12.07.2021.

Ieiet grāmatnīcā un ieraudzīt grāmatas vāku, skatīties un nesaprast – ir vai nav? Diemžēl grāmata plēvītē... Tad ieiet citudien un atrast grāmatu izsaiņotu, pacilāt, pašķirstīt, saprast, ka vāka bildē tiešām ir tas cilvēks, ko tu biji domājis, un just, ka tevi šī grāmata uzrunā, un nest to mājās – tāds ir mans satikšanās stāsts ar Gunara Janovska romānu “Ines”. Protams, savu artavu dod arī uz vāka rodamā piebilde “Pilsēta pie upes” autors ( ja nu kāds potenciālais lasītājs nezina, kas ir Gunars Janovskis...). Tā kā iepriekšminētā grāmata man patika, jo vispār patīk dzīvesstāsti, tad arī šo izbaudīju pa īstam, lai arī mijoties smagumiem un vieglumiem.

Viesturs Kairišs, filmas “Pilsēta pie upes” režisors grāmatas vāka atlokā nosauc romāna autoru par Āgenskalna Nabokovu, sakot, ka “Janovskis allaž ir bijis labs stāstnieks, viņa romānus lasīt ir aizraujoši, piešķirot zināmu sižeta izstrādes vieglprātību”. Tas nu ieintriģē vēl vairāk, saprotu, kas man jāpameklē plauktos, jo no Nabokova neko neatceros lasījusi (šādi tādi baltie plankumi ir arī manā lasītājas biogrāfijā, varētu mēģināt aizpildīt...). Jāpiebilst, ka arī Anšlava Eglīša “Līgavu medniekus”, ko še piemin Gunars Janovskis, grasos izlasīt, nu būs vēl viens iemesls, jo romāni sasaucas ar aprakstītajām situācijām un vietām. Es, savukārt, būdama Čiekurkalna meitene un Āgenskalnu ar apkārtni iepazinusi tikai studiju gados, tomēr šajā romānā sajutos kā mājās, jo laikam Rīgas nomalēm ir kāds īpašs kopsaucējs, kas tās ļauj izprast ikvienam iedzimtajam, lai arī no citas nomales nākušajam.

Interesanti, ka romāna varoņu – Ineses un Ojāra – dzīvesstāsts sākas jau no mazām dienām un visu laiku rit līdzās, gan pa brīdim attālinoties, gan atkal savijoties kopā. Pa vidam ir gan pagalma blēņas, gan skolas gaitas, labāki un sliktāki sadzīves apstākļi, noslēpumi un piedzīvojumi, pārdzīvojumi un viss, kas vien var notikt ar ikvienu no mums. Arī pieaugušo tēli tāpat šķiet pazīstami, jo zinām taču gan stingrās un kašķīgās mammas, gan mīļās vecāsmammas, kuras tik nemanāmas, bet tomēr turpat vien esošas, gan tēvus, kuri pelna naudu un “aizķeras” krogā, gan studentus, kas nezina vien, kā izrādīties apkārtējiem, kā būt pamanāmiem. Un kur nu vēl asu izjūtu kāre, kad zini, ka nedrīkst iet kādā konkrētā pagalmā vai bēniņos, bet – tā velk uz turieni!... Un kaimiņu puisis, kas vecāks un delverīgāks, “huligāns” un varbūt vēl kaut kas, bet tā tiem mazākiem gribas uzzināt, ko viņš tur “perina”...

Tā kā Ojāra un Ineses gaitas norisinās Latvijas pirmās brīvvalsts laikos un iesniedzas arī 2.Pasaules kara gados, tad likumsakarīgi, ka neiztikt bez vērojumiem, kas notiek valstī un politikā. Un nemaz nešķiet savādi, ka tik daudz paralēļu ar mūsdienām:

“Mūsu Satversme bija tik smieklīgi demokrātiska, ka deva iespēju uzdīgt – kā sēnēm pēc lietus – vēl kādām divdesmit partijām, kuru mērķi un darbība gaužām reti ņēma vērā mūsu valsts patiesās vajadzības un labumu.”

“Reinberģa kungam bija iemesls griezt zobus un vīkstīt dūres. Viņam ar pilsētas valdi bija noslēgti daži izdevīgi līgumi, bet, kad notecēja līgumu termiņi, tad jaunie pilsētas saimnieki tos vairs neatjaunoja, gan jau tāpēc, ka Reinberģa kungs bija Zemnieku Apvienības vīrs. Līgumi – saprotamā kārtā – tagad tika kādam zociķim.”

