6.07.2021.

Grāmata – mazliet prāta mežģis, mazliet “Hameleonu rotaļu” gabaliņš? Šķiet, ka manā vasaras “grāmatu rīšanas” procesā trāpījusies tieši tāda, jo Annas Katras romāns “Vietējā stacija” tāpat kā vairākas citas gan tiek “aprīta” vienas dienas laikā, gan arī slēpj sevī milzum daudz visādu samezglojumu. Kā jau pati dzīve...

Ja pats sākums šķita mazliet garlaicīgs, kamēr ielasījos, tad tai brīdī, kad galvenā varone Aelita nokļuva “īsto notikumu” vietā, jau bija grūti nolikt grāmatu malā, bija sajūta kā tādam ieskrējušamies vilcienam, kas nevar apstāties, līdz pienāk stacijā. It kā mazliet banāla, zināma, mūsdienām tik ļoti raksturīga situācija, kad cilvēki iepazīstas internetā – “Draugos”, “feisītī” vai kur nu vēl, un, kad tiek līdz īstajai, reālajai satikšanās reizei, viss izrādās pavisam citādi... Un tomēr – tas ir aizraujoši, nervus kutinoši un ziņkārojoši, jo pati ar lielu interesi izlasu žurnālā “Ieva” šogad publicēto par randiņiem kovidlaikā, kas sākušies tieši iepazīšanās vietnēs. Arī tas, ka uztraukumā mēdz aizmirsties mobilais telefons vai tas tiek sajaukts ar acu ēnu kārbiņu (vai tiešām tik līdzīgas?...), ka vilcienā šķiet, ka visi uz tevi skatās, lai gan parasti jau diži neskatās, ja nu kāds rets eksemplārs gadās, likās visnotaļ pazīstami. Taču – jāpienāk “īstajam pagriezienam”, lai viss izskatītos un izrādītos ne tā, kā šķitis sākumā...

Kolorīti personāži – kā no dzīves ņemti, nemaz nebrīnītos, ja kādā Latvijas nostūrī arī šādus ļaužus varētu sastapt. Gan pati Aelita, gan Ilmārs un Aldis, gan viesu namā satiekamie kāzu viesi, radi, apkalpotāji un paziņas. Un kur nu vēl Ventis – brauciena uz nekurieni vaininieks, jo zināms taču, ka reizēm populāri ļaudis nevar atkauties no faniem visdažādākajos veidos! Taču to, kāds katrs vairāk vai mazāk populārais cilvēks ir patiesībā, neviens interneta profils mums neuzrādīs, tas atklājams tikai “dzīvajā”...

Īpašais personāžs – mazais taksītis ar tik amizanto vārdu “Šņabītis”, ko taču saprast iespējams tikai rakstītā veidā – tas nu bija īsta odziņa gan ar visām savām izdarībām, gan vārdu un ar to saistītajiem pārpratumiem!

Un vēl daži citāti, kas man šoreiz “grāmatrīšanas” procesā īpaši “aizķērās”:

“Drošs paliek drošs, kad pārbaudīts. Aelita sāk steidzīgi meklēt rokassomā cilvēka jauno labāko draugu, kurš pēdējos gados sācis izkonkurēt suni. Šodien viss ir viedtālrunī. Adreses ir viedtālrunī. Piezīmju grāmatiņa viedtālrunī. Internets viedtālrunī. 1188 ir viedtālrunī. Lūk, tepat jau ir pazīstamā, pēc formas mazai šokolādītei līdzīgā plāksnīte! Kas tas? Acu ēnas?..” Tikko rakstot atcerējos, kā savulaik mūsu kāzu krustvārdu mīklā bija jautājums “cilvēka labākais draugs, labi, ja tādi ir vairāki” un atbilde bija – “televizors” – cik tas bija sen, gandrīz kā līdz sudrabkāzām... Es gan pati arī tāds "retro", kas ar telefonu tik ļoti nedraudzējos, vismaz piezīmju grāmatiņu joprojām uzturot papīra formātā, jo “besī”, ka telefons man kaut ko atgādinās, tāpat jau pietiek visādu ziņu – vajadzīgu un lieku...

