11.08.2021.

Grāmatas, kuras kaut kādā veidā “ievelk” sevī – kur ir tā maģija? Vai tās ir kādas īpašas konstrukcijas, kādas īpašas tēmas, atziņas, rakstnieka vilinājums? Kas to lai zina? Bet droši vien katra satikšanās notiek īstajā brīdī, lai atstātu kādas paliekošas pēdas. Tā nu es arī esmu izlasījusi gan Gunitas Lagzdiņas stāstu krājumu “Spēlītes”, kas, lai gan iznācis pirmais, tomēr lasīts pēdējais, gan arī adresē www.gunitasstasti.lv publicētos stāstus, un jāsaka, ka ir mazliet žēl, ka šī ievilinošā lasāmviela ir galā, bet – nekas taču nav beidzies, gan jau būs vēl, vai ne? Šis bija kārtējais brīnumainais piedzīvojums, kas raisīja gan pārdomas, gan aicināja piepildīt grāmatu ar līmlapiņām īpašās vietās un ieteikt lasīto arī citiem.

Īpaši uzrunāja stāsta “Sērkociņa izjūta” ievadā rodamais citāts no Harija Potera piedzīvojumiem: “Viss notiek tikai jūsu galvā, Harij, bet vai tad tāpēc būtu jāiedomājas, ka tas nav pa īstam?” Cik bieži gan mēs katrs savā prātā neizdomājam visdažādākos scenārijus, kas varētu vai nevarētu būt, un cik bieži tie ir patiesi? Cik bieži mēs paklausām dažādiem padomiem, kas varbūt pat labi domāti, bet tomēr īsti neder mūsu konkrētajā situācijā, vai – tieši otrādi – padomi vajadzīgi kā ēst un nāk īstajā laikā? Kas to lai zina... Un tai pašā laikā man patīk, kā rakstniece saka, ka visi viņas stāstu tēli atnāk un sāk dzīvot paši savu dzīvi savas radītājas galvā, utrklāt tiem nepatīk, ka viņa tajā iejaucas...

“Lai kā mēs, sievietes, priecātos, ka savu īsto esam jau atradušas, un apgalvotu, ka citi mums vairs neeksistē, tomēr katra cita vīrieša uzmanība mums glaimo un liek kādai dzirkstelītei mūsos uzšvirkstēt un kādam ziediņam uzplaukt.” Jā gan, jo cilvēks taču alkst uzmanības, pat tās visniecīgākās, kaut vai smaids un labs vārds, kas pateikts, spēj iepriecināt un apliecināt, ka esi pamanīts, un tas uzreiz iedod švunku tālākām gaitām.

Interesanti, ka šajā grāmatā man vairākas atziņas saistījās ar tuvākā vai tālākā pagātnē izlasīto dažādās intervijās un pat manā citātu kladē pierakstīto. Piemēram, stāstā “Jūtu pingpongs” teiktais: “Vai tad vispār uz pasaules ir kāds, kurš, pat būdams saistīts ar vienu, ne reizi (!) nekādos apstākļos (!) neiedomātos, kā būtu ar citu? Vai tad tāpēc uzreiz jāatmet ar roku ilgi koptām attiecībām un bez apdomas jāmetas nākamajās?” tik spēcīgi atsauca atmiņā pirms gada žurnālā “Ieva” lasītās Kristīnes Balodes atziņas par to, ka “..cilvēks ir ar apziņu apveltīta būtne un spēj izvēlēties savas darbības. Tas, ka es iemīlos, nenozīmē, ka man ar šo cilvēku jāpārguļ, kā arī tas nenozīmē, ka man jāpārtrauc savas esošās attiecības. Taču tas atkarīgs no cilvēka brieduma – vai viņš saprot savu seksuālo dabu un to, kā mēs funkcionējam.” Jā, patiesi – kurš gan savureiz nav iedomājies “kā būtu, ja būtu...”, un, protams, pie zināmas apstākļu sakritības droši vien iespējams ir viss, bet... tikai pie sakritības! 😉

Savukārt atgādinājums “Vai zini, ka vīrieši nevis krāc, bet draudīgi rūc, lai aizbaidītu mošķus, kas var uzglūnēt viņu sievietēm naktī?” dikti uzjautrināja un iepriecināja – kāpēc gan lai arī miegā līdzās esošais stiprais un mīļais cilvēks nerūpētos par mūsu drošību? 😉 Mājinieki arī par to bija sajūsmā, kad nocitēju.