“Tātad jūrā izšķirīgā brīdī viņš paskatīsies savā partijas biedra kartē, un tā viņam lieliski palīdzēs. Vai tā tas būtu saprotams?”

“Daudzi sēdēja ministriju siltajos amatiņos un pie katras izdevības skaļi pļāpāja par tautu un par ziedošanos, un par svēto pienākumu, un vēl daudzus citus skaistus vārdus. Vai tikai viņa nebija nodomājusi šiem pļāpām parādīt, ka “tēvuzemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim”? Labi, labi, bet tāpēc taču ne tūdaļ uz Latgali. Tad jau tikpat labi varēja kopā ar angļu misionāriem doties uz Āfrikas džungļiem...” - tas par Ineses izvēli studējot un darbavietu lūkojot.

Savukārt ar to, cik bieži jaunieši nespēj pat aizdomāties par to tālo laiku, kad viņu vecāki un vecvecāki dosies mūžībā, vēsta epizode, kad Ojārs kopā ar māti nāk no nabagmājas, kur apciemojuši vecmāmiņu, kas kļuvusi akla un nevarīga: “Ojārs soļoja mātei blakām un turpināja pirmīt aizsākto domu. Šī bija pirmā reize, kad viņš tā īsti aptvēra, ka arī viņa mātes mūžam – kaut vai pēc gadiem desmit vai divdesmit – pienāks gals. Un tad – vai tiešām! – būs viņa paša kārta? Vai viņš arī nīks nabagmājā un būs vārgs un atbaidīgs un viņa mazbērni negribēs viņu redzēt? Cik savādi! Tas viss likās notiekam tikai citu cilvēku dzīvēs. Sīki šermuļi pārskrēja pār Ojāra muguru, pēkšņi apzinoties, ka arī viņš nebija no šī likteņa pasargāts. Tikai laimīgā kārtā tas nevarēja notikt tik pārāk drīz. Vesela rinda gadu kā varena cietokšņa mūris vēl sargāja viņa dzīvi.”

Par to, ka pie pilnas bļodas draugu daudz, arī, šķiet, nav bijis šaubu visos laikos: “Un atbilde ir vienkārša: nauda. Ja vecāmāte būtu atstājusi kādu mantību, bērinieku būtu sanācis tā, ka ņudz. Un, ja es būtu sarīkojis kārtīgu bēru mielastu, tad šai istabā ap četriem galdiem pietrūktu vietas. Piepeši uzrastos ir radi, ir draugi.”

Savukārt to, cik Inesei spēcīgs raksturs un pārliecība par to, ko viņa izvēlas darīt, atradu šajās rindās: “- Kas tā tev par savādu iedomu – studēt medicīnu un graizīt līķus? – brīnījās veco Reinberģu pāris. - Aklās zarnas iekaisumam nav politiskas pārliecības, - atteica Ines.” Šis mirklis tikai vēlreiz apliecina, cik daudzkrāsaini ir šī romāna tēli.

Mazliet savilkās paralēles ar “Pilsētu pie upes” – tur Ansim bija jāizvēlas starp divām sievietēm, šeit savukārt Ines tikšanās ar vairākiem puišiem un beidzot tomēr izvēle par labu Ojāram, kurš ir citādāks un iepazīts kopš bērnības, lai arī ķircināts un reizēm nesaprasts.

Vēl šī grāmata man sagādāja arī mīklu, kuras atrisināšanai būs mazliet jāiespringst, jo jāuzmeklē vieta pasaules kartē, par kuru Ines pēc ceļojuma uz Karaļaučiem stāsta Ojāram, minot, ka “mēs izbraucām uz Pillavu un Dancigu, un vēl vienu pilsētu, kurai ir briesmīgi rupjš vārds. To tu pats vari paskatīties atlantā.” Pilsētu senie nosaukumi ir interesants kumoss, bet vēl lielāka intriga dēļ “rupjības”, jo vai nu nezinām vārdu spēli ar latviešu vārdu “Pērse”, ko tas nozīmējot igauniski?...

Nu re, atkal dažas ar interesi senatnē pavadītas dienas un prieks par izlasīto!