30.07.2025.

            Vai jūs zināt to sajūtu, kad kāds iecienīts autors atkal darinājis jaunu lasāmvielu? Un ir skaidrs, ka to ar steigu vajag iegūt savā īpašumā? Un, protams, arī ar steigu izlasīt? Domāju, to pazīst visa veida fani visdažādākajās jomās, un arī es neesmu izņēmums. Ja bērnībā, kad labas grāmatas bija visnotaļ liels deficīts, notika sava veida “medības” bibliotēkā, vēlāk – vidusskolas un studiju gados – arī antikvariātā, tajā, kas atradās Dzirnavu un Brīvības ielu stūrī, tad šobrīd tā “medīšana” vairāk saistīta ar konkrētu izdevniecību mājaslapu apmeklēšanu un vizītēm veikalos.

            Pēc šī noslēpumainā ievada ceļam gaismā manu meklējumu iemeslu – pirms vairākiem gadiem iepazinos ar rakstnieci Dainu Ozoliņu gan lappusēs, gan arī “dzīvajā”, jo piedalījos apgāda “Zvaigzne ABC” rīkotā pasākumā, kur viņa stāstīja par savām gaitām līdz rakstnieces galdam un krēslam, par rakstu darbiem – nu, kā jau tas šādām tikšanās reizēm pienākas. Un, izlasot vairākas no viņas grāmatām, kļuvu par Dainas Ozoliņas neapšaubāmu fani, šo grāmatu lappusēs “iemīlinot” arī savus lielos dēlus, ar kuriem tolaik sanāca situācijas, kad viens otram gandrīz no rokām rāvām laukā jaunākos autores darbus, dzenot otru darīt kādus “neatliekamus” uzdevumus. Jā, jā, ir bijušas tādas epizodes mūsmājās, redzēs, kā patiks jaunākajam... Turklāt, tā kā Daina Ozoliņa tajā tikšanās reizē atzina, ka viens no viņas iedvesmas avotiem ir pašas bērnībā izlasītās Zentas Ērgles grāmatas, tad atļaušos viņu saukt par šīs autores darba sava veida turpinātāju, jo tie, kas lasījuši Zentas Ērgles darbus, zinās, cik ļoti tie ņēma savā varā.

            Un jaunākais Dainas Ozoliņas veikums, kas tapis apgāda “Zvaigzne ABC” paspārnē, ir piedzīvojumu stāsts 16 nodaļās “Vilkaču meža gids”, kura vāku dizainējusi Vita Lēnerte, savukārt ilustrācijas radījusi pati Daina Ozoliņa ar ChatGPT programmas DALL-E palīdzību. Maija beigās, kad veicu otro iepirkšanās tūri akcijas “Klases grāmatu plaukts” ietvaros, ieliku grozā arī šo grāmatu, un uz atvaļinājuma laiku atstiepu mājās ar mērķi izlasīt. Un nu, pusotras dienas laikā, grāmata izlasīta, turklāt, lai cik savādi nebūtu man, cilvēkam, kuram diez kā neder lasīšana autobusā, šoreiz izdevās pat tas!

            Jāpiezīmē, ka Daina Ozoliņa savos darbos attēlo ļoti reālus personāžus un dzīves situācijas, taču vairākos darbos tie tiek papildināti ar burvestīgiem notikumiem, turklāt – ne jau šādiem tādiem, bet gan latviskajā dzīvesziņā un folkloras materiālos balstītajiem. Tā savulaik grāmatā “Burvīgās brīvdienas” sastapāmies, piemēram, ar Ūsiņu un Māru, un vēl citiem folkloras tēliem. Savukārt Vilkaču mežā esam “dziļās” mūsdienās, kad cilvēku vēlme iemūžināt foto un video ikvienu savas dzīves soli, no vienas puses, kļūst par savdabīga biznesa plāna sastāvdaļu, bet, no otras puses, - vai gan mēs varam pavisam droši apgalvot, ka tādu tēlu un būtņu pasaulē patiešām nav? Nu, nezinu gan... Turklāt jāatzīstas, ka arī es zinu vienotru nostāstu un teiku, ticējumu un citu norisi, no kuriem dažus pat esmu pārbaudījusi praksē, un skaidrs, ka visos laikos cilvēkus ir pievilinājis neizprotamais, mistiskais, noslēpumainais. Tā arī šajā grāmatā – Mežkalnu apvidū dzīvojošie ļaudis, kam piemīt zināšanas par senajām tradīcijām un teiksmainajām būtnēm, piedāvā iespēju interesentiem piedzīvot dažādus ar Saules gada ritu saistītus svētkus un rituālus, tiesa, mūsdienīgā “mērcē”, kad neaizstājami palīgi un līdzgaitnieki ir arī ierīces, sociālie tīkli, un – kas pat reizēm mazliet kaitinoši jaunajiem stāsta dalībniekiem – arī vecākās paaudzes ļaudis nav ar pliku roku ņemami, jo pārzina ne tikai senču tradīcijas, bet prot arī izpētīt YouTube kanālus un atrast tajos savu bērnu un mazbērnu veikumu... Protama lieta, skaidrs, ka Saulgriežu tirdziņā neiztikt bez mielasta, kas ietver gan pīrāgus un piparkūkas, gan desiņas, kāpostus un karstvīnu, un karsto alu. Tāpat izrādās, ka kādiem no viesiem tirgus cienasta bijis par daudz, ja reiz jauniešiem, sakopjot apkaimi, gadījies no krūmiem vilkt laukā ne tikai svinētāju atstātu drazu, bet arī pašus sagurušos svinētājus... Nu gluži mūsdienīgas norises! Un kur nu vēl cilvēku mūžsenā vēlme valdīt pār dabas spēkiem, izsaucot dažādas dabas parādības, vai domājot, ka Velns jau tāds pamuļķis un nepamanīs viņam nozagto dālderi! Daina Ozoliņa savā stāstā ievijusi arī cittautu maģisko būtņu pavedienus, jo mūsdienās, šķiet, ir tikai normāli, ka arī šādas būtnes varētu gribēt apraudzīt citas pasaul`s malas, ne tikai tās, kurās sendienās radītas.

