8.08.2024.

            Vai jūs zināt to sajūtu, kad kāda grāmata (vai kaut kas cits, piemēram, teātra vai koncerta biļetes...) tiek burtiski medīta un vaktēta, lai nepalaistu garām? Iemesli tam var būt visdažādākie, bet parasti tā ir kāda īpaša piesaiste, patikšana, fanošana par konkrēto “kaut ko”, kas citiem, iespējams,  neko neizsaka vai varbūt pat izraisa vīpsnu. Akurāt tā man iet gan ar konkrētu autoru grāmatām, gan konkrētām izrādēm (neliegšos, dažbrīd esmu arī atmetusi “medību” procesam ar roku, jo gadās arī neizdošanās, bet tas nu tā...).

            Un tā nu brīdī, kad riņķī un apkārt sākās runas par to, ka Zanei Daudziņai (nu jau ne tikai aktrisei un runas pedagoģei, bet arī rakstniecei!) top jauna grāmata, kad tapa zināms, ka tā būs par bērnības piedzīvojumiem, tad varat minēt, kura mājaslapa tika šķirstīta biežāk! Skaidrs, ka ne jau teātra vai “Biļešu paradīzes” (atšķirībā no citām reizēm...)! Un mirklī, kad gaidītā ziņa par Zanes Daudziņas grāmatu “Bērnudienas Komunālijā” (apgāds “Zvaigzne ABC”, Vitas Lēnertes grāmatas un vāka dizains, autores ilustrācijas jebšu mākslinieciskais noformējums) iznākšanu sasniedza mani, es sāku “perināt” visādus plānus, kā iespējami ātrāk tikt pie šīs bagātības! Un izperināju arī! Dienā, kad devos uz Dailes teātri lūkoties Liepājas teātra viesizrādi “Vārdiņš”, nebiju par slinku izmest loku līdz “Zvaigznes” grāmatnīcai (ar visu aktieriem paredzēto puķu pušķi uz rokas...) un tikt pie kārotā pirkuma. Vīrs, vakarā mani mājās sagaidījis, bija neizpratnē – vai tad Dailītes apkaimē arī parādījusies “Zvaigznes” grāmatnīca? Nemaz ar ne, bet es taču nelaidīšu garām iespēju tikt pie tā, kas kārots! Un tīri simboliski sanāca, ka sēdēju teātra priekšā un sāku lasīt grāmatu (jo laika līdz izrādei vēl gana) par vietu, kas atrodas pavisam netālu no teātra. Tā kā esmu dzimusi un augusi rīdziniece, turklāt riktīgs “dinozaurs”, jo piedzīvojusi arī padomju laiku beigu posmu un atmodu, tad ielu nosaukumi, kādi tie bija toreiz, man īpaši grūtības nesagādā, visas bildes ātri vien “sazīmējas” prātā (Andreja Upīša ielas nosaukums gan bija mazliet pagaisis no atmiņas, un arī fakts par 10.trolejbusu, ka tas ripojis pa Revolūcijas ielu – vai tiešām? Tā pēc apraksta sanāk... Būs jāprecizē pie sava vēsturnieka!), un ir skaidrs, ka nākamajā reizē došos paskatīties uz konkrēto namu klātienē!

           Kā daudzām bērnības atmiņu grāmatām, arī šai ir tas īpašais šarms, kas lasītāju ietin kā siltā lakatā, atgādina par piedzīvoto kā sendienu bilžu albumā, pačukst piemirstus vārdus un jokus kā skolā priekšā sakot, uzjundī savulaik pašrocīgi veiktu kulinārijas eksperimentu aromātu (ne velti saka, ka cilvēkam esot arī smaržu atmiņa) un varbūt pat noritina kādu asaru, ja kāda no aprakstītajām norisēm šķiet īpaši tuva un pazīstama.

