1.07.2024.

            Pa starpu visa veida daiļliteratūrai jāpalasa arī kaut kas “nopietnāks” – zinātniskāks, pētījumos balstīts un tādā garā... Tas tā, smieklam, bet patiesībā šo grāmatu es labprāt nosauktu par populārzinātnisko daiļliteratūru, ja vien tāds žanrs būtu definēts – tik aizraujoši rakstītu pētījuma materiālu negadās bieži lasīt (cik nu bieži es te tagad, sen pēc studijām, ko pētu...) Turklāt domāju, ka katrs, kas kaut reizi klausījies izglītības zinātņu profesores Zandas Rubenes lekcijas, varētu būt gana sajūsmināts par izpausmes veidu, piemēriem, skaidrojumiem un zinātnes saistību ar reālo dzīvi, kas padara klausīšanos par īstenu baudu. Tad nu brīdī, kad uzzināju par grāmatas tapšanu, nolēmu to cītīgi vaktēt, savukārt tad, kad vidējais dēls posās uz izstādi “Skola 2024”, iedevu naudu, parādīju, kāda izskatās grāmata, un piekodināju – ja ir lētāk nekā..., tad pērc nost! Protams, vakarā grāmata jau bija manās rokās, tiesa, līdz lasīšanai kāds laiks pagāja, un arī lasīšana vedās gana ilgi, bet tas patiešām bija tā vērts.

            Tātad šis garais un sajūsmas pilnais ievads – par Zandas Rubenes grāmatu “Digitālā bērnība” (Jāņa Rozes apgāds, 2024), kas lasīšanas gaitā tapa pilna ar līmlapiņām, tad līmlapiņu aptrūkās un bija skaidrs, ka vajag pasvītrojumus (personīgajās grāmatās es tā mēdzu izdarīties), dažas īpaši īpašas vietas tomēr palika aizzīmētas ar līmlapiņām, bet vispār grāmata ir tapusi par savdabīgu “konspektu”, kuram tagad katrs nākamais lasītājs varētu “konspektēties” tālāk, vai nu pasvītrojot ar citu krāsu vai pievienojot savu līmlapiņu sev īpašajās vietās. 

            Grāmatā ir gana daudz teorētisku atsauču, kā nekā pētījums, bet praktiski viss rakstītais ir tik viegls un saprotams, dažviet pat ar humoru dekorēts, ka atgādina vasarīgus salātus vai dzirkstošu boles trauku, kurā rodamais atsvaidzina (atmiņu un zināšanas), uzmundrina (ka nav nemaz tik traki ar tām tehnoloģijām) un iedvesmo (grūti apstāties, lai arī puncītis jau pilns vai viegls žvingulis prātā) palasīt vēl kaut ko no šādas literatūras vai par šādām tēmām. Neliegšos – tāpēc jau man lasāmkaudzē stāv gan “Izglītība kā provokācija”, gan pavisam svaigas grāmatas “Nozagtā uzmanība” un “Ekrāna smadzenes” ar cerību, ka šovasar tikšu ar tām galā.

            Šoreiz ir neiespējami citēt, atliek vien pašiem lasīt šo dzirksteļojošo darbu, pārdomāt par savām attiecībām ar digitālo pasauli, kas pati par sevi nav ne laba, ne ļauna kā daudz kas mums apkārt, bet būt godīgiem pret sevi un saprast, kuras no aprakstītajām situācijām attiecas uz mani, kuras – nē, kuras vēlos mainīt, ar kurām esmu mierā, un kāpēc. Jā, arī man gribētos, lai šo grāmatu izlasa pēc iespējas vairāk cilvēku, turklāt arī visa mana ģimene (utopija, bet varbūt tomēr...), jo ir lietas, kas arī mums būtu jāmaina un jāpārdomā, kamēr vēl nav par vēlu. Tāpat es šo vēlētos celt priekšā savu skolēnu vecākiem un kolēģiem kā obligāto literatūru, lai būtu mazāk neauglīgu diskusiju par noteikumu (jā, jā, tieši noteikumu!) nozīmi mūsu dzīvē (lai nu būtu citāts!):

            “Atcerēsimies Kanta atziņas par disciplinēšanu audzināšanā, kuras mērķis ir drošības izjūtas radīšana, nevis aizliegšana vai kontrole. Noteikumi, kas palīdz saprast rīcības robežas, bieži tiek uztverti kā kaut kas negatīvs, taču patiesībā tie palīdz, jo to ietvarā cilvēki mācās, kas ir pieņemama uzvedība, kā arī apgūst to, kā nospraust robežas, lai sevi pasargātu. Noteikumu formulēšana, robežu akceptēšana ir ļoti būtisks pašregulācijas un sociālās rīcībspējas veidošanās pamats.” (234.lpp.)