Stāsts “Sadzintarotā” tika bagātīgi piepildīts ar līmlapiņām. Pirmās īpašās rindas laikam raksturo lielu daļu manas paaudzes, un ne tikai: “Ja smagā dzīve bērnībā būtu pieļāvusi kaut kripatiņu veselīga egoisma – nedarīt kaut ko, kad ļoti negribas vai nav spēka. Ja būtu pastāvējušas izvēles iespējas, kam veltīt brīvbrīžus, bet laukos darbs dzen darbu un laika atelpai maz. Ja būtu izplosījusies un izbaudījusi brīvību tad, kad vienaudži to darīja. Ja prastu sevi kaut drusciņ mīlēt un saudzēt. Un ja spētu nepakļauties sabiedrības spiedienam un savu reizi pat sacelties pret to.” Jā, ja mums būtu izdevies šo izpildīt, iespējams, būtu daudz mazāk izpostīto, sagrauto attiecību, nesaprašanos starp cilvēkiem – ļoti spilgti atceros, ka “tā nedrīkst runāt, ko par mums padomās, kā tas izskatīsies no malas, labas meitenes tā neuzvedas” un tā tālāk. Kam pietika spēka un drosmes stāties pretī šim, tas iemantoja “sliktā zēna vai meitenes” slavu, no kura jāturas pa gabalu, zinām taču katrs šādus pieredzes stāstus, un reizēm domājam – un ja nu būtu darījis tāpat, varbūt kas labs būtu sanācis?...

“Ja gribi, lai brīnumi notiek, sāc darīt lietas, ko nekad agrāk neesi darījusi!” Šis nu ir kumosiņš no tā, ko esmu sapratusi arī es – mēs katrs kaut ko vēlamies, tikai neuzdrīkstamies, bet, kad uzdrīkstamies, izrādās, ka šis nemaz “nekož”, bet to tikai vajag izmēģināt un iepazīt, lai varētu spriest – der? Neder? Patīk? Nepatīk? Un nemaz jau nevajag daudz – tikai padomāt, ko tad īsti vēlies, kas iepriecina, sarūgtina, ko vēlies un kāpēc? Jo galu galā – “liktenīgais” cilvēks vai notikums, piedzīvojums ir tas, kas “atmodināja spēku pārkāpt sevis un citu nospraustās robežas un paskatīties, kas atrodas ārpus rāmja. Iedvesa drosmi uzdrīkstēties nepakļauties un dzīvi vairāk pakārtot savām vēlmēm un vajadzībām. Lika apgūt mācību: ja kādu kas neapmierina – tā ir viņa problēma; nevienam nav jāattaisno otra cerības vai priekšstati, tikai savējie!” Arī tiesa, jo vissvarīgākais sev esi tu pats, neviens cits nevar iedzīvoties tavā ādā un situācijā, lai kā pūlētos.

Tik pazīstamā izjūta “Kāpēc es vienmēr jūtos kā maza meitene, pret kuru visi izturas kā nosodoši biktstēvi?” un atklāsme, ka “nav tā jājūtas, jo viņa vairs nav maza meitene!” un cik grūti no tās tikt vaļā, jo gribas jau, lai ir labi, lai paslavē, nerājas, nemāca dzīvot un neaizrāda...

