs, kostīmu mākslinieks – Roberto Suroče, horeogrāfija – Deivs Hērns, mūzikas autors – Robs Falkoners, režisors – Marks Bels. Kā lasāms, šī luga skatāma 20 dažādās valodās un 2015.gadā ieguvusi prestižo Lorensa Olivjē balvu kā gada labākā komēdija.

Tā kā vakarā pirms izrādes izlasīju gan skatītāju atsauksmes, gan arī profesionāļu viedokļus

https://www.la.lv/latviesi-ka-londonas-vestenda

https://www.la.lv/melna-humora-verpetes-jeb-izrade-par-izradi

https://www.kroders.lv/recenzijas/1735,

tad biju gatava visam, ko varētu gaidīt. Zinu no dažādām intervijām, ka paši aktieri un režisori mēdz komēdiju dēvēt par visgrūtāko žanru, jo ar humora izjūtu mums katram patiesi ir savas -  visnotaļ intīmas attiecības, un tas, kas šķiet smieklīgs vienam, kādam citam tāds neliekas, vai arī – vienā situācijā mēs par to smejamies, pēc kāda laika – vairs nē... Turklāt dažādu tautu gaumes un izpratnes arī ir atšķirīgas. Protams, kad vienā otrā vietā pavīdēja mistera Bīna vārds, nejutos sevišķi iepriecināta, jo, lai nu man piedod viņa cienītāji, šie jociņi man tomēr šķiet salīdzinoši nožēlojami, man mistera Bīna bieži ir vienkārši žēl. Taču termins “melnais humors” savukārt piešķīla intereses dzirksteli, un galu galā – vajag taču ļauties!

Ir prieks redzēt pilnu arī skaitliski lielo Dailes teātra zāli, daudz jauniešu un vispār visāda gadagājuma ļaužu, jo tomēr esam noilgojušies pēc satikšanās gan cits ar citu, gan ar aktieriem un viņu veikumu. Gara acīm pavīd tās reizes, kad ar šiem konkrētajiem audzēkņiem vēl sākumskolas gados bijām Dailītē uz izrādēm “Pasaka par vērdiņu” un “Pīters Pens”, un ir prieks, ka viņi joprojām interesējas par gājieniem uz teātri, kas, neapšaubāmi, ir arī viņu tagadējās audzinātājas Maigas nopelns (cik jauki, ka ir tādi kolēģi!). Pirms izrādes aktieri mazliet “iesilda” publiku, pariņķojot starp skatītājiem un pakomunicējot ar viņiem. Tā kā mēs sēžam rindas vidusdaļā, tad mums atliek vien nopriecāties par viņu aktivitātēm.

Izrādei ir divi aktieru sastāvi, mūsu šī vakara prieks bija vērot Ēriku Egliju - Grāveli, Gintu Grāveli, Lauri Subatnieku, Andri Buli, Imantu Stradu, Aldi Siliņu, Gintu Andžānu un Kristīni Nevarausku. Katram no viņiem – sava odziņa, kas visu šo pasākumu darīja īpaši smeķīgu. Tā kā lugas darbība ir teātra izrādes atainojums, tad, šķiet, šī ir īstā reize, kad aktieriem tā no sirds izjandalēties, atminoties visus uz skatuves piedzīvotos “ne-gadījumus”, pārpratumus, aizmiršanas un sajukšanas, jo viss patiesi – kā dzīvē. Protams, ja ņem vērā, ka ir zināmi ierobežojumi no lugas oriģināla autoriem, tas varētu mazliet apgrūtināt tieši šo izspēlēšanos, taču, manuprāt, aktieri ar šo lieliski tiek galā, jo – nu ir latviešu aktieri visfeinākie! Nospēlē nu pats sevi vai savu kolēģi, studiju biedru, kad uz skatuves gadījies kāds amizants mirklis, vai režisoru, kurš nemierā ar uz skatuves dēļiem notiekošo, vai skatuves strādnieku, kuram īsti neveicas dekorāciju darināšana un nostiprināšana! Man mazliet atgādināja pirms vairākiem gadiem Nacionālajā teātrī redzēto izrādi “Dūja”, kas arī ieveda mūs aizkulišu pasaulē, kurā gana pārpratumu, nesaprašanos un visa kā cita, par ko skatītāju zālē sēdošie pat iedomāties nevar – kā jau ikvienā profesijā, “virtuve” zināma tikai “īstajiem”. Un, protams, es, kas zinu, ko nozīmē skolēniem kaut vai ikdienas dzejoļu mācīšanās procesā mēģināt “iedīdīt” izteiksmi nevis vārdu “bēršanu”, ar sevišķu baudu klausījos Ginta Andžāna izpausmēs, kad viņa varonis stīvi un centīgi ritināja savu tekstu. Un kur nu vēl viņa līdzgaitnieks suns, no kura pavadiņa vien rokā, bet balss “līdzi paņemta”, lai vajadzīgos brīžos atskanētu jo skaļi. Savukārt mirkļos, kad Laura Subatnieka izmeklētājs un Imanta Strada Koleimūra kungs atradās otrā stāva darbistabā, kura “zaudēja savu pamatu zem kājām”, sajutos tikpat bailīgi kā izrādē “Ferdinands un Luīze”, kad domā, vai visi šie skatuves triki nav bīstami – viens solis, viens milimetrs... Tāpat tie brīži, kad kāds no varoņiem jāiznes no telpas uz nestuvēm, kuras diemžēl saplīst – diezgan nopietns akrobātikas treniņš, spēt saritināties tieši tā, kā vajag nesējiem, un vēl vairākas reizes “netrāpīt” durvju ailē, atkal ceru uz to, ka aktieriem nekas nesāpēja pēc šiem nesieniem... Toties šiverīgajā Ērikas Eglijas – Grāveles skatuves strādniecē Annijā spēju saskatīt sevi, jo arī ir gadījies, ka kaut ko vajag palīdzēt, bet īsti nav variantu, jo vai nu darbarīks nav īstais, vai palīgu vai zināšanu pietrūkst, bet tomēr tiekam galā.

Atzīšos, ka visā smieklu jūrā bija arī daži gājieni, kas mani kaitināja, jo nekad nav šķituši smieklīgi joki, kuros kāds stāv aizdurvē un, durvīm atveroties, dabū ar tām pa pieri, turklāt vairākkārt, jo tādi “Viens pats mājās” stila paņēmieni šķiet stulbi, bet – ja nu to sauc par angļu melno humoru, tad lai nu tas tur ir. Piebildīšu, ka vismaz Hiacintes Burkā kundzes izgājieni gan man ir pa prātam, tā kā pavisam ar angļu jociņiem uz “jūs” tomēr laikam neesmu vis... Savukārt brīži ar krītošām dekorācijām atgādināja par to, cik svarīgi gan darbu kārtīgi padarīt, gan durvis mierīgi virināt, lai nekas no sienām nekrīt nost – ir taču gadījies...

Taču kopumā šis bija labi pavadīts vakars jestrā noskaņā, par ko lielais paldies gan līdzi aicinātājiem, gan izrādes darinātājiem! Tiem, kas dosies uz šo izrādi – esiet gatavi ļauties, nemeklējiet nez kādu filozofiju, bet atcerieties, ka ikvienā situācijā mēs varam nokļūt tiklab komiskā, kā traģiskā gaismā, un tad mēģināt ar godu tikt no tās atkal laukā. 😉 Un, protams, neliegšos, ka laika gaitā centīšos atgūt “nokavēto” un biežāk viesoties arī Dailītē (ja vien mani no mājasgrāmatas “neizrakstīs”... 😋)