7.07.2021.

Mazliet mistikas, vairāk realitātes, gana daudz pārdomu un citātu – tas ir Greguāra Delakūra romāns “Sieviete, kura nenovecoja” (no franču valodas tulkojusi Ilze Fogele). Grāmata, kas tika vairākkārt “apstaigāta un apskatīta”, lūkoti komentāri, līdz iegādāta un izlasīta. Tā kā nesen esmu izlasījusi vēl vienu franču autores darbu (Delfīnes de Vigānas “Lojalitātes”, tad šķiet, ka franču literatūrai ir kāda kopīga iezīme stilistikā – nevis garie stāstošie, notikumu aprakstošie teikumi, bet vairāk tādi emociju, sajūtu, pārdomu virknējumi – gari, ar daudziem komatiem un reizēm pārlasāmi vairākkārt, lai uzķertu īsto domu un nepazaudētos. Bet varbūt tā vienkārši tādu psiholoģiskas ievirzes darbu valodas specifika? Grūti pateikt, jo neesmu iepriekš par šo aizdomājusies.

Grāmata akurāt man, jo arī man šobrīd ir 47 gadi tāpat kā romāna varonei, kura grāmatas vāka pieteikumā saka: “Četrdesmit septiņu gadu vecumā man nebija nevienas vertikālas pieres grumbas, nevienas vārnu kājiņas pie acīm, nevienas grumbas ap muti, no rūgtuma vai krūšu dekoltē, neviena sirma mata, neviena tumša loka; man bija trīsdesmit gadi, bezcerīgi.” Tikai atšķirībā no romāna varones man ir gan sirmi mati nu jau vairākus gadus, turklāt man tas ļoti patīk, smieklu krunciņas ap acīm jau kopš astotās klases un vertikālās un horizontālās grumbas pierē arī – gan dusmojamās, gan izbrīnāmās 😉 Un savādi, ka mani tas nemaz neuztrauc, bet – tieši otrādi – priecē, jo esmu tāda, kāda esmu, un negribētu būt sastingusi savos trīsdesmit...

Kā lasāms apgāda “Zvaigzne ABC” mājaslapā

https://www.zvaigzne.lv/lv/jaunumi/aktualitates/305551-sieviete_kura_nenovecoja_briniskigs_francu_romans.html

“Greguārs Delakūrs pats ir ilgus gadus strādājis reklāmas nozarē, uzturot mūsdienās tik populāro jaunības kultu un paplašinot tā radīto piedāvājumu. Romāns “Sieviete, kura nenovecoja” ir viņa pārdomas par to, kas ir patiesi svarīgs un kāpēc, viņa mierinājums un apsolījums mums visiem, kuri noveco un novecos. Himna cilvēkam un viņa patiesajām vajadzībām.”

Tāpēc arī saku, ka šajā romānā ir gan mistika, gan patiesība, jo tas, ka daudzi mums apkārt vēlētos mūžam būt jauni arī no vaiga, ne vien “no iekšpuses”, nav nekāds noslēpums, turklāt tas tiek nemitīgi kultivēts gan skaistumkopšanā un modes industrijā, gan pat darba jomā, kad vēlams 25 - gadīgs darbinieks ar 20 gadu stāžu (pārspīlējums, protams, bet reizēm tieši tā arī šķiet).

Viens no romāna mirkļiem – fotogrāfa projekts “Laiks” ik gadu fotografēt konkrētus cilvēkus tai pašā vietā, pozā un tērpā man saistījās ar mūsu pašu fotomākslinieka Gunāra Bindes fotogrāfijām “Meitene ar krustiņu. Sarmīte Sīle”, kas tapis sešdesmit gadu garumā, - tātad tādas idejas pasaulē ir, jo zinu arī ļaudis, kas konkrētos datumos ik gadu dodas pie fotogrāfa iemūžināt savus vaibstus. Domāju, ka redzēt sevi un tuviniekus ik pēc gada varētu būt interesanti, tikai droši vien lielā pievienotā vērtība manās acīs ir tieši cilvēku pārvērtībām, lai arī fotogrāfijā ir kas nemainīgs, piemēram, interjers vai kāds aksesuārs. Mūsmājās tādas ir visu triju dēlu bildes konkrētos vecumos un apģērbos, kad patiešām tikai mēs paši zinām, kurš no puišiem tas bildē redzamais ir (pēc apkārtnes, kompānijas...). Taču tā varones atklāsme, ka vairākus gadus bilde paliek nemainīga, turklāt viņai nākas saskarties ar apkārtējo neizpratni un pat veikt medicīniskus izmeklējumus, lai pierādītu, ka bilde ir “svaiga” un ka tajā redzama viņa pati – nu tāds mazliet šerminošs mirklis.

Interesanti, ka arī vīriešiem, lai cik ļoti sacītu, ka patīk jaunība, tomēr gribas to “ īsto” – mainīgo cilvēku līdzās, tāpēc nebrīnos, ka galvenās varones vīrs izlēma doties projām. Laimīgā kārtā viņi tomēr saglabāja draudzīgas un sirsnīgas attiecības, šķiet, saprotot to, ka ne jau ārienē slēpjas tā būtība, bet gan cilvēka dvēselē, tajā, ko jūtam un piedzīvojam kopā.

