21.10.2021.

Šo ierakstu es gribētu sākt ar milzīgu pateicības un prieka sajūtu, jo Zanes Daudziņas “Dienasgrāmata” nokļuva manā vēlmju sarakstā, tikko uzzināju par tādas tapšanu, un šo divu dienu laikā, kad to burtiski apriju, esmu piedzīvojusi brīnišķīgu uzlādi, tāpēc paldies Zanei un visiem, kas palīdzējuši šai grāmatai nonākt pie lasītājiem! Jā, iespējams, ka savs paldies te pienākas arī savādajam “tukšajam laikam”, kā es saucu pandēmijas apstākļus, jo zināms, ka tas arī rosinājis, palaidis vaļā, licis aizdomāties un piedāvājis daudz iespēju, kuras citkārt, iespējams, tā arī nebūtu ienākušas prātā, jo cilvēks nu reiz ir tāda radoša būtne (vai gan es te sēdētu un rakstītu par lasīto un redzēto, vai adītu savus pērļu darbus, ja ne šis...)... Interesanti, ka intervijā

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/zanes-daudzinas-dienasgramata--izdota-aktrises-debija-rakstnieciba.a426346/

stāstot par savu veikumu, pati Zane Daudziņa to nosauc par sava veida terapiju, kas viņai palīdzējusi pārvarēt atšķirtību no skatītājiem un devusi iespēju norakstīt no sevis nost dažādas izjūtas un notikumus. Cik pazīstams stāsts, jo arī es, kopš esmu sākusi šos rakstu darbus, tā jūtos - norakstu no sevis to grāmatas vai izrādes sniegto, sakārtoju savas domas un vēl priecājos, ja kādam lasītājam tas arī sagādājis prieku. 😉 

Apgādā “Zvaigzne ABC” izdotā dienasgrāmata arī vizuāli atgādina tādu mīlīgu kladīti gan pēc vāka noformējuma, gan pēc izmēra, jo vismaz manā skatījumā dienasgrāmatai vajadzīga tāda klade, kas īpaši uzrunā, kas patīk gan pēc izskata, gan lieluma, lai to var ielikt tajā vietā, kur visērtāk pašam rakstītājam, un lai līdzās būtu “pareizā” pildspalva, ar kuru vislabāk rakstās... Patiesi, ir tādas pildspalvas, ar kurām rakstās viegli un skaisti, un tādas, ar kurām tas īsti negrib veikties, zinu no savas pieredzes, iespējams, kādam citam tas tā nemaz nav...

Zane Daudziņa mani piesaista ar savu interesanto, daudzveidīgo personību gan kā aktrise, gan kā runas pedagoģe un cilvēks ar savu viedokli, kas lasīts intervijās. Gan jau, ka sava loma tajā visā ir arī viņas laulātajam draugam Vilim Daudziņam, kas ir viens no maniem aktiermākslas favorītiem tieši Jaunajā Rīgas teātrī, un kurš dienasgrāmatai veltījis tik brīnumainus ievadvārdus: “Ko tik tu neuzzini pēc 25 laulības gadiem – izrādās, viņa raksta tikpat garšīgi kā cep! Ek, kāda Viņa man...! Izlasiet, sapratīsiet!” Tāds sirsnības malks pašā grāmatas sākumā, kas ar katru lappusi kļūst arvien lielāks un veldzējošāks, un beigās tu jau esi tiktāl iedzīvojies visā aprakstītajā, ka jo spilgti redzi dažādos tēlus, no kuriem vismaz dažus taču atpazīsti bildēs un dzīvē, citus vari iztēloties tāpat kā ainavu aiz loga vai telpu, ielu, vietu, par kuru stāstīts... Jā, ko gan visu mēs viens par otru neuzzinām kopdzīves laikā, kādi jauni brīnumi labā nozīmē atklājas un kas tos izraisa? Arī man rit jau divdesmit piektais gads laulībā, un tās sajūtas, par kurām varam lasīt šajā dienasgrāmatā, reizēm ir tik pazīstamas – gan par maltītēm un vēlmi otru palutināt, gan par prieku pabūt kopā un arī vienatnē, gan par paburkšķēšanu uz jauno paaudzi, kas taču beidzot to māju savāc, jo mammai tā patīk, gan par mirkļiem, kad visa saime vēl guļ, un ir brīdis tikai pašai sev, gan par lepnumu par saviem nu jau lielajiem bērniem – nu viss kā jau dzīvē!...

