Igauņu rakstnieka Reina Rauda grāmata "Perfektā teikuma nāve" ir kārtējais teātra abonementa īpašnieces "mājasdarbs", kura turklāt pavisam drīz pēc tam, kad uzzināju, ka taps izrāde, burtiski "uzskrēja man virsū", un, ja grāmata pati nāk pretī, tad taču nevar nepirkt un nelasīt.

Nez kāpēc laiku pa laikam sagadās tā, ka izlasītās grāmatas tāpat kā izrādes un filmas, arī notikumi, kaut kā saistās kopā, šķiet līdzīgi. Arī šai grāmatai lasīšanas gaitā radās "atsauces" uz iepriekš lasīto, jo stāsts ir par izvēlēm - starp labo un ļauno, zināmo un nezināmo, bailēm un vēlmi būt drošībā, uzticēšanos un aizdomām. Gluži tādas pašas pārdomas savulaik radās, gan lasot Māra Bērziņa "Svina garšu", gan Aivara Freimaņa "Katlu", kas arī tapušas uz Nacionālā teātra skatuves. Šajā romānā gan darbības laiks ir cits - tas ir pirmsatmodas laiks tepat blakus - Igaunijā. Tā kā pati Atmodas laiku piedzīvoju kā vidusskolniece, tad bija interesanti iztēloties, kā tas noticis kaimiņos, kā arī pārdomāt par to, ko gan mēs toreiz zinājām par norisēm mums apkārt, cik daudz mums tika teikts, cik noklusēts. Turklāt stāstā līdzās citām norisēm ir arī mīlestības un savstarpējo attiecību līnijas, kas gan mazliet "ievelk" romantikā, gan uzjunda domas par to, cik ļoti mums visos laikos bijusi vajadzīga gan mīlestība, gan uzticēšanās, un cik ļoti nedroši tomēr kādreiz bija uzticēties pat saviem tuvākajiem. Reizēm gan arī tagad pārņem sajūta, ka uzticēšanās ir "neiespējamā misija", jo esam reizē blakus un tālu viens no otra - kas ar darbiem, kas ar hobijiem, bet kas - ar atkarībām...

Romānā lasāmā VDK tēma, šķiet, mūsu postpadomju sabiedrībās būs aktuāla vēl ilgi, jo daudzie aizvadītie gadi "modro pelēko acu ēnā" nekur nav pazuduši, tie apvīti dažādām leģendām, un to, cik tajās patiesības, cik viltus, sāpju un vēlmes pateikt savādāk, nezin neviens. Brīžiem gan lasot bija mazliet grūti "pārlēkt" no vieniem varoņiem pie citiem, vienubrīd pat šķita, ka jāpieraksta "raduraksti", lai nesajauktu, kurš ir kurš un nenomaldītos "labajos" un "sliktajos" tēlos - no jauniešiem, kas pulcējās, organizējās, protestēja pie viņu vecākiem, skolotājiem, apkārtējiem, kas zināja, izsekoja, aizturēja un arī iesaistījās dažādos nedrošos pasākumos. Kāpēc nedrošos? Jo mēs taču gana labi zinām, ka daudz kas tika apkarots, turklāt pavisam klusi, tā, ka tuvinieki pat nenojauta, neuzzināja. Sāpīgi bija mirkļi, kas atspoguļoja to, kas tad notika ar cilvēkiem, kas nokļuva izmeklētāju nagos, iespējams, ka mazliet vieglāk nekā senāk, bet pavisam sveikā cauri nez vai tika... Un atkal jāsaka - labi, ka tā ir pagātne, un jātic, ka tā vairs nenotiks...

Ja interesē pavisam nesena vēsture tepat netālu - ziemeļos no mums, kā arī tad, ja lasītājs ir arī ceļotājs, kurš pabijis Tallinā, zina vecpilsētu, Kadriorga parku un apkārtni, tad šī noteikti ir baudāma grāmata, jo bija interesanti gara acīm pārstaigāt zināmās vietas Tallinā, pārdomāt, vai zinu, kur atrodas aprakstītā vieta, un - kad nu atkal būs iespēja turp doties, aiziet pastaigāt. Tas nekas, ka autors ievadā saka, ka viss ir izdomāts, un arī pieminekļa tur neesot...

P.S. Decembra sākumā "Perfektā teikuma nāve" piedzīvos savu pirmizrādi uz Nacionālā teātra skatuves, diemžēl ar piebildi - tukšā zālē, bet ar skatītājiem tiksies, kad tas būs iespējams. Ar nepacietību gaidīšu! Tikko arī iekš Nacionālā teātra sociālajiem tīkliem nolūkoju "Rīta panorāmas" gabaliņu no izrādes mēģinājuma, ieklausījos režisora Valtera Sīļa vārdos, kā arī aktiera Jura Hirša pārdomās par to, kā gan bija tajos laikos, un Madaras Bores teiktajā par to, ka svarīgākais taču nav acu krāsa, bet gan tas, kāds cilvēks tu esi. Tā arī, manuprāt, ir šīs grāmatas esence - būt un palikt cilvēkam, lai gan tas reizēm nākas grūti, jāpiedzīvo daudz šaubu, pārdomu un sarūgtinājumu...

P.P.S. Vēl jāizstudē intervija ar Juri Hiršu iekš

https://www.la.lv/kas-nodevejiem-vedera?fbclid=IwAR3QceyO2UVhTx1BdiHEo_co6hNSoF1HFMXl6fV7RWnke24tq0PZkfk0z3M

var gadīties, ka tur kas par šo romānu atklāsies citāds, nekā to lasot redzēju es...