22.11.2022.

Piederu pie tiem cilvēkiem, kas  tic gan mīlestībai no pirmā acu uzmetiena, gan intuīcijai un citām neizprotamām lietām, kuras “nav valdāmas ne ar paša prātu, ne otra padomu”, kā teiktu vecais lāga zēns Blaumanis. Tā arī brīdī, kad “Zvaigzne ABC” mājaslapas drīzo jaunumu sadaļā pamanīju ziņu par Kristīnes Ilziņas grāmatas “Es neliecināšu pret jums” tapšanu, man uzreiz piešķīlās doma, ka šo es noteikti gribēšu izlasīt. Iepazīstoties ar anotāciju, šī pārliecība nostiprinājās, un dienā, kad devos uz Rīgas Grāmatu svētkiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (gan tāpēc, lai izbaudītu tikšanos ar Zani Daudziņu ❤), zināju, ka vēlos mazliet papildināt savus grāmatu kalnus, un viens no papildinājumiem būs tieši šī grāmata. Bet – kad īstajā brīdī pagadījos pie grāmatu galda, tur citu kolēģu vidū grozījās arī pati autore, un tad nu saņēmos visu dūšu ( labi, ka man pēdējā laikā apkārt cilvēki, kas šo dūšu “trenē”, paldies viņiem par to!) un pie pirkšanas palūdzu autogrāfu ar`!

Pilns komplekts emociju, vai ne? Bet bez emocijām nevar gan tāpēc, ka grāmata tik patiesi uzbur manu pusaudža gadu laikmetu, gan tāpēc, ka lasot atkal gara acīm izstaigāju vietas tādas, kādas tās redzēju toreiz, gan sajutu smaržas, skaņas, cilvēkus, kādus pazinu savā vidē, un autore droši vien raksta par citiem ļaudīm, ne tiem, ko pazīstu es, bet – no tā paša laikmeta, no tām pašām sajūtām un norisēm... Nenoliegšu, manas lieliskās ceļabiedres fantāzija un iejušanās spēja brīžiem padarīja visu tik dzīvu, ka atkal asinis kāpa vaigos un ausīs dunēja asinsspiediens – vai patiesi notiks tas vai kas cits? Turklāt šodien, virtuāli pāršķirstot žurnālu “Privātā Dzīve” (būtu darbā, šķirstītu reāli, jo mana “darba krustmāte” regulāri lasa un nes arī man ieskatīties... bet saaukstēšanās dara savu, tad nu lasu pa māju...) pamanīju gabaliņu ar pašu autori Kristīni Ilziņu, kur izceltā drukā ir vārdi “Mums bija forša bērnība, bet vide bija daudz agresīvāka nekā tagad”, un piekrītu par visiem 100, jo to, ko darījām, piedzīvojām, sajutām (un saņēmām – pēc un ne-pēc “nopelniem”...) mēs, nez vai tagad bērni un jaunieši varētu “pacelt”, jo daļa tiešām dzīvo pāraprūpes saulītē, citi – pārprastu tiesību paspārnē, un vēl citi – virtuālajā pasaulē, kas ne tuvu nelīdzinās tai mūsu bērnības realitātei... Bet nu tā tāda maza, liriska atkāpe, jo grāmata ir brīnišķīga sarunbiedre.

Kā man novēlējumā ierakstīja pati autore – “mazam ceļojumam laikā!” Un tas ir piepildījies ar uzviju, jo bija gan atmiņas, gan pārdomas un mazliet vēstures “atkārtošanas”, gan arī savu šīsdienas sajūtu šķetināšanas, kavēšanās pie zināmiem un mazāk zināmiem notikumiem, pieredzēm, sastaptiem cilvēkiem un dzīvesstāstiem. Bija sirdi un nervus kutinoši gabaliņi par pagalmā piedzīvoto, bija gara acīm skatīti žurnāli “Liesma” un mirkļi, kad mainījās daudz kas no presē lasāmā, bija tas, par ko pieaugušie runāja čukstus vai pieklusa, tikko mēs, bērni, parādījāmies tuvumā, vai – gluži otrādi – izraidīja mūs no telpas ar vārdiem, ka tas neesot mums domāts... Bija sajūtas par tiem šķietami dīvainajiem pieaugšanas mirkļiem, par kuriem tagad runā daudz un dikti, gan joprojām ne visu taisnību un “bez puķēm”, bet toreiz nerunāja nemaz, jo uzskatīja par nepiedienīgu... Bija mirkļi, kad kopā saaudās gan Sandras Kalnietes “Tev būs četri vīri”, gan Ineses Bērziņas “Vilkme”, gan Māras Svīres “Audums kāzu kleitai” un kas tik vēl ne no lasītā, pat Annas Auziņas “Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata”, šķiet, pietamborējās klāt ar maziem diedziņiem. Un noslēguma stāsts – par beigām un sākumu – tādas pārdomas, sašķetinātas no atmiņu rozajām brillēm un cerībām, ka attiecības būs mūžīgas, bet nekā, un tad tie briļļu stikliņi saskrāpējas, paliek netīri, blāvi, un caur tiem jau redzi visu ko, tikai ne to cilvēku, ar kuru sastapies un visa pasaule bija gaiša, jo šķiet, ka viņš jau turpat vien būs, ko nu tur īpaši meklēs, pieskatīs un piesargās, neticas tak, ka varētu kur pasprukt... Un, kad pasprūk, tad neticas, ka tas noticis ar mani – vai tiešām dzīvojām “visam garām, pats sev garām”, kā dziesmā dzied?...

