16. – 27.08.2021.

Pasākums, kuru apmeklēju jeb izstaigāju, izpildīju, ja tā var teikt, ilgākā laika posmā – skatoties kalendārā, sanāca gandrīz divas nedēļas. Kāpēc tā? Tehnika ir neparedzama lieta, notiek ne tikai tas, kas plānots, bet arī dažādi pārsteigumi. Tā man gadījās ar radošās apvienības “Kvadrifrons” veidoto “Rīgas ļerpatas hroniku”, kuras skaidrojums ir “Slepeni pātari Vecrīgā septiņu pieturu garumā jeb dažas lāgas melšas par siksnas auklu, kas no pēdīgiem ļaudīm nākuse un caur latviešiem pašiem ar greizām acīm tāļāk pa pasauli pie gaismas vesta, ka tā latviešu starpā ātri piejemas”.

Kā jau var nojaust, tieši nosaukums, pieteikums, bija pirmais, kas piesaistīja uzmanību ar izteiksmes veidu, tam sekoja iespēja šo izbaudīt bez maksas un paša brīvi izvēlētā laikā, tiesa gan, bija jāiekļaujas līdz 30.augustam, bet – kas tad var aizliegt kādu dienu mierīgi pacilpot pa pilsētu, ja reiz paņemta brīvdiena no mājām un pienākumiem tieši pašai sev? 😉 Tiesa gan, izvēlētajā dienā pieveicu vien četras pieturas, piektajā notika tā tehniskā ķibele, par kuru Pūce bija rakstījusi “luc klopt, ja uz zvant nelaiš iekša; luc zvant, ja uz klopsi nelaiš iekša”, bet man šai reizē un vietā ne zvant un ne klopt, tāpēc mazliet sabēdājusies gāju mājās. Tomēr gods un slava “Kvadrifrona” pulciņam, kas uz manu saskumušo e-pastu jo drīz atbildēja, sacījās raudzīt un labot radušos ķibeli un vēl deva iespēju uzzināt vajadzīgo, nestāvot aiz durvīm! Tādēļ turpinājums sekoja piektdienā pēc nedēļas, dodoties uz citu teātra pieredzi, bet vispirms pabeidzot šo...

Tātad – šī ir staigājama un klausāma, pārdomājama un minama, atminama un visādi citādi interesanta būšana. Sākuma punkts – Torņu iela 1 pie izstāžu zāles “Arsenāls” lielajiem metāla vārtiem redzams plakāts, uz kura bultiņa norāda uz durvīm redzamu baltu krustiņu, iksiņu, reizināšanas zīmi, un raksta “Klauvē!” Tiešām – kas notiks, ja klauvēšu? Vārti atvērsies? Tikšu iekšā? Drusku sirds trīc, bet – nolemts ir, tad pie darba! Ak tu mūžs, aiz durvīm atskan brīnišķīgā Edmunda Freiberga balss, prieka un aizkustinājuma mirklis saskrien acīs un smaids uzplaukst sejā! To stāstu, tos izteicienus – aši izķeksēju telefonu un cenšos šo to pierakstīt (labi vien ir, jo nākamie pieturu punkti pierakstīti noder, lai gan Vecrīgu pazīstu diezgan labi...)... Iespējams, izskatās diezgan amizanti, kad cilvēks stāv pie kaut kādām durvīm, klausās, smaida, kaut ko pieraksta, garāmgājēji pat var mazliet dzirdēt to, kas tiek runāts aizdurvē, ja iet cieši garām, bet es šoreiz neuztraucos par to, ko par mani padomās, jo esmu no sirds ieinteresēta. Vienīgais trūkums tieši starta punktā ir diezgan trokšņainais fons, jo mašīnas tomēr brauc garām, arī citi pilsētas trokšņi mazliet patraucēja uzklausīt pilnīgi visus Meistara teiktos vārdus, un tomēr – tas bija fantastiski! Pie tam pāri laukumam taču redzams Nacionālais teātris! (Atzīšos, ka šo pieturu apmeklēju arī pašā finālā vēlreiz – tieši Edmunda Freiberga balss dēļ, turklāt otrajā reizē apkārt bija klusāks, pēcpusdiena tomēr...)

Nākamā pietura – cauri Zviedru vārtiem un pa labi. Jā, tur ir durvis, klauvēju un klausos tālāk. Pie pretējās mājiņas stāv gleznotājs un darina savus darbus, noskatās, bet droši vien es neesmu pirmais dīvainis, kas te klauvējas un stāv pie durvīm, uz kurām krustiņš parādījies... Ar baudu noklausos šo stāstu, ko papildina suņa, vārdā Cerbers, apsaukšana – šis savam runātājam brīžiem spraucas pa vidu, laikam arī grib izteikties. 😋 Šajās abās pieturvietās stāstītāji tā mīlīgi norāda uz to, ka klausītājs izskatoties tāds godīgs, drusku naivs un bērnišķīgs, tādam varot atklāt ļerpatiņas noslēpumu.Nu taisni kā par mani - es jau arī tāds naivais, labticīgais klausītājs, un bērnišķīga arī izskatos reizēm... 😋

Trešā pietura uzdzen atmiņu vilni, jo atrodas ielā, kurā piedalījāmies filmas “Dvēseļu putenis” sākuma filmēšanā, pavadot strēlniekus karā. Klausos aiz durvīm stāstīto, bet acu priekšā slīd ainas no filmēšanās piedzīvojuma...

