8.01.2023.

            Liekam jaunu bildi iekšā – jauns gads, un pirmā izrāde šogad jau 8.janvārī – tik “agri” janvāra sākumā laikam esmu viesojusies teātrī vien tālajā 2018.gadā, kad biju uz “Gribu ziemu. Īsto” priekšpēdējo izrādi tieši Zvaigznes dienā... Un šodien esmu atkal savā mīļākajā Rīgas vietā – Nacionālajā teātrī, Jaunajā zālē, kur vārda tiešā nozīmē izbaudu Ances Muižnieces un Jāņa Znotiņa radītās “Divas pasaules”. Arī uz šo grasījos doties uz pirmizrādi, bet izskatās, ka reizēs, kad “grasos”, vajag būt fiksākai, jo šī bija tā reize, kad mana “grasīšanās” un lūkošanās pēc biļetes beidzās ar pēkšņu uzrakstu “Izpārdots”, lasi – nokavēts... Tad nu kārtējā biļešu krājumu papildināšanas reizē pie NT kases vilku laukā savu sarakstu un... te nu es esmu.

             Ir savs šarms tām “četru aktieru izrādēm”, jo jāatzīst, ka neviena no mazo zāļu izrādēm ar tieši četriem aktieriem man nav likusi vilties, tās visas bijušas riktīgi uzlādējošas, bagātas un bagātinošas, tāpēc uzskatu, ka ne jau aktieru ansambļa daudz- vai maz-skaitlīgumā tāpat kā dekorāciju bagātībā vai ne-daudzumā tas “suns aprakts”, tieši otrādi – mums tiek dota bagātīga vieta fantāzijai un līdzi domāšanai, kad katram “klucītim”, kas uz skatuves, katrai aktiera kustībai un tērpa krokai vai sejas vaibstam ir milzu nozīme. Arī šeit Pamelas Butānes scenogrāfija un kostīmi tik lakoniski, vienkārši un reizē sevī tik daudz ietveroši, gluži tāpat kā paša režisora muzikālais noformējums, kas izrādes finālā rezultējas šķietami pazīstamās dziesmas frāzēs, “kutina” sirdi ar domu, ka nu taču būs, un – ir arī! Tāda sajūsma ielīst manī! Savukārt Lienītes Slišānes gaismu spēles kā tādi mazi jūras akmentiņi, rasas pilieni zirnekļa tīmeklī saaužas ar to, ko dara aktieri vienā veselumā gan ar vārdu, gan kustību konsultantes Agates Bankavas ierādītajiem soļu virzieniem – vēl viena fantāzijas glezna.

            Brīnumainākais man šodien ir sajūta, kura piemeklē jau mājupceļā – cik es esmu bagāta un laimīga (nezinu, kuru jēdzienu lai lieku pirmo...), jo esmu lasījusi gan Jāņa Jaunsudrabiņa “Balto” un “Zaļo” grāmatu, gan Annas Brigaderes “Dievs. Daba. Darbs” un vēl virkni citu viņu darbu, un tādēļ varu nolasīt un saprast gan sajūtas, gan zemtekstus, kas paustas šai izrādē, un man nemaz nešķiet ne smieklīgas, ne mulsinošas, vien uzvedina uz veselu virkni pārdomu.

            Pirms šī ieraksta tapšanas mazliet “ieguglēju” par abiem izrādes autoriem – režisoru un dramaturģi, jo par Jāni Znotiņu zinu, ka brīnišķīgais “Mazais ganiņš” NT Aktieru zālē arī ir viņa veikums, tāpat esmu lasījusi, bet diemžēl ne redzējusi vēl virkni citu, bērniem domātu, izrāžu aprakstus, un atļaušos domāt, ka viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kas zina, ko un kā radīt un rādīt bērniem, kas ir gana prasīga auditorija citu skatītāju vidū. Šķiet, kādā intervijā ar viņu tieši bija vārdi par to, ka izrādes radīšanas procesā viņš aicina arī bērnus skatīties to tapšanu, un prasa pēc bērnu komentāriem, ieteikumiem, tos arī ņemot vērā, un tāpēc nav brīnums, ka izrādes izdodas. Savukārt ar Ances Muižnieces vārdu esmu sastapusies  tādos interesantos darbos kā “Mēs, roks, sekss un PSRS”, “Cilvēkam vajag suni” Valmieras drāmas teātrī, un ieskatos viņas pašas mājaslapā

https://www.ancemuizniece.art/ 

https://www.ancemuizniece.art/ , kas nozīmē, ka esmu ieguvusi vēl kādu regulāri apmeklējamu vietni, kur uzzināt kaut ko interesantu.