“Bet saproti: dzīvei ir tāda īpatnēja humora izjūta. Ironija vai sauc to, kā gribi. Kāds tad es biju, kad biju vesels? Varēju strādāt, un es strādāju. Daudz. Tas bija kā dzīvot darbam. Tu it kā dzīvo dzīvi un it kā nedzīvo. Redzi savus bērnus un it kā neredzi. Dari savu darbu un vairs neatšķir vienu darbdienu no citas. Tava sieva guļ tev blakus, bet tu ar viņu neguli. Tu tikai skaiti naudu. Un vispār nedomā, vai tev ir sirds. Tad aizej pie ārsta un ārsts tev pasaka: teorētiski vairs jau nav arī. Ar tādu sirdi dzīvot nevar. Ir jāapstājas. Un te es esmu apstājies.” Tā nu ir mūsdienu skumji sāpīgā ikdiena, kad darbs dzen darbu, jo vajag nopelnīt tam un tam, un vēl tam, un rezultātā patiesi sanāk, ka viens otru neredzam. Nesen tieši lasīju interviju, kurā psihoterapeits Gatis Līdums pauda viedokli par šo, ka brīdī, kad pārdomājam un pārvērtējam, vai gluži visu to, pēc kā dzenamies, mums patiešām vajag, varbūt varētu no kaut kā atteikties, lai mazāk jātērē un jāstrādā, izrādās, ka varam gan (protams, ne jau visi). Un vēl skumjāk, ja tas viss tiešām rezultējas slimībā, kas apstādina – kā līdz tam nenonākt? Turklāt reizēm ne tik daudz tā naudas pelnīšanas vajadzība, bet stress, ko izjūtam darbā vai nu paša darba vai nepieciešamo līdzekļu pelnīšanas dēļ, ir viens no slimības palaidējmehānismiem.

“Aelitu šie uzmundrinājumi drusciņ mulsina. Civilizētajā sabiedrībā tik atklāti pārrunāt ar pusmūža krīzi saistītās problēmas nav pieņemts. Bet tās ir viņas brīvdienas no civilizētās sabiedrības, vai tad nav? (..) Vai cilvēks ir stacija, kas vienmēr gaida, vai vilciens, kas pats nolemj, kur apstāties, un, kurš nokavēja, tas nepaspēja?” Brīžiem gan gribas teikt, ka tie ļautiņi, kas dzīvo “moru zemēs”, ir civilizētāki par mums, jo ir iejūtīgāki, atsaucīgāki un vēl visādi citādi patīkamāki, jo mums gan laika un naudas par maz, gan visu ko vajag tāpēc, ka tas ir stilīgi, gan “noriet” citus ir patīkams “hobijs” – dažādu blusu pilns komplekts. Bet jā, “brīvdienas” no civilizētās pasaules reizēm tiešām vērts paņemt, lai atslābtu no tās “nozīmības”, kad ik pēc pusstundas jāpārbauda, kas jauns ienācies telefonā – ziņās un tīklos, kad svarīgi redzēt kādu tur šovu vai pārraidi, jo citādi tu esi tāds autsaiders, kas nav lietas kursā par “svarīgo”, ar kuru lāgā nav, par ko runāt... Tādas mazliet skarbās pārdomas pēc gana daudzu arī jautru un jestru rindiņu izlasīšanas...

Jāpiekrīt apgāda “Zvaigzne ABC” vadītājas Vijas Kilblokas ieteikumam uz grāmatas vāka: “Šī grāmata ir līksms atradums! Latvisks dzīvīgums, lieliski dialogi, perfektas mizanscēnas. Iesaku! Īsta Latvija, īsti smiekli un asaras!” Ir vērts piestāt šajā stacijā, lai rastu tiklab prieku, jautrību, kā arī pārdomas vai pamēģinātu atšķetināt, kurš no varoņiem ir kas kuram. Arī es iesaku, ja esi grāmatmīlis un nebaidies redzēt no malas arī pārdomājamus brīžus!