Šī ir grāmata gan praktiski noskaņotiem vēstures pētītājiem un atmiņās kavētājiem, gan viegli romantiskiem prātiem, kam mazliet skarbuma piparu reizēm der piebērt tai sārtajai lašmaizītei, gan tiem, kas domā, ka tagad nu ir grūti, bet toreiz – tad tik bij dzīve!... Iespējams, kāds teiks, ka par daudz fantāzijas, bet pati autore norāda, ka vēsturiskie notikumi ir patiesi, tikai personāži ir iztēloti, un domāju, ka katrs no mums, kas dzīvojis “tajos laikos” un dzīvo arī šodien, var atrast vismaz vienu pazīstamu “bildi” šajā grāmatā. Kā uz grāmatas pēdējā vāka lasāms rakstnieces Daces Rukšānes teiktajā, “dzīvas un dzīvelīgas Atmodas un pirmsatmodas laiku ainas, kas ietērptas sirdij tīkamos un dvēseli netraumējošos vārdos: Kristīnei piemīt retā spēja arī par briesmīgo un smago runāt ar adekvātu vieglumu, neiebraucot nospiestības depresīvajā grāvī”. Savukārt rakstniece Jana Egle piebilst: “Ļoti svarīgi un joprojām nepieciešami stāsti, kādu līdz šim mums ir pietrūcis.” Es varu tikai pievienoties, turklāt mani vēl spārno fakts, ka, izstāstot par izlasīto, esmu šai grāmatai “pievilinājusi” jau divus vīrieškārtas lasītājus, savus “laikabiedrus”, kas arī nav nemaz tik vienkārši izdarāms, taču laikam tieši vēstures elpa ir tā, kas tos puiša cilvēkus te “piesien”... Tālab no sirds paldies, Kristīne Ilziņa, par šo grāmatu, un lai tai daudz ieinteresētu lasītāju! Dalīšos ar savām izjūtām arī tālāk un atkal “spēlēšu bibliotēkās”!

Un vēl mani īpaši uzrunāja grāmatas noformējums – Natālijas Kugajevskas vāka dizains un Guntas Plotkas iekšlapu dizains. Jo uz vāka redzamā, tik pazīstamā sešlapu “cirkuļpuķīte” arī ir viens no mūsu skolas gadu meistarstiķiem, ko iemācīties par savu goda lietu uzskatīja katrs, kas ņēma rokās cirkuli, bet nosaukums noformēts “ES NEliecināšu PRET jums”, kas manās acīs pārvēršas par “Es ne pret”, tā aicinot padomāt, kā gan tur īsti ir (un bija...) ar to “par” un “pret”, cik daudz mēs to varējām, drīkstējām un kas no tā iznāca... Savukārt iekšā – katra stāsta sākums veidots kā īpaši sakārtots kāds teksta fragments, kuru lūkojam vai nu caur palielināmo stiklu vai leduspuķēs izkausētu “actiņu”, kad redzam tikai gabaliņu no visas kopējās bildes, vai kā bērnībā tik populārā “”stikliņkaleidoskopa” rakstiņu, kas sakrīt citādi, to pagriežot, - šķiet, šādu noformējumu redzēju pirmoreiz, tas ir brīnumains un brīnišķīgs, paldies par to! 👍

P.S. Interesanta un pārdomu vērta saruna ar autori Kristīni Ilziņu rodama šeit:

https://www.punctummagazine.lv/2022/11/28/dzive-totalitara-valsti-tiesam-ir-loti-ipatna/

Atradu to jau pirms kāda brīža, bet toreiz neizlasīju pilnībā. Ir vērts! Turklāt biju klāt kādas citas grāmatas atvēršanas svētkos (par to turpmākajā lappusē...), un bija iespēja Kristīnei Ilziņai pateikties par šo viņas sarakstīto grāmatu, tāds brīnišķīgs mirklis, kas iepriecināja mūs abas!