Vajag taču tā sagadīties, ka viena grāmata "pavelk" uz citas grāmatas izlasīšanu! Noklausoties audiogrāmatu "Rīga - Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts", man radās vēlme beidzot izlasīt Daces Rukšānes "Krieva ādu", kurai arī biju staigājusi apkārt un domājusi, ka gribas izlasīt, tikai - kad?... Turklāt šis atkal bija viens no retajiem brīžiem, kad paralēli lasu divas grāmatas, jo tas īsti nav manā gaumē, bet noklausītā grāmata vedināja uz šīs lasīšanu tik ļoti, ka nebija iespējams noturēties...

Tā nu sanācis, ka vairākas "svaigi lasītās" grāmatas savā starpā sasaucas  ar notikumiem, darbības vietu un laiku, atziņām. Arī šī vēsta par pagājušo 20.gadsimtu, dzimtas vēstures līkločiem un cilvēku likteņu mezgliem, izvēlēm un neizvēlēm, jo bieži jau nemaz nebija iespējas izvēlēties... Tāpat "Matildes gadsimtā", "Ceļā", "Katlā" gūtās atziņas un pieredzētie stāsti ir līdzīgi, bet tāpat iedvesmojoši un aizraujoši, ievelk un neļauj nolikt grāmatu, kamēr nav izlasīta. Sen nebija tā sanācis, ka dienas garumā paralēli visādiem mājās veicamiem darbiem grāmata vēlā vakara stundā izlasīta gan! 

Interesanta metode - stāstu stāsta divi cilvēki - māte Emīlija un meita Meldra, katra no sava skatupunkta uz vieniem un tiem pašiem notikumiem, sajūtām, pārdzīvojumiem. Mātes dzīvesstāsts kā jau daudzām sievietēm, kas nesagaidīja savus vīrus no kara - šajā reizē Otrā pasaules kara -, audzināja bērnus vienas un cerēja uz kādu gaismas stariņu, kas ļautu izrauties no rutīnas, piepildīt sapņus, kurus pārcirtis karš un laikmets. Tik ļoti saprotama vēlme doties prom no apnicīgās ikdienas un  grūtībām, atmiņas par senākiem laikiem un tajos rasto piepildījumu, un latviešu ļaudīm tik raksturīgā "sava kaktiņa, sava stūrīša zemes" meklēšana. Un, kad nu reiz dzīve tādu iespēju piedāvā, tad jāķer ciet, jābūvē sava māja un dzīve pa nakts melnumu, jo pa dienu nedrīkst, jāceļ komunisms... Un tad pēkšņs zibsnis - mīlestība no pirmā acu uzmetiena, kas sagriež visu kājām gaisā un liek virmot agrāk nepiedzīvotām sajūtām, dod spēku un enerģiju kalnus gāzt, iet un darīt bez paguruma, bet veldzēties tikšanās brīžos, kas nozagti ikdienas dzīvei. Tam līdzās mūžīgais "par to neviens nedrīkst zināt, tas nav labi, pieņemami, tikumīgi", bet ko tu cilvēka sirdij, prātam un arī instinktam padarīsi?

Meitas stāsts - no bērna, vēlāk pusaudzes un jaunas sievietes skatupunkta, vērojot pieaugušo cilvēku dzīvi un attiecības, piedzīvojot gan priekus, gan bēdas, rūgtumu un izbīli, pat uzmākšanos no patēva puses (par laimi, tikai vienreiz), un piedzīvojot līdzīgus dzīves griežus kā mātei. Abām čaklas rokas, tikai mātei uz kūku cepšanu un visāda veida kulinārijas brīnumiem, savukārt meitai - uz apģērbu šūšanu pēc vissmalkākās modes, ko iemācās gan speciāli mātes sarunātās nodarbībās, gan pie mātesmāsas, kas arī šai mākslā izskolojusies. 

Pazīstama epizode no sendienām - padomju laikā valkāt gaumīgu apģērbu skaitījās sliktais tonis, un Meldras vēstījums par skolotājas rīcību, kas redzējusi viņu glītajā pašaustas drēbes kostīmiņā, kurš bijis "nepieklājīgi īsiem svārkiem", tik spilgti atsauc atmiņā arī mana skolas laika iezīmes, kad visiem bija jābūt vienādiem un jebkurš citādais tika "pamanīts" ne jau tai labākajā nozīmē. Nē, nu bija jau arī ļaudis, kas prata novērtēt rokdarbu skaistumu, bet - ziemas aukstumā skolas formai drīkstēja uzvilkt tikai zilas krāsas vilnas jaciņu, nekādu citu!...

