Nozagtā uzmanība | pluumiitbeerns.com

18.07.2024.

Turpinot "nopietnās literatūras" plauktā - grāmata, kurai iedvesmojos, lasot "Ekrāna smadzenes" (patiesībā jau vēl pirms lasīšanas - ieraugot un papētot veikalā. Tātad Džoans Hari "Nozagtā uzmanība. Kā atgūt koncentrēšanās spēju" (apgāds “Zvaigzne ABC”, 2024.g., no angļu valodas tulkojusi Paula Prauliņa).

Tā kā bildes ar grāmatām pagaidām lieku Instagram`ā (var ielūkoties arī tur...), tad pieminēšu, ka šoreiz ar nolūku liku grāmatu tādā īstenā mudžeklī – aiz dārza atpūtas krēsla stiepļu pinuma, jo uzmanības zagļu mūsdienās visapkārt netrūkst, turklāt tas tiek darīts tik veikli un reizē samudžināti, ka pa īstam izķepuroties no šiem zagļu džungļiem ir visnotaļ neiespējami. Un sava taisnība laikam tiem, kas kādreiz teikuši, ka cilvēki paši ar saviem atklājumiem vedīs sevi pretī iznīcībai.

Grāmata šoreiz pilna krāsainiem atzīmējumiem (viņdien pirktais marķieris pa divām grāmatām tikpat kā izrakstīts, šodien pastellēju puikam atvest jaunu, viņš vismaz var grāmatnīcu apmeklēt bez papildus tēriņiem ) un arī dažām līmlapiņām. Pilns komplekts pārdomu un atziņu gan jau zināmos virzienos, gan arī jaunatklājumos. Tāpēc ar citātiem šoreiz neizpaudīšos, jo tie katram pašam meklējami un sev par labiem atrodami...

Grāmatas 14 nodaļas secīgi iepazīstina mūs ar visdažādākajiem “uzmanības zagļiem”, dažus no kuriem viennozīmīgi zinām un, iespējams, pat mēģinām ar tiem cīnīties, savukārt citus varbūt pat neesam iedomājušies šai ļaunajā ampluā. Autors Džoans Hari atsaucas uz ļoti daudziem pētījumiem, kurus iepazinis, un sarunām ar zinātniekiem – šo pētījumu veicējiem. Apsveicami ir arī tas, ka grāmatas beigās ir aptuveni 40 lappušu garš saraksts ar izmantotajiem avotiem, tai skaitā videomateriāliem, ar kuriem lasītāji var iepazīties patstāvīgi, ja vēlas izpētīt konkrētu ieinteresējušu informāciju dziļāk.

Kas tad ir grāmatas aizsākums? Izrādās, paša autora atklāsme par sevi un apkārtējiem, ka vairs nespēj ilgstoši fokusēties uz aizraujošām un nozīmīgām lietām un darbībām, kā arī sirdssāpe par krustdēlu, kurš praktiski neatrauj acis no telefona ekrāna. Interesanti (lasīju ar vieglu skaudību...) bija lasīt par Džoana došanos trīs mēnešu ilgā “detoksā” no ierīcēm, kuru laikā viņš veltīja savas dienas pastaigām, sarunām ar cilvēkiem un grāmatu lasīšanai. Mums pašlaik “grāmatnieku burbulī” tāds labdabīgs “ņemtiņš” par lasīšanu, šķiet, tie, kas lasa, labprāt paņemtu šādu “detoksu” kopā ar lasāmo grāmatu kaudzēm, jo tādas – saskaņā ar kāda man zināma cilvēka izteikumu – varētu būt vismaz trīs: grāmatas, kuras gribētu izlasīt, grāmatas, kuras ir iesāktas lasīt, un grāmatas, kuras vēl nav pabeigtas lasīt, un gan jau, ka iespējamas vēl citas kategorijas...