            Daudz tiek spriests par tehnoloģiju kaitīgo ietekmi uz bērniem un jauniešiem, taču jāatceras, ka pieaugušie jau ir tie, kas šīs tehnoloģijas izgudro, ražo, nopērk un atnes mājās saviem bērniem. Un tad, kad šī “rotaļlieta” jebšu “aukle” (grāmatā lietots arī šāds tehnoloģiju apzīmējums) aizņem visu cilvēka laiku, nākas atcerēties veco patiesību “kas par daudz, tas par skādi”.

            Vairākkārt tiek norādīts uz tik ļoti svarīgo un nepieciešamo laiku ārpus virtuālās realitātes, atgādinot arī par paradoksu – cilvēki var sazināties pat pāri kontinentiem, bet tai pašā laikā viņi ir vientuļāki nekā jebkad agrāk, turklāt arvien krītas sociālo prasmju līmenis – gan savstarpējā komunikācijā, gan dažādu aktivitāšu veikšanā, tai skaitā – sadarbībā ar tehnoloģijām, un tā ir taisnība, dažkārt šķiet, ka daļa vecākās paaudzes cilvēku vismaz rēķinus apmaksāt internetā prot labāk par daļu jaunatnes. Neapšaubāmi, sava nozīme ir “spiestai vajadzībai” to visu izdarīt un ietaupīt uz t.s. komisijas maksām, kuras par katru veiktu rēķina apmaksu pieprasa, piemēram, pasta nodaļā, bet pati pazīstu gana daudzus seniorus, kas ir uz “tu” ar tehnoloģijām.

            Vēl nozīmīgas man šķita atziņas gan par atkarību un līdzatkarību no tehnoloģijām, kā arī par vecāku piemēru saviem bērniem. Protams, arī man šķiet diezgan šokējošs fakts, ka jaunākie interneta un ierīču lietotāji vēl neprot staigāt un runāt, bet jau darbojas ar telefonu vai planšeti, tāpat tas, ka parkā uz soliņa nesēž apskāvušies “balodīši”, bet gan abi raksta viens otram vai citiem telefonos – nu nekādas romantikas! Labi, ka ir pieminēta sajūtu attīstības nozīme (laiks vēl vienam citātam):

            “Sajūtu izmantošana un kustēšanās ir viens no pirmajiem cilvēka attīstības uzdevumiem, kas ir paveicams tikai bezsaistē, jo ekrānam trūkst dziļuma dimensijas, tajā nevar izmantot tausti, nav iespējams sajust smaržu, turklāt lūkošanās ekrānā aprasti notiek, cilvēkam esot nekustīgam. Tieši tāpēc Blekmane uzsver – ļaujiet bērniem izmēģināt: pagaršot, pataustīt, pasmaržot.” (273.lpp.)

            Un noslēgumā – “atslēgas vārdi” par to, kāpēc šī grāmata izdevusies tik ļoti vienkārši un saprotami lasāma (citāts no Ivetas Ķesteres pēcvārda):

            “Pirmkārt, tā ir patiesa akadēmiska brīvība. Šis pētījums nav finansiālās un karjeras izdzīvošanas jautājums, tas netika veikts kāda projekta ietvaros. Tātad neviens fonā neplīkšķināja termiņu pātagu un nepieprasīja rezultātus, kurus var saskaitīt, izmērīt, demonstrēt un izmantot praksē tūlīt un tagad. Autore varēja rakstīt, ko vien vēlas, - lēni un ar baudu. Tas ir katra aizrautīga pētnieka sapnis. Te vietā ir citēt akadēmiskās brīvības pētnieku Olivjē Bo, kurš raksta, ka akadēmiskā brīvība paredz domas brīvību, tā ir brīvība atteikties no uzspiestas patiesības, bet meklēt patiesību neatkarīgi no jelkādām dogmām, kuras visos laikos ir centušies sludināt izglītības aizbildņi. Iziešana no termiņu un ārējo prasību rāmja plašāk paver ceļu radošai domai.” (330.lpp.)

            Tātad – grāmata, ko no sirds iesaku izlasīt ikvienam interesentam pat tad, ja jums ar bērniem un bērnību šobrīd vai vairs nav nekāda sakara, garantēju, ka būs interesanti! Lai izdodas!