            Šajā izrādē autori savij kopā ticamo ar neticamo, patieso un izdomāto, mūsdienas un senatni, jo mēs visi nākam no savas pagātnes, no senām un tālām saknēm, “pildīti” ar visdažādākajām pieredzēm, par kurām zinām varbūt tikai mēs paši, savukārt citi tās var vai nevar “iztulkot” un izprast, jo viņiem tādu gluži vienkārši nav... Mazliet tiek nopūsti putekļi no laika gaitā par klasiku kļuvušiem literāriem darbiem, kurus ik pa brīdim apsmaida kā senāk obligāto literatūru (nemaz tik slikta jau nebija, neliegsimies, ka dažiem tā bija vienīgā, ko izlasīja skolas gados, jo vēlāk dzīvē ne laika, ne gribēšanas un iespējas...). Mazliet tiek pavērts priekškars, kas rakstniekus ceļ uz pjedestāla gluži tāpat kā citus populārus cilvēkus (sportistus, mūziķus, aktierus...) un atklāts, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā “parastie”, jo “Vērtējiet manus darbus, nevērtējiet mani pašu” ir teikusi Anna Brigadere, bet Jānis Jaunsudrabiņš viņai iebilst, ka nevajag neko slēpt... Mazliet aizceļojam grāmatu lappusēs un nodaļu virsrakstos, kurus ar krāsainajiem “filtriem” abi pieaugušie liek “būrīša” sienās... Mazliet pašausmināmies par tiem jaunajiem, kas taču neklausa nemaz (nu galīgi nav bijāšanas pret vecākiem un radītājiem!...), bet nedomājot lec acīs un sprēgā kā tādi putras katliņi uz plīts, savu taisnību un varēšanu pierādot... Mazliet pasmaidām un samulstam par gana precīzajām intīmajām izpausmēm, kad pusaudži iepazīst savu ķermeni un ar tā attīstību saistītās norises, mulstam līdzi, ieklausoties apkārtējo teiktajā par ārējo izskatu, kas vēlāk tik daudzās situācijās uzplaiksnī prātā... Mazliet padomājam par to, ka visos laikos, šķiet, pieaugušie ir zināmā mērā slēpuši vai kautrējušies stāstīt par fizioloģiskām norisēm cilvēka attīstībā, tai pašā laikā brīnoties, kā gan tos jauniešu lai pasargā no nepatikšanām, kā lai izskaidro to, ko paši lāgā nesaprot par savu ķermeni... Mazliet notraušam asaru tie, kam ir pieredze atvadīties no tuviem cilvēkiem, brīdī, kad Jānis stāsta par mirkli, kad vajadzējis nomazgāt māti pirms došanās pēdējā ceļā, un viņas vēl nesastingušās rokas it kā apķērušās dēlam apkārt, tādējādi atvadoties un reizē izrādot to mīļumu, ko dzīvē neļāva paust “tā nav pieņemts” stereotipi...

             Un, protams, atkal virkne izteikumu, kurus vajadzētu pierakstīt, taču nākas vien trenēt atmiņu un turēt prātā tāpat, piemēram, “Tu ar savu trīs D”, Jānis saka Annai, ar to domādams viņas triloģiju “Dievs. Daba. Darbs”, taču daļa zāles nošalc aizturētos smieklos, jo nav noslēpums, ka jaunajai paaudzei šis apzīmējums nosauc pavisam ko citu. Tāpat Annas šaubas par to, vai ir laba tā Jāņa doma par savu radīto tēlu atdzīvināšanu, jo ja nu tas būs nežēlīgi, bet Jānis pretī: “Nežēlīgi ir izslēgt bērnu tikai tāpēc, ka viņš uzdod neērtus jautājumus!” Uh, cik patiesi! Nu nevar tos bērnus “izslēgt” – tie viņu jautājumi un uzvedība visneiedomājamākajās vietās un situācijās reizēm tiešām “dzen sienā” – vai gan tā es viņu mācīju?... Un tad tie brīži, kad jaunie “met acīs” visus pārmetumus pēc kārtas, bez žēlastības plēšot nost visus aizspriedumus, nesaprašanos, pārpratumus un sāpīgās pieredzes, lai saprastu, kas tad ir viņi paši, kas ir un kas nav patiesība no vecāku un pieaugušo stāstītā un noklusētā... Tā Janča (Uldis Siliņš) un Anneles (Jana Ļisova) dauzīšanās ir tikpat dzirkstoša kā Jāņa (Normunds Laizāns) nosvērtais miers un reizē dedzīgā aizrautība un silti ietinoša un sirsnīgi mierinoša kā Annas (Lāsma Kugrēna) rimtā valoda un ap pleciem apņemtais tamborētais lakats, kurā tik labprāt būtu gribējies ietīties...