           Tā kā no draudzenes biju “iespēlējusi bibliotēkās” ceļotāja Žiga grāmatas un tūlīt arī sākusi lasīt par Meksiku, tad jāatzīstas, ka lai nu Žigis neņem ļaunā – dāmām tomēr priekšroka, un “Bērnudienas” es izlasīju pusotras dienas laikā palēkdamās! Draudzene brīnījās vien, ka es to grāmatu tik ātri “rijot”, tak nevarēju apstāties, vienīgais, kas mani mazliet piebremzēja, bija iesāktais roku darbs – kārtējais mauču pāris, ko gribu dabūt gatavu līdz konkrētam pasākumam, lai var atkal no jauna “štātēties” (kad šo rakstu, ir jau noadīts, atliek vien sašūt...). Savukārt otra draudzene jau “iestājās rindā” uz grāmatas “rīšanu”, tad nu jaunnedēļ, kad pēc atvaļinājuma tiksimies darbā, grāmata būs jāņem līdzi.

Es pati neesmu dzīvojusi komunālajā dzīvoklī, taču jāpiekrīt nu jau soctīklos manītajiem lasītāju viedokļiem, ka daudz no “komunālās saimniecības” raksturīgajiem lielumiem bija vērojami it visur. Jā, Zane ir 7 gadus par mani vecāka, līdz ar to mums varētu būt arī mazliet atšķirīgas pieredzes (manā bērnībā tramvajā vairs nebija kapeikas jāmet īpašā kastē, kas pēc tam “izspļāva” biļeti, jau bija kompostieris...), bet ir nianses, kuras saprotamas visiem “dinozauriem”. Komunālā dzīvokļa “jaukumus” pat pieaugušā vecumā varējām iepazīt, ejot ciemos pie saviem vedējiem, kad viņi jaunībā dzīvoja pavisam netālu – Veidenbauma ielā (i nebrīnītos, ka pa pagalma logiem varētu saskatīt Zanes māju...), un mazliet arī gadījumos, kad bērnībā ciemojāmies ģimenēs, kur mitinājās vairākas paaudzes ar dažādiem uzskatiem un vērtībām, līdz ar to bija šādi tādi komunālajiem līdzīgi noteikumi – tā ir vecāsmātes tējkanna, to lieto tikai viņa, neaiztiec!...

             Lasot Zanes stāstus, acu priekšā virknējās gan telpas, gan vietas, gan tērpi un cilvēki, kurus – jā, nekad neesmu redzējusi aprakstītos vaigā, bet man pašai savi zināmi ļaudis, kas varētu izskatīties akurāt tāpat vai līdzīgi, jo tas nu ir tiesa, ka bija gana daudz “vienādību” tiklab interjeros, kā izpausmēs, un to patiešām vislabāk var saprast vien tie, kas paši to piedzīvojuši.

             Ar siltu smaidu lasīju par brīdi, kad mazā Zane, saklausījusies kaimiņu meiteņu “savstarpējās laipnības”, nolemj tās pateikt vecmāmiņai, kura, savukārt, vairākas reizes noklausās necenzēto un vienlaikus mazmeitai neizprotamo vārdu virkni, bet neliekas traucēties. Īstens pedagoģijas paraugs – nu nav taču interesanti atkārtot vārdus, uz kuriem nereaģē! (Itin labi atceros no savas pieredzes gan vārdus, kurus pasakot, pieaugušie mēdza vai nu kušināt, vai aizrādīt, vai pat vienkārši iecirst pliķi, gan arī to sajūsmu, ar kādu pagalmā skaitījām bērnības drauga dārziņā apgūto dzejoli, un nesapratām, kāpēc pieaugušie uz mums skatās ar baltu aci...).

             Vairākkārt acīs sariesās asaras – gan gardi smejot par kādu notikumu, gan savu atmiņu virpuļos aizķeroties, gan kādās sajūtās satiekoties ar sirdij tuviem vai sāpīgiem mirkļiem. Grāmatas iepriekšpēdējā nodaļā man sirds apmeta kūleni, jo visas lasīšanas gaitā citu personvārdu starpā nebiju “saslēgusi” kopā to, ka Zanes vecākus sauca tieši tāpat kā manējos – Velta un Jānis. (Eh, kā man tā Zane Janovna nojauca prātu...) Savukārt pēdējā nodaļa, kas vēsta jau vairs ne par mazās, bet lielās Zanes sajūtām janvāra barikāžu laikā, arī man ir spilgtā atmiņā, jo tobrīd jau biju vidusskolniece.

