7.01.2025.

            Šķiet, suņu un kaķu, jebšu vispār – dzīvnieku grāmatu (kurās stāstīts par dzīvnieku gaitām visdažādākajos veidos) nevar būt par daudz, un tās allaž būs pieprasītas dažādu vecumposmu lasītāju vidū. Arī mūsu ģimene nav izņēmums, un, tā kā mammai grāmatu pirkšana ir tikpat pašsaprotama kā maizes un piena iegāde vai teātra apmeklēšana, tad skaidrs, ka jaunas grāmatas mājās uzrodas visai bieži un dažādi. Pagājušajā vasarā Līgatnē notika pirmais “Rakstivāls”, kur starp sarunām par un ap grāmatām bija iespēja tās arī iegādāties, un vai nu es laidīšu garām iespēju tikt pie kādas jaunas? Nu ne tak! Tā pēc krietnas izšķirstīšanas manās rokās nokļuva Baibas Baikovskas grāmata “Elfa – suns, ne cilvēks” ar Alises Veilandes ilustrācijām, izdevējs “Libri Style” 2024.gadā. Turklāt redzēju arī pašu autori kopā ar grāmatas galveno varoni Elfu, kuras piedalījās “Rakstivālā” gan kā klausītājas, gan arī iepazīstinot interesentus ar grāmatu. Tiesa gan, tā kā juniors jau bija pavadījis aktīvu dienu Līgatnes dabas takās kopā ar tēti, tad līdz iepazīšanās pasākumam netikām, nogurums darīja savu, taču ar grāmatu no sirds iepazināmies, gan mājās izšķirstot, gan arī ap gadumijas laiku izlasot.

            Ik pa laikam gan grāmatnieku burbulī, gan sociālajos tīklos un medijos vispār uzvirmo dūmu mutuļi par t.s. “vieglo valodu”, ar ko, man šķiet, saistās lēvenis stereotipu, sākot jau ar to, ka mūsdienu bērni nesaprot “sarežģītāku” valodu. Lasot priekšā saviem bērniem, un jo sevišķi tagad – jaunākajam (kad lielie bija mazi, tāds jautājums par valodas sarežģītību vispār nebija dienaskārtībā...), nekad neesmu manījusi kādas grūtības izprast lasīto. Jā, iespējams, tad, ja bērns lasa pats un nedara to vēl tehniski perfekti, vai arī teksts ir sarežģīts un “samudžināts” (kā reizēm novērojams mācību grāmatās...), tā varētu būt, taču situācijās, kad līdzās ir pieaugušais, problēmām nevajadzētu rasties. Kāpēc šo stāstu? Tāpēc, ka, ja nu kādam ir vēlme pēc vieglas un skaidras, ikdienas situācijās balstītas, un tomēr reizē bagātīgas valodas, tad Baibas Baikovskas grāmata būs īsti vietā. Jāatzīst, ka arī man pašai daudz kas no grāmatā aprakstītā bija pārsteigums, jo, lai gan zināju par suņiem – terapeitiem un palīgiem, tomēr suņa – asistenta jēdziens man bija svešs. Un te ir arī šīs grāmatas lielā pievienotā vērtība, kad izstāstīti ne vien Baibas un Elfas piedzīvojumi un sadzīves norises, bet grāmatas beigās sniegts arī pietiekami bagātīgs  un saprotams skaidrojums par to, kas tad ir servisa suns un citi viņam līdzīgie.

            Jāpiebilst, ka bērni bieži ir arī daudz atvērtāki un saprotošāki par pieaugušajiem, jo vismaz maniem bērniem nekad nav bijis jautājumu vai iebildumu par kādām norisēm, piemēram, ja reiz suni nedrīkst aiztikt, jo viņš ir darbā (par ko liecina asistenta veste), tad nedrīkst, savukārt, ja suns ved cilvēku pie speciāla rokturīša, arī tas nav nekas ārkārtējs, ja bērnam to pastāsta (un nevajag “gaudot” par to, ka bērnu literatūrā ienāk dzīves skarbās realitātes sižeti par slimībām un citādību, tas tomēr ir ļoti svarīgi empātijas attīstīšanai!). Lasot par Baibas un Elfas gaitām, gan pārsteidza, gan mazliet pat sadusmoja situācijas, kurās aprakstīta līdzcilvēku neizpratne – sākot ar to, ka suni nedrīkst barot, glaudīt vai uzrunāt, ja reiz saimniece to norāda, un turpinot ar to, ka pat iestādēs, kas paredzētas (vismaz vārdos!...) visiem cilvēkiem, tomēr ir grūtības ar suņa – asistenta klātbūtni. Pēdējās grāmatas lasīšanas dienās uzmeklējām Baibas profilu arī Instagram un izpētījām ierakstus tajā, priecājāmies par Elfas fotogrāfijām (kā parasti – Baiba ir otrā plāna aktrise... Bet “Spēlmaņu naktī” taču arī ir šāda nominācija, un domāju, ka Elfa viennozīmīgi to piešķirtu Baibai, turklāt ik gadu!) un es izlasīju arī vienotru ierakstu par dažādām nebūšanām, kā arī nopriecājos, ka šis tas rādās atrisināts pēc kādām sākotnējām nesaprašanām.

            Protams, izrādījās, ka “pasaule ir maza”, jo mūsu lielais dēls ir klausījies Baibas lasītās lekcijas savās fizioterapeita studijās, kā arī sastapis abas dāmas “dzīvajā” praksē. Savukārt juniors šo grāmatu ierakstīja savā Ziemassvētku brīvlaika darba lapā par izlasīto (jā, arī kopā lasīšana ar mammu skaitās, turklāt viņš ik pa brīdim palasīja arī pats!), un viņa skolotāja jau tuvākajās dienās tiks pie iepazīšanās ar šo grāmatu – “spēlēsim bibliotēkās”!

            Vēl jāpiebilst, ka Alises Veilandes ilustrācijas kopā ar pamanāmā dizaina burtiem nodaļu virsrakstos grāmatu vērš  īpaši krāšņu! Mūsu ikvakara lasīšanas rituālā arī tam bija īpaša vieta, jo ik pa brīdim kādas bildes bija jāpārskata vēlreiz, kādas jāapskata no dažādiem pārdomu punktiem, turklāt, kad bijām “iepētījuši” sociālo tīklu, vairākas ilustrācijas tika sasaistītas arī ar redzētajām fotogrāfijām, un secināts, ka zīmējumos un dzīvē (fotogrāfijās) redzamais patiesi saskan!

            No sirds paldies Baibai un Elfai, kā arī visiem pārējiem, kas palīdzēja tapt šai grāmatai! Ja vēlaties gan sirsnīgus stāstus no suņa un saimnieka ikdienas, gan informatīvu un izzinošu vēstījumu ar gaumīgām ilustrācijām, tad droši lūkojiet pēc šīs grāmatas!