Brīdis, kad tu pats izdomā, ko vēlies darīt, sasniegt, piedzīvot, un pārdomā, kas vajadzīgs, lai tā notiktu, patiesi ir kaut kas maģisks. Arī es esmu piedzīvojusi, kad pēc kāda psiholoģijas žurnāla raksta izlasīšanas sāku pārdomāt, pierakstīt un pēc laika pārlasīt savas vēlmes un ieceres, turklāt tieši tagadnes laika formā paustas, ka tas tiešām kaut kādā veidā “strādā”, jo, kad pārlasi vai atceries savas vēlmes, izrādās, ka kaut kas patiesi ir noticis, īstenojies vai tapis vismaz par solīti tuvāks. Varbūt tā ir kāda zemapziņas programmēšana vai sauciet to, kā gribat, tomēr domām ir liels spēks.

“Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Katrs izdara savas izvēles un par tām maksā. Mēs visi kļūdāmies, bet tā mācāmies dzīvot. Tā kā dzīve mums ir tikai viena, galvenais ir dzīvot saskaņā ar sevi. Ja tu vai jebkurš cits kādā izšķirīgā brīdī rīkojas tā, kā uzskata par pareizu, vai jūt, ka jādara tieši tā un ne citādi, tad nav ko nožēlot! Dzirdi? Nepārmet sev neko! Un nedomā, kā būtu, ja būtu! Ir tā, kā ir! Pagātni mainīt nevaram! Un šobrīd jāspēlē ar tām kārtīm, kas rokā. Citu nav! Un tici man, arī bez trumpjiem var uzvarēt partiju! Un arī kā zaudētājs justies uzvarētājs! Nevajag tik ļoti koncentrēties uz rezultātu. Ļaujies spēles garšai! Gūsti baudu no procesa, ko saucam par dzīvi! Bet baudu tā sniedz tad, ja dzīvojam tā, kā gribam, rīkojamies tā, kā katrā mirklī uzskatām par pareizu. Jā, ir vieglākas izvēles, ir grūtākas, bet izvēle ir vienmēr, un tā ir neiedomājama brīvība! Tev nepatīk situācija, apstākļi, kuros esi, tad piecelies un ej! Tu to drīksti!” Kaut arī grāmata tapusi jau 2017.gadā, šķiet, ka šie vārdi aktuāli visos laikos, tikai pēdējā laikā kaut kā ļoti daudz par šo nākas dzirdēt un lasīt, acīmredzot tas svarīgi mums visiem – vieniem pieņemt, ka jāļaujas izvēlēm un nevajag no tām baidīties, savukārt otriem – pieņemt, ka citi cilvēki drīkst izdarīt savas izvēles, nevis pieņemt otra dotās.

Gan šī stāsta, gan arī, šķiet, grāmatas kopīgā esence rodama šajos vārdos: “..ir kaut kas augstāks, kas it kā vada visu, kas notiek ar un ap mums. Nejaušību nav! Ir tikai kopsakarības, kas neredzamām saitēm sasaista kopā cilvēkus, kuriem ir nozīme vienam otra dzīvē. Un šajā līkumotajā un bieži vien grambainajā ceļā, ko saucam par dzīvi, kāds ir izlicis ceļa zīmes, kuru simbolisko jēgu mums jāprot atšifrēt, lai ietu viegli – ļaujoties, paļaujoties un atļaujoties!” Laikam taču tāpēc mēs sastopam grāmatas, cilvēkus, izrādes un vēl visu ko, ka tās ir mūsu ceļa zīmes, kuras šifrējamas un ar kurām kopā jāiet īsāks vai garāks ceļa posms, lai kaut ko jaunu atklātu par sevi un pasauli. Šoreiz sanāca tādas vairāk pārdomas, bet, ja ir vēlme pašiem šajās pārdomās ieurbties dziļāk, tad “Spēlītes” būs īstais lasāmgabals, kurā, iespējams, var saskatīt un atpazīt arī sevi. Lai izdodas paspēlēties, jo dzīve jau arī ir spēle! ❤