8.05.2021.

Izrāde – izaicinājums, kārdinājums, vilinājums, pārbaudījums... Izrāde, par kuras esamību dzirdēts gana daudz un sen, bet nav sanācis noskatīties arī tad, kad vēl varēja... Un tagad, kad nu reiz ir piedāvājums un pat atgādinājumi visādos veidos, nevar neskatīties, ja reiz tāda iespēja ir...

Ģertrūdes ielas teātrī Vladislava Nastavševa veidotā izrāde “Melnā sperma”, protams, intriģē gan ar nosaukumu, gan režisora vārdu. Tā kā šajā teātrī klātienē diemžēl vēl nav sanācis būt, bet dzirdēts gana daudz labu atsauksmju, tad nolēmu papildināt savu zināšanu pūru ar kaut ko jaunu.

Aktieri manas bērnības laika skolas formās – sākumā nevarēju izprast, šķita kaut kas reizē pazīstams un tomēr svešs, bet nē, izrādījās patiešām zināms, turklāt acu priekšā atausa gan savs, gan klasesbiedru tēli – cits kārtīgāks, cits sušķīgāks, cits patiešām jau “izaudzis” no konkrētā izmēra apģērba, bet pie jauna tikt īpaši mācību gada otrā pusē nebija diez ko vienkārši, droši vien arī gana dārgi un nerentējās pirkt, tāpat pa vasaru mēs visi izaugām krietni vien. Tērpu šaurība man raisīja domas par to, cik ļoti sasaistīti mēs bijām savos skolas gados – gan ar apģērbu, kas visiem vienāds, gan ar dažādiem sabiedrības uzliktiem stereotipiem par attiecībām, attīstību, piedienīgo un nepiedienīgo, par to, kāds ir labs un slikts skolēns...

Stāsti par pieaugšanu, seksualitāti, normālo un ne tikai, dīvainībām, kas sakņojas gan piedzīvotās traģēdijās, gan apkārtējo attieksmē. Daudz rupju vārdu, kas gan mūsdienās nešķiet nekas sevišķs, jo tos lieto pat sākumskolas vecuma bērni, tikai ne vienmēr zina nozīmi (vai mēs zinājām, vidusskolā mācoties?), kuri pasaka gan sāpīgo, gan neizprotamo, gan pārprasto. Daudz naturālisma – cilvēka ķermeņa reakciju, kas mazliet mulsina, jo kailums uz skatuves nu jau šķiet pierasta lieta, bet tādas vairāk fizioloģiskas izpausmes – ne tik ļoti...

Cik pazīstams daudz kas no redzamā, piemēram, par cilvēku dīvainībām – gan jau katrā mājā vai apkaimē bija kāds cilvēks, ko citi uzskatīja par dīvainu, un ne jau fizisku nepilnību dēļ, bet dažādu izpausmju dēļ, par kuru iemesliem diez vai apkārtēji zināja. Stāstā par dīvaino sievieti, kura zaudējusi abus bērnus, patiesi sirds sažņaudzās – tā ir traģēdija, kuru pārdzīvot diez vai iespējams tā – pa vienkāršo, tā taču atstāj neizdzēšamas un neizsāpamas pēdas cilvēkā, ar kuru tas noticis, bet apkārtējie – ja arī zina, vai var saprast, vai var pieņemt, uzklausīt, palīdzēt, vienkārši neizsmiet? Tāpat stāstā par braucieniem pie omes uz laukiem, kur tika sastapti dažādi ciema ļaudis, bet viens īpašs vīriņš, no kura puišelis tika sargāts, jo sevišķi pievilka ar saviem stāstiem un dīvainībām – laime, ka tiešām nekas slikts neatgadījās ar ziņkārīgo zēnu, jo varēja taču būt visādi...

Apbrīnojama aktieru fiziskā varēšana un spēja pārtapt tik daudzveidīgi, parādīt gan vecu cilvēku, gan garā vājo, gan neglīto, gan citādi seksuāli orientēto, ticības pārņemto, skolotāju, kas laikam taču ienīst savus skolēnus, jo vai gan citādi tā runātu ar viņiem, gan slimnieku un ārstu ar pavisam savādu interesi – tāds pārtapšanas brīnums tieši acu priekšā. Arī tas, ka dekorāciju praktiski nav, vien daži palīgelementi, liek darbināt iztēli pēc pilnas programmas, iejusties aktieru stāstos, just līdzi vairāk nekā tad, ja skatuve pilna ar visu ko. Un, protams, pašu aktieru šarms – gan meitenes visdažādākajos veidolos, gan mana vājība – kupli mati puišiem un tādas feinas bārdas 😉

Īpaša pievienotā vērtība manās acīs bija mūzika, tā ārkārtīgi uzrunāja un šķita tik  piemērota katram stāstam, un reizē tik ļoti atpazīstami skaņdarbi jau no pirmajām taktīm. Un brīži, kad aktieri ar žestu liek mūzikai apstāties kā atgādinājums par to, ka reizēm pietiek vienas mazas kustības, lai kaut ko izmainītu. 

Izrāde, kas liek daudz ko pārdomāt – par šīm sāpīgajām, jutekliskajām tēmām ir jārunā, jo bieži vien mēs neaizdomājamies par to, kāpēc mums apkārt ir tik daudz “dīvainīšu”, kāpēc viņi tādi ir, un kā būtu, ja mēs būtu viņu vietā? Vai dīvainais vienmēr ir dīvains, vai tādu to padara apkārtējo attieksme? Vai sāpes, kas piedzīvotas, cilvēku padara dīvainu, varbūt spēcīgāku, redzīgāku, bet vai mēs – citi, kam tādu sāpju nav bijis, spējam to izprast? Cik ļoti no svara ir bērnībā piedzīvoti notikumi, pat traģēdijas, jo sevišķi ģimenē, un cik mēs to nesam līdzi savā ikdienā, cik varam atbrīvoties? Man šo gribētos nosaukt par tādu etīžu teātri (droši vien nav tāda apzīmējuma profesionālajā teātra valodā), jo stāsti gan savijas kopā, un tomēr, būšu godīga – man labāk patīk liels, garš stāsts, nevis atsevišķi gabaliņi. Protams, tā ir citāda teātra pieredze, un laba jau ar to vien, ka liek paskatīties citādi uz lietām, par ko ikdienā varbūt neaizdomājamies, tāpat kā ir grāmatas, ko pašķirstām un noliekam malā, jo saprotam, ka pašiem izlasīt būs par smagu, bet teātrī vai cita cilvēka lasījumā izbaudām, uzklausām, pārdomājam...

Šis atkal ir stāsts par to, ka iespēju robežās visas atsauksmes par notikumiem ir labi pārbaudīt praksē, lai varētu saprast, kas patīk un kas šķiet savāds... Un, lai gan apzinos sevi par klasiskas teātra pieredzes fani, saku Paldies brīnišķīgajiem jauniešiem un režisoram, kas aicināja uz pārdomām par citādo!