Ceturto pieturu meklējot, mazliet aizskrienu garām, tad ieskatos kartē – laikam vadātājs piesities, un tad nonāku īstajā vietā. Tur klausos jauniešos, kas rokas pa seniem krājumiem un meklē mazo ļerpatiņu, kamēr atrod norādes par tālākām gaitām, bet man savukārt tikmēr no augšas (nepaskatījos – no rensteles vai kondicioniera) blakus pil ūdens lāses, jāiekārtojas ērtāk, lai nepil virsū...

Piektā pietura izskatās riktīgi nomaskēta, jo nu nekādi neienāk prātā, ka “iekšpagalms” patiesi būs nevis tai mājai, kurai adreses numurs ir rakstīts, bet gan tai, kuras “amata nosaukums” ir īstais. Apeju māju no visām pusēm, zvanu vīram, kurš Vecrīgu pārzina kā savu kabatu, viņš man nosauc visu, kas apkārt šai vietai, līdz beidzot, pa pagalmu staigājot, uztrāpu uz durvīm, kurām uzlīmēti veseli trīs plakāti, un – jā, arī krustiņš ir! Priecīgi aizsūtu ziņu, ka atradu, vēl nosmejos, ka sen te neviens nav viesojies, jo zirneklis noaudis tīklu pašā druvju ailes stūrī, klauvēju un... še tev, nekā, klopt vai neklopt, vairākas reizes, bet nekā... Izgrozos, nobildēju druvis, meklēju, varbūt kāds kods jāierauga vai kā – nekā... Neko darīt, tā kā ir vēl citas darāmas lietas brīvsoļa dienā saplānotas, tad dodos mājās un rakstu "Kvadrifronam".

Kad nu mājās esmu noklausījusies atsūtīto “glābējtekstu”, pienākusi arī kārtējā izklaides reize, kad pa ceļam uz mīļo Nacionālo jāpabeidz iepazīt “mazā radinieka” jaukais piedāvājums. Sāku no tās vietas, kur mani aizsūtīja klausītais ieraksts, tikai tur atkal diezgan reāli traucē no pāri ielai esošā suvenīru un tautas mākslas salona skanošā mūzika, droši vien arī Rātsnama pulksteņu mūzika būtu tāda pati, jo to uzklausīju pa ceļam uz šo pieturu.

Savukārt pēdējā pietura – klausoties priekšpēdējā punktā notiekošo, man pat radās nelielas aizdomas, un tās apstiprinājās, jo “ļerpatiņas” īpašnieks patiesi izrādās kāds, kas sargā Rīgu, stāvēdams Daugavas krastā, un tas ir Lielais Kristaps. Kad pieeju klāt, ieskatos ciešāk – jā, ļerpatiņa patiesi ap viņa labo roku redzama! Aizeju Kristapam aiz muguras un izlasu pēdējo norādi, nopūlos ar koda skenēšanu, bet neesmu tik ļoti spēcīga tehnoloģijās, tāpēc nofotografēju un mājās vidējais dēls palīdz tikt galā ar pēdējo uzdevumu – noklausīties zivs dziesmu.

Ar nolūku nestāstu dzirdēto teiku un sarunu saturu, jo tas jāklausās pašam, tikai tā var dabūt īsto "garšu", atklāšu vien to, ka pamatā ir senā teika, ka Rīgai vajadzējis tik vien zemes, cik ar vienu govs ādu varot apklāt... Un tie apzīmējumi, ko pirmajā stāstā velta šiem šmaucējiem, ak mūžs, vai daudz ļaužu mūsdienās tādus vispār zina? Bet efektīgi gan!...

Šī pastaiga varētu būt labs piedzīvojums arī ekskursijā gājējiem, jo, būšu godīga, es patiesi devos rikšiem, jo ielas vairumā gadījumu zināmas un galvenā interese bija teksts, taču šādu stāstījumu varētu it labi izmantot arī savā darbā, kad reizi pa četriem (nevis simts 😉) gadiem vedu savu audzināmo sākumskolas klasi ekskursijā pa Vecrīgu, un mans  gids ir mans fantastiskais vīrs, kuram vecpilsētas stāsti ir īsta sirdslieta, turklāt katru reizi viņš pastāsta kaut ko jaunu, es nemaz nevaru vienkārši iet un nesaspringt.

Atliek vien vēlēties, lai “Rīgas ļerpatas hronika” būtu pieejama arī citugad, jo gan jau interesenti arī būtu! Paldies darbīgajiem “Kvadrifrona” domātājiem un darītājiem!