Ik pa laikam uzzibsnī tik pazīstamais – vēlme novecot kopā ar savu mīļo cilvēku, piedzīvot bērnus un mazbērnus, priecīgus un ne tik priecīgus brīžus, - gan, kad varone stāsta par saviem vecākiem, gan arī par sevi. Skarbā atklāsme par to, ka kara un citu šausmu piedzīvojušie ļaudis to nes sevī visu mūžu, cits salūstot, cits salaužot citus sev apkārt, cits meklējot atbalstu – kā nu kurš. Tikpat skarba atklāsme par to, ka gadījumos, kad vecāki nomirst, bērnam samērā mazam esot, viņam to allaž pietrūkst kādās īpašās situācijās, piemēram, sievietei pašai kļūstot par māti, tik ļoti pietrūkst savas mammas – pazīstu šo tukšuma sajūtu, jo padoms vai saruna ar savu mammu, iespējams, būtu vissvarīgākais...

Attāluma attiecības, kas šodien tik pierasta lieta gan darba, gan studiju, gan vēl visādu citādu iemeslu dēļ, rodamas arī šajā romānā, un atziņa “mīlestība pastāv arī gaidīšanā un attālumā, pacietībā un brīnumā. Tāpēc, ka viņš ir.” To vajadzētu atcerēties, jo ir taču kāds iemesls, kāpēc esam izvēlējušies konkrēto cilvēku, un gaidīšana un sagaidīšana arī man liekas kas mazliet mistisks un reizē brīnumains, jo sevišķi tāpēc, ka tas ir TAVS cilvēks, kuru tu gaidi.

“Kad esam veci, skaisti ir tas, ka esam veci, vienkārši.” Domāju, ikviens ir gan redzējis sirmus pārus, kuri joprojām iet, rokās sadevušies (un tas nekas, ka patiesībā varbūt tāpēc, lai nepakluptu, lai balstītu viens otru – ir taču labi, ka ir cilvēks, kas tevi var balstīt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē).

“..bija taču jādzīvo labi, jānodrošina ģimene, jābūt dzīves līmenim, jāmaksā kredīts par māju un jāatliek nauda vienas nedēļas atvaļinājumam all inclusive vai Porsche iegādei kādu dienu, lai visiem atgādinātu par bērna dvēseli, kas joprojām mīt viņos.” Jau otrā grāmata pēc kārtas (mans grāmatu “rijamlaiks”!), kurā sastopu šo domu par nemitīgu darbošanos kaut kāda statusa saniegšanai, kurš taču reāli vajadzīgs tikai, lai kaut ko pierādītu pasaulei, vai varbūt tomēr arī sev pašam – re, cik es kruts, kāds man auto, kāda māja un tērpi!

Patiesi, lai arī sāpīgi vārdi par bērnu pieaugšanu: “Sebastjanam bija sešpadsmit gadu. Viņš sāka no mums atsvabināties, pamazām, mūs nesāpinot. Pieaugšana ir vardarbība, tās ir smagas sēras; mēs gribam būt gan brīvi, gan neatkarīgi, bet tajā pašā laikā saņemt aizsardzību, ko baudījām bērnībā, mēs sākam sisties pret pasaules mūriem, lai izvērtētu vietu, kuru mēs tajā ieņemsim.” Ik pa laikam taču tos savus mīlulīšus, kad viņi aug kopā ar saviem ragiem un nagiem, varētu par novelcenēm pie sienas pielīmēt, un lai tad pamēģina “atdalīties”, bet tai pašā laikā, redzot, kā lielais dēls iesēžas savā auto un aizripo savās gaitās, reizēm kaklā sakāpj kamols, ka tas mazais jau ir tik liels... Un tas nav bijis viegli ne viņam, ne vecākiem...

“..brīnumi jāpieņem, nezinot, kāpēc tie notiek, - kā puķes zemē vai atpestīšana.” Jā, šis nu ir mans “lauciņš” – brīnumi ir tas, pēc kā mēs katrs ilgojamies, par ko priecājamies, un vai gan vajag speciāli noskaidrot, kurš ir kāda konkrēta brīnuma idejas autors? Labāk taču par to vienkārši priecāties tieši tāpat kā priecājies par savu puķu dobi vai istabas augu brīnumiem!

Mūžīgais jaunības kults, kad otram cilvēkam sagribas blakus ko jaunāku, “skaistāku”, bet patiesībā jau tās laikam ir bailes no novecošanas, no nevarības, un vārdi: “..bet neviena sieviete nav stipra, kad viņa noveco, viņa ir pārbijusies, un, viņu pametot, lai citā atrastu to, kas reiz bijis arī viņai, tu viņu nogalini.” Jā, varētu teikt arī tā, jo nogalina jau tās sajūtas, atmiņas, kas kopā piedzīvotas, cerības, kas saistītas ar konkrēto cilvēku, un vairs nav nekā, kam pieķerties...

Pēcvārdā autors saka patiesi siltus vārdus par savu māti un bērnības atmiņām, piebilstot: “Es sapratu, ka grāmatas stāsta notikumus pašas sev, ka tās kalpo mūsu vārdiem, lai pateiktu savējos.” Mēs katrs droši vien izlasītu vienos un tajos pašos vārdos ko citu, balstītu savā pieredzē un arī atmiņās, un tomēr kļūtu bagātāki ar kāda cita pieredzi un atmiņām, reizē arī pārdomām.