To, ka internets mūs ievelk savos tīklos (ne jau velti saukts par tīmekli), zina visi, kas vēl mēnesi pēc ledusskapja vai fēna meklēšanas internetveikalos saņem reklāmas par šiem produktiem. Bet vai daudzi aizdomājas par to, ka Facebook ziņu lente nemitīgi atjaunojas un lapai nav gala, jo ir mērķis skatītāju noturēt pie tās pēc iespējas ilgāk (un tur apakšā ir zināms kušķis naudiņas)? Un "bezmaksas internets" patiesībā nemaz nav bezmaksas, jo tāds ir tikai siers peļu slazdā, turklāt otrajai pelei, jo pirmā par to samaksājusi ar savu galvu... Tāpēc vismaz es sev rodu skaidrojumu, kāpēc man tomēr labāk patīk lasīt žurnālos rakstīto, jo – izlasi un lappuse beidzas, nevis “saistītie raksti”...

Bet uzmanību nozog arī kustību un miega, un atpūtas trūkums, kā arī liela nozīme ir pārtikai, kuru ēdam - jo vairāk mākslīgu piedevu, jo straujāki cukura līmeņa lēcieni mūsu organismā un enerģijas kritumi līdz ar cukura līmeņa samazināšanos. Tas arī no samērā zināmā gala. Kā nekā – visi visapkārt “skrien” peļņā, iepērk viskautko – nezinko, “mērās” ar savu labklājību, un tad saprotams, ka miegam atliek mazāk laika (gulēt taču nozīmē neko nedarīt, lai gan es skolā bērniem mācu, ka gulēšana arī ir darbs, kad runājam par darbības vārdu ...) Savukārt par ēšanu bija jāaizdomājas vairākos aspektos – gan par t.s. ātrajām uzkodām, gan par našķiem, gan par emocionālo ēšanu, gan arī par skrējienu no punkta A uz punktu B un kaut kā “iekošanu” pa ceļam – neliegšos, arī man tā gadās gan tīri no steigas viedokļa, gan arī tad, kad sagribas panašķoties...

Vēl viena mūsdienu kaite ir t.s. uzmanības deficīta sindroms jeb UDHS. Tiesa, kopš zināma laika par to vairs nerunā kā par tikai bērniem piemītošu līdzīgi kā par vēl citām izpausmēm, jo kādu brīdi tas bija lielisks “jājamzirdziņš” pedagoģijas lauciņā tāpat kā termins “indigo bērni”... Ja UDHS tika definēts kā smadzeņu darbības traucējumi, tad “indigo bērni” – kā kaut kas jauns, savā ziņā “moderns” un nesaprotams, tāpēc pētāms (tas – mans stereotipiskais priekšstats...). Par UDHS saistību ar apkārtējo vidi un norisēm ģimenē un sabiedrībā, manuprāt, dzirdēts mazāk. Arī grāmatā lasāms gan par ģenētiku, gan arī minēti piemēri iz dzīves, kad izrādās, ka dažādās trauksmi raisošās situācijas (šķiršanās, vardarbība, nāve u.tml.) izraisa uzmanības pazemināšanos un neadekvātu uzvedību, kas bieži tiek saistīta ar neaudzinātību un sociālo vidi, ārstēta ar zālēm, piemēram, “Ritalīnu”, kuru lietošana arī kļuvusi diskutabla, jo ietekme pielīdzinās narkotiku lietošanas rezultātam. Kārtējais pārdomu vilnis, taču nevar nepiekrist, ka norises vidē, kurā cilvēks dzīvo, ietekmē viņa pašsajūtu, uzvedību un arī uzmanību.

Ļoti uzrunāja atziņas par to, ka bērniem nepieciešamas rotaļas, kuras nemitīgi neuzrauga pieaugušie, - līdzīgi kā mūsu bērnībā, jo tā ir gan socializācija, gan radošums, gan prasme risināt problēmsituācijas – ne tikai konfliktus, bet arī to, kā, piemēram, tikt mājās ar pār žogu kāpjot saplēstām biksēm, ja visa bikšu stara vaļā . Jāpiekrīt, ka mūsu bērnībā, kad savas spēles un nedienas risinājām paši, mūsu sociālās prasmes bija augstākā līmenī nekā šodien, kad bērni par katru nieku zvana vecākiem, un tie metas risināt to, ko pat īsti nezina.