Šoreiz grāmata pielīmēta pilna ar zīmītēm, par kurām zinu, ka tās lipināšu nost un vienkārši atzīmēšu tās īpašās rindiņas, kurās vai nu dzīves atziņas, vai sirsnīgi dabas apraksti, vai kādi īpaši notikumi, sajūtas, un, iespējams, ka lasot pēc kāda laika, sajūtas būs jau pavisam citas. Turklāt mēs taču katrs šo pasauli redzam un uztveram citādāku, atšķirīgu, lai arī staigājam pa vienām un tām pašām vietām, pieredzam vienas un tās pašas norises... Bet tā valodas bagātība, ko varam lasīt dienasgrāmatā, šķiet, ir viena no vislieliskākajām pēdējā laikā lasītajām! Nu piemēram, stāsts par peli, kas iemitinājusies lauku mājās: “mūsu draudzene pele izveidojusi milzīga izmēra laikmetīgās mākslas instalāciju. Tā sastāvēja no apjomīgas dažādu faktūru un krāsu papīra drisku kaudzes liela spaiņa izmērā. Tā kā šādai laikmetīgajai mākslai pie mums trūka cienītāju, tās mūžiņš izrādījās īss. Pirms atdevu to ugunssvētīšanai kamīnā, iemūžināju gan šo iespaidīgo dizainu vairākos dažāda rakursa foto kadros.” Nu kur vēl sirsnīgāk par peles nedarbiem, kas gan viņai pašai tādi nemaz nešķiet, jo dzīvesvieta taču vajadzīga! Savukārt citā vietā izrādās, ka pele, kas skribinās aiz sienas, saprot Zanes domas un apklust, kad vajadzīgs klusums, lai varētu strādāt. 😉

Ļoti uzrunāja atziņas par dzīvi, Dievu un pasauli, tās nu tagad tādas pārdomājamas, vietām tik skaisti pateiktas, ka Dievs ir tevī, manī, pienā un krūzītē, nu gluži kā latviešu tautasdziesmās, kas visam mums apkārt esošajam piedēvē dvēseli, dzīvību un vērtību pašam par sevi.

Tie brīnumainie dabas apraksti, kas vienlīdz sirsnīgi gan lauku, gan pilsētas skatos, uzbur tādu krāšņumu un bilde uzreiz tik skaidra, brīžiem smaids sejā par rakstīto, brīžiem citas emocijas, bet iztēli darbina tik pilnvērtīgi, ka prieks!

Tās atziņas par veselību un dzīvesprieku, kas tik svarīgas tieši šobrīd, jo kustības, svaigs gaiss un pozitīvas emocijas vajadzīgas ikvienam, no dzīvesprieka bēg visi baciļi, tātad meklējam prieku sevī un pasaulē!

Tie brīži, kad saproti, ka nekas nav mūžīgs, ka jādzīvo tā, lai cilvēka ķermenis jeb miesas mētelītis vēl ilgi būtu lietojams. Nedrīkst to mētāt, kā pagadās. Ir vērts ar cieņu un, godīgi pielāpot, nēsāt. Jauki gan, ka mētelītim tiek piemērotas vingrošanas un ledainas peldes, gādāts par elpošanu un gardu, veselīgu maltīti, lai arī ik pa laikam gadās aizmirsties, būt aizņemtai, un tad nu mētelītis par sevi atgādina ar galvassāpēm un spranda stīvumu.

Tās reizes, kad saproti, ka nevienam no mums nav svešs gan slinkums, aizņemtība, vēlme tikt galā ar ne visai patīkamu darāmo un nespēja tam “pieķerties”, jo ir taču tik daudz visa kā cita, ko darīt, - tas par promocijas darba tapšanu... Laikam gan cilvēkam – praktiķim tas varētu būt sarežģīti, tādēļ arī atziņa, ka ar zinātni tomēr turpmāk būšu uz jūs, satiksimies vien retu reizi...

Tās atklāsmes, ka patiesībā mums tiešām jāiemācās apstāties, pateikt “nē” tam, kas mūs nogurdina un sadrumstalo, varbūt pat ir vērts atteikties no kādas it kā greznības vai vajadzības, ja tas ļoti apgrūtina, liekot skriet un pelnīt, lai tikai visam pietiktu... Šķiet, daudzi no mums šajā savādajā laikā esam beidzot pēc ilgiem laikiem pieredzējuši pavasari un gadalaiku maiņu, jo nebija jāskrien, gan arī aizdomājušies, vai nav par daudz tās ņirboņas. Tāpat attiecības ar tuviniekiem, viņu vajadzības un vēlmes – gan rūpes par vecākiem, gan par bērniem, kuri vienkārši atbrauc ar savu draugu pulciņu, iedvešot mājās atkal rosīgu garu un iepriecinot savējos.

Šo grāmatu īsti nevar izstāstīt, tā jāizlasa pašam, jo katru no mums uzrunās citādāk, bet noteikti uzrunās!

Atzīšos, ka es arī esmu starp tiem, kas Zanes Daudziņas monoizrādi “Sieviete kā konfekte” vēl neesmu redzējusi, lai gan lasu, ka tā bijusi arī manā apkaimē skatāma, taču ceru, ka vēl būs tāda iespēja, kad pasaule atkal atgriezīsies normālās sliedēs, kaut kad taču tam jānotiek! Bet līdz tam ir vērts lasīt, baudīt, pārdomāt šo tiešām kā konfekti baudāmo grāmatu! Un zinu, ka būs cilvēki, kas šo grāmatu priecāsies saņemt dāvanā, jo tā tik tiešām ir konfektes vērta! ❤