Notikumi risinās Liepājas pusē, un atkal jāatsaucas uz "Matildes gadsimtu", kas arī vēsta par šo pašu pilsētu un laikmetu, iespējams, ja papētītu tuvāk, izrādītos, ka turpat kaimiņos vien viss bijis... Tas, ka Liepājā pēc Otrā pasaules kara bija bezgala daudz no Krievijas iebraukušu militārpersonu, kas noteica toni pilsētas dzīvē, arī nebija nekāds pārsteigums, tāpat kā jau par folkloru kļuvušie stāsti par sievietēm, kas, smalkas drānas neredzējušas, par balles kleitām izvēlējās glītus, izšūtus naktskreklus... Tāpat kā nostāsti par to, ka stiepa uz mājām visu, ko varēja aizstiept - vajag vai nevajag, ja nu noder, jo dabūt jau neko nebija iespējams. Tas gan bija raksturīgi visur, jo atceros no savu vecāku stāstītā. Un kur nu vēl ikdienišķā mātes aizņemtība, jo jāiet darbā, mazu bērnu nākas atdot "silītē", lai varētu izdzīvot, jo - kas nestrādā, tam nebūs ēst, ja būsi bez darba, skaitīsies padomju iekārtas pretinieks, ienaidnieks... Un tomēr - kā cilvēki visos laikos atrada iespēju "izgrozīties" gan ar pārtikas produktu audzēšanu dārzā un kūtī, gan papildus darbiem (tas nekas, ka jāstrādā bija pa naktīm, lai kūkas "kundēm" saceptu vai smalkas kleitas pašūtu...), tā apbrīnojamā dzīvotgriba un prasme iztikt ar mazumiņu, krāt un darboties, mācīties un rīkoties visdažādākajos veidos!

Un tad sāpīgais, smagais mirklis, kad mātes dzīve burtiskā nozīmē sabrūk, jo viņas mīļotais cilvēks, lai arī tikai mīļākais un jaunāko bērnu tēvs, gājis bojā autokatastrofā... Cik gan daudz saņemšanās vajadzēja arī viņa atraitnei, lai atvestu vīra mīļākajai vēstules un bērnu fotogrāfijas, kad jau vairs nebija vīrieša, kuru "dalīt" starp abām... Un tad vairs nav gaismas, ir tikai sāpes, vēlme pazust un izputēt no pasaules, jo viss ir milzīgs, melns tukšums. Labi, ka izmisuma solis neizdevās, bet meita un māsa par abām paglāba māti arī no iespējas nokļūt trakonamā, jo padomju laikos acīmredzot ar tādām sirdssāpju lietām, kas liek domāt par sev gala padarīšanu, cīnījās vienkārši. Laime, ka mediķis pagadījās tāds, kas patiesi vēlējās palīdzēt, un pamazām grūtums tika remdēts, gan sākotnēji ar zālēm, gan vēlāk jau arī tāpat. Un tad atkal satikts cilvēks, kas pagriež dzīvi uz gaismas pusi, palīdz "rāpties" no bedres ārā, un tā atkal ir mīlestība, un atkal tas ir krievs, gluži tāpat kā iepriekš... 

Mēdz teikt, ka ģimenē un dzimtā likteņi atkārtojas, tā arī šai romānā - meitas vīru par patiesi pretvalstisku "izlēcienu" savāc čeka un ilgi viņa nav mājās, līdz kādā vēlā vakarā viņš ir atgriezies, novārdzis, izmocīts, bet neko jau nestāsta, vien kļuvis tramīgs pie katra mazākā troksnīša... Vai mēs, kas par to tikai lasām un skatāmies filmās vai uz teātra skatuves, maz varam iedomāties, kā tas bija, un ko tas nozīmēja gan tiem, kas tika šajos nagos, gan tiem, kas palika, gaidot mājās?

Un tomēr - jāpiekrīt vien mātes teiktajam, ka nav jau vaina tautībā: "Kaut nu Meldra kādreiz saprastu, ka krievi nav viennozīmīgs ļaunums, viņi, tāpat kā mēs, ir ārkārtīgi dažādi - līdzās nežēlīgiem čekistiem, komunistiem, līdzās tādiem zvēriem kā Viļa māsas vīrs Zaporins, eksistē arī Vitāliji, Sergeji, Vaļas - pavisam normāli, jauki cilvēki ar gluži tādiem pašiem sapņiem, cerībām un attieksmi pret dzīvi kā mums. Viens inteliģentāks, cits mazāk, kāda nu kuram dzīves skola un ģimene. Laiki un varas mūs sajaukuši vienā putrā, bet ko darīt? Kā ir, tā jādzīvo. Kas būs - to redzēs."

Uz šī nots šoreiz beigšu, jo grāmata ir ar savdabīgu pēcgaršu un tiešām "garšīga", pārdomu vērta un citas izlasītās grāmatas klāt piesaistoša, turklāt lasās patiesi viegli.