              Tik pazīstamas bija aprakstītās situācijas ar slimošanu, dažādām zālēm un ļaužu viedokļiem par to, kā kas ārstējams, jo arī es pati biju slimīgs bērns. Kad, 2.klasē mācoties, saslimu ar tuberkulozi un ilgu laiku pavadīju Sauriešu slimnīcā, man, gluži kā Zanes rotaļu zvēriņiem, dibens bija vienās špricēs, jo penicilīnu toreiz potēja trīsreiz dienā. Tāpat par tiem kārumiem – arī es biju liela kārumniece, tikai pie šokolādes netiku vis katru dienu, taču tais reizēs, kad mans opis brauca ciemos, protams, šokolāde man tika gan. Un zobu tīrīšana arī, šķiet, tajos laikos, gan ar zobu pulveri, gan vēlāk – ar mazliet garšīgāko zobu pastu (“Buratīno” jau bija tīri “ēdama”...) nebija sevišķi cieņā, jo vecāki tiešām tam diži līdzi nesekoja.

               Vienīgi – kāpēc man nezkādēļ šķiet, ka Hugo Djēgo taču spēlēja Edgars Liepiņš, nevis Pēteris, kā rakstīts stāstiņā par savureiz dabūtiem sodiem?... Hmm, būs jāprecizē, brāļi jau gan abi bija... Tak – kam negadās?

               Un viens mazs kreņķis par to, ka, lai kā sekoju visam drukātam vārdam, tak ziņu par grāmatas atvēršanas svētkiem nebiju pamanījusi, vismaz ne izdevniecības mājaslapā, ne sociālajos tīklos, to uzzināju tikai šī rakstījuma tapšanas gaitā, kad ielūkojos pēc kādas informācijas, ko vajadzēja mājiniekiem (nevari jau tu, cilvēk, mierīgi rakstīt...). Tad nu pabēdājos un nolēmu, ka nēsāšu Zanes grāmatu līdzi, gan jau kādā pasākumā patrāpīsies iespēja būt viegli nekaunīgai un palūgt autogrāfu, kā to izdarīju ar “Dienasgrāmatu” pēc izrādes “Sieviete kā konfekte”.

                Domāju, ka nepateikšu skaistāk par diviem autoriem Facebook -

        * Rutas Skrebeles sacītais:

"Zanes Daudziņas grāmata “Bērnudienas komunālijā” ir silta. To gribas gluži kā lelli piespiest pie krūtīm un samīļot, jo no tās, citējot autores rakstīto, “pretī plūst tūkstoš un viena mīlestība”

Pasaule, kas skatīta mazās Zanes acīm, ir gana uzjautrinoša, krāsaina un interesanta, bet tai pat laikā rūgtena kā pīlādžoga pirms salnas.

          * un Normunda Dzintara atziņa:

"sprigans atmiņu saules zaķēns, kas jautri lēkā pa maza bērna, skolnieces, studentes atmiņu pļaviņu, ik pa reizei gan izsmīdinot, gan atsaucot atmiņās kādas nopietnākas pārdomas par vēsturi un tās gaitu" 

viņu teiktie vārdi ir visprecīzākais raksturojums šai grāmatai. Bija prieks lasīt pašai un izlasīt šādas rindas par tik ļoti jauko grāmatu!

              No sirds paldies Zanei Daudziņai par grāmatu, kas tik silta un mīļa kā tāds bērnības saulē vīts pieneņu vainadziņš vai drauga rokas dota viegli pakususi konfekte! Lai radošs gars un spars visiem darbiem, kas darāmi ikdienā, un iedvesma atkal kam jaunam (ir taču “iegaršojies” rakstīt un mums – lasīt)!