            Dažas aktuālas atziņas no rakstnieku mutes gan par to, ka mūsdienās cilvēki lasa arvien mazāk, bet rakstnieks ir dzīvs tikmēr, kamēr lasa viņa darbus. Savulaik Annele pilsētā sajutās kā akmeņu sprostā, savukārt mēs šodien esam tīmekļa sprostā, kad bieži vien nedzīvojam paši savu dzīvi, bet gan vērojam citus un liekam savu paveikto citu apskatei un novērtējumam, jo bez tā nespējam, pašu domas un izjūtas vien nav svarīgas un vērtīgas. Autobiogrāfijās cilvēki raksta to, ko paši vēlas pastāstīt lasītājiem, savukārt vēstulēs un laikabiedru atmiņās viņi, iespējams, izskatās pavisam citādi, par to liecina daudzi pēdējo gadu laikā klajā nākušie literārie darbi, kas to “zeltījumu” noņem nost, parādot, ka ikvienam bijušas grūtības, veiksmes un bēdas, kas gan cēlušas, gan gremdējušas, lai kā arī negribētos, ka par tām raksta literatūras grāmatās... Tas, ko par rakstniekiem mēs izlasām “Vikipēdijā”, var būt patiess vai nē, bet tur ir tik, cik tur ir ielikts – tieši tāpat kā ikvienā no mums – arī tas, ko mēs negribētu rādīt gan aiz bailēm, ka nenoskauž, gan tāpēc, ka zinām – tas nerādīs mūs labā gaismā...

            “Nav nozīmes, kas ko ir radījis, jo tajā brīdī, kad esi devis dzīvību, ir jāsāk par to rūpēties un uzticēties,” izrādes programmiņā saka režisors Jānis Znotiņš. Savukārt Ance Muižniece teic, ka “šī darba kontekstā man interesanta šķiet doma, ka kaut kas, ko šodien uzskatām par tradicionālu, iesākumā bija progresīvs. (..) Tāpēc Brigadere un Jaunsudrabiņš ir pelnījuši, lai viņus atceras nevis kā senilus pensionārus, bet gan kā sava laika kultūras “rokstārus”. Viņi ir īsti, dzīvi un interesanti. Viņiem drīkst “piesieties”, viņus drīkst kritizēt, tādējādi vēl vairāk iepazīstot un patiesi iemīlot.” Godīgi atzīšos, ka gan atkal mīļoju visu aktieru ansambli, šo izrādi lūkojot, gan zinu, ka kādā brīdī pieiešu pie grāmatplaukta, lai ielūkotos jau lasīto un tomēr tik mīļo grāmatu lappusēs, kā arī pameklēšu vēl kaut ko par viņiem abiem – Jāni un Annu. Un neliegšos, ka vidusskolas gados, kad lasīju “Zem Neretas debesīm” par Jāni Jaunsudrabiņu, tur bija viena fotogrāfija, kuru mēdzu uzšķirt vairākkārt – nu smuks tas Jaunsudrabiņš tai bildē bez gala!...

            Brīnišķīga izrāde, un tomēr – pusaudžiem, kas to lūkosies, vēlams būt kopā ar vecākiem, skolotājiem vai citiem uzticamiem ļaudīm, kas spētu pārrunāt lasīto vai nelasīto, rosināt pieķerties grāmatām, par kurām stāsta tēli, un “nestiept” jauniešus uz izrādi tikai tāpēc, ka tā pieteikta kā viņiem adresēta, jo zālē bija gan daudz mirdzošu skatienu, kas nesteidzās doties ārā arī pēc tam, kad iedegās gaisma, bet vēl kavējās pārdomās un dalījās viens ar otru pārdzīvotajā, gan arī tādi, kam ne vien bija grūti nosēdēt un nedricelēties uz krēsla, bet arī žāvas nāca pēc pilnas programmas (zin`kā, visi jau nevar teātrī labi justies...). Lai mums apkārt cilvēki, kuriem uzticēties, un kuru paveiktajā veldzēties!