            Ja šo grāmatu lasa pieaudzis lasītājs, viņš nepārprotami saskatīs arī ekoloģijas norises, kad jauniešu iegribu dēļ radītā aukstā un sniegotā ziema sagādā grūtības meža dzīvniekiem, no kuriem dažiem tādēļ jāveic dažādas maģiskas darbības. Tiesa, to, ka cilvēks var pārvērsties par vilkaci, zināju (ir tāds apraksts rituālu vidū), bet, ka vilks varētu gribēt pārtapt par cilvēku, - nu tas jau bija kaut kas! Taču, ja padomājam, ka cilvēku neapdomīgas un ļaunprātīgas rīcības rezultātā tiek nodarīti dažādi kaitējumi dabai, nav brīnums par to, ka kustoņi ienāk cilvēku teritorijās biežāk nekā varētu vēlēties. Es allaž saku savējiem, ka tie dzīvnieki te bija jau pirms mums, tā kā patiesībā mēs esam ienākuši viņu mājās, un kur tad lai šie paliek?

            Savukārt jaunākiem lasītājiem, kuri turklāt draugos ar fantāzijas žanru, der ņemt vērā, ka katrā fantāzijā ir daļa patiesības, un otrādi, turklāt rakstniece Daina Ozoliņa savulaik pielikusi roku slavenā Harija Potera gaitu atspoguļojumam latviešu valodā, tā kā nav brīnums, ka iedvesmas avots varētu būt arī kāda tālo zemju Cūkkārpas un tai līdzīgo skolu pieredze (jāpiebilst, ka rakstniece ir arī angļu valodas skolotāja) – tā teikt, pieredzes apmaiņa! Līdzīgas norises ar interesi esmu lasījusi arī “Rozā kvarca brālības” trijās grāmatās, kas arī latviešu autoru darbs, un tas tikai apliecina, ka fantāzijas žanrā ir bezgalīgi daudz iespēju un radītprieka!

            Tā kā mākslīgais intelekts nenoliedzami ieraušas arī grāmatu darināšanas lauciņā, jāatzīst, ka šajā grāmatā viņa radītās fantastiskās ilustrācijas patiesi ir fantastiski glītas (man kā “piekasīgai” lasītājai tādas patīk ne vienmēr, bet šis ir izņēmums). Jaunākās paaudzes lasītāji, iespējams, atpazīs kādus filmu tēlus, bet es patiesi priecājos par šīs grāmatas sastapšanu, un sāku savā prātā funktierēt, kā kādu daļu no izlasītā teksta ieviest savā skolotājas darbā, jo ir daži skolēni, kam šādas maģiskām norisēm bagātas grāmatas ir īsti pa prātam, savukārt gramatikas likumus – saskaņā ar manu pieredzi – var mācīt ar jebkura laba teksta palīdzību.

            Interesanti, ka, meklējot autori, piemēram, Instagram, atradu vien Mārtiņu, kurš ir Vilkaču meža gids, tas liek domāt, ka fantāzijas pasaulei ir ciešs sakars ar īstenību! Joks? Varbūt, bet varbūt arī patiesība... Domājiet un lasiet paši! Un no sirds paldies rakstniecei Dainai Ozoliņai par iespēju ielūkoties Vilkaču mežā!