Bija interesanti palasīt par t.s. alternatīvajām skolām, kurās mācības norit pēc pašu plāna, un viss kā par brīnumu notiek ( te gan ir stāsts par sabiedrības spēju to pieņemt un ievērot, tātad - arī par tām pašām sociālajām prasmēm, jo uzvedības normas un sadarbības prasmes ir jāapgūst vismaz pamatlīmenī, lai spētu šādā vidē mācīties). Arī mums Latvijā ir pieejamas gan Montesori, gan Valdorfa skolas, turklāt daudzas šajos pedagoģijas virzienos sakņotās idejas ir patiesi vērtīgas, taču man šķiet, ka mūsu sabiedrība nav īsti tam gatava, jo, cik zināms, tas prasa arī gana lielu vecāku iesaisti atšķirībā no tradicionālajām valsts skolām, kur vecāki dažkārt mēdz iesaistīties pēc iespējas mazāk, izņemot gadījumus, kad jāpamāca skolotāji, kā viņiem jāstrādā vai jāapietas ar “manu mīlulīti”...

Viennozīmīgi varu piekrist par to stresu un tam sekojošo uzmanības “pārrāvumu”, ko rada dažādie pārbaudes darbi, jo nedrīkst taču uzticēties ne skolēniem (ja nu norakstīs...), skolotājiem (ja nu pateiks priekšā eksāmenā, novērtēs augstāk...) un, nedod Dievs, mācīs pa savam tā, kā atradis par labu esam - kā ta' ierēdņu pulks apstiprinās savu nozīmību... Tāpat situācijas darbavietās un darbi, kuriem grūti atrast “jēgpilnu” nozīmi, - ir pierādīts, ka tad, ja redzi darāmajam jēgu, to ir vieglāk veikt pat tad, ja ir fiziski vai citādi grūti, bet brīžos, kad jēgu saskatīt nav iespējams, sākas visādas prokrastinācijas un darāmā atlikšanas (kam vajadzīgs tavs vairāklappušu pašvērtējums ar komentāriem, ja administrācija tāpat apskatīsies tikai punktus, ko pats sev esi ielicis?...)

Tā kā grāmata angliski izdota 2022.gadā, tajā rodamas arī atziņas par Covid laikā piedzīvotajām norisēm – tiešo kontaktu trūkumu starp cilvēkiem un visas dzīves “pārnešanu” uz ZOOM un datoru ekrāniem. Ja kādreiz tā šķita zinātniskā fantastika, tad vīruss pierādīja, ka viss ir iespējams... Un sava taisnība arī par strādāšanu attālināti kā par laika ietaupītāju (uz ceļa rēķina, prasmi mobilizēties u.tml.), kā arī par to, ka cilvēkam nepieciešams vairāk atpūtas laika jebšu darba nedēļa ir pietiekama arī četru dienu garumā, jo atpūties un ar ģimeni kopā bijis cilvēks ir produktīvāks darbinieks.

Bija vairākas nopietnas pārdomu vietas, jo, kā pats autors norāda, pētījumu dati mēdz būt pretrunīgi. Ne visam rakstītajam es piekritu, šo tiešām lasīju ar kritisku aci, bet nevis tāpēc, lai “piesietos”, bet tāpēc, ka pati jau klāt neesmu stāvējusi, turklāt reizēm “pa gabalu izskatās nez kā”, kā teica Sprīdītis.

Tātad grāmata pārdomām, savu paradumu analīzei un atgādinājumam, ka visas lielās lietas sākas no mazumiņa, bet kopā mēs esam spēks un varam mainīt pasauli, ja vien to vēlamies. Tāpēc ceru, ka izdosies vismaz tas mazumiņš, kas jāattiecina uz sevi, un tad jau varēs šai “ticībai” pievērst arī citus!...