25.06.2025.

            Ko darīt lietainā vasarā, par kuru tiek jautāts – kur tā palikusi? Vai nu mazums, ko var darāmu atrast iekštelpās, tak jau – vai Dievam dienu trūkst, vai saimniecei darba? Un viens no darbiem, skaidra lieta – lasīšanas darbs! Turklāt grāmata jau gana sen gaidījusi lasāmrindā, to atverot, pretī pārsteigums – autogrāfs, datēts ar 2021.g.16.decembri, kaut skaidri zinu, ka grāmatu gan esmu pirkusi, bet pēc autogrāfa gājusi – nē. Ak tā, ir taču plaukts, vismaz “Zvaigznē”, kur tā arī rakstīts “Grāmata ar autogrāfu”, tad tak laikam no tā paņemta... Jauki! Un šis ir stāsts par Zanes Zustas romānu “Tauriņa spārnu vēzieni”, kas apgādā “Zvaigzne ABC” izdots 2021.gadā. Pa šo laiku esmu izlasījusi vēl krietnu žūksnīti no Zanes grāmatām, un brīnišķīgā kārtā esam kļuvušas arī reāli pazīstamas, pat teātrī blakus krēslos sēdējušas un par redzēto iespriedušas. Tā ir lasīšanas un atsauksmju rakstīšanas īpašā pievienotā vērtība.

            Ko darīt mirklī, kad pasaule apgriežas kājām gaisā, kad sabrūk viss, kas licies tik stabils un drošs? Kad šķiet – pietiktu tauriņa spārna vēziena, lai nogrūtu lavīna vai sāktos zemestrīce? Kad jāpiekrīt sirdslietu zinātājam Blaumaņu Rūdim, kurš labi zināmajā sirdsgabalā Silmaču sētā Elīnas lūpās licis vārdus par dzīvi, kas tā sarežģās kā dzijas pavediens, kuru pavelk te, paknibina tur, un sanāk pavisam ne tā, kā gribēts? Tā arī romāna galvenās varones Jasmīnas dzīvē – ne vilkts, ne knibināts, bet tikai niecīga tauriņa spārna aizskarts, savēlies īstens virpulis, kas kā tāda sniega bumba ripinās vien tālāk un tālāk, bet īsti nemaz nevar saprast, no kurienes tas sācies. Ak, vai gan bieži mūsu dzīvē tā negadās, jo tik sīkus pavedienus, kas kā zirnekļa tīmeklīši sasien notikumus, kuri gadījušies tīšām vai netīšām, aiz neuzmanības, nevērības, pašlepnuma, paštaisnuma, senākiem un ne tik seniem pār- un pie- dzīvojumiem, kāda nepateikta, vai – tieši otrādi – par daudz pateikta vārda, kādas neizrunātas situācijas, - mēs mēdzam nepamanīt, vien pēc tam attopamies, ka bija taču tādas vai citādas “zīmes”...

            Romāns ved lasītāju it kā patiešām paraugpāra ģimenes mājā, kur viss sakārtots, salikts pa vietām, notikumi rit savu ikdienas gaitu gluži kā pēc pulksteņa, tomēr ir brīži, kas liek kļūt tramīgam, kas brīdina – te kaut kam ir jābūt! Jā, vai gan mūsdienās, kad bieži vien esam laulāti ne vien ar kādu cilvēku, bet arī ar savu darbu, kāds sevišķi uztraucas par vēlām darbā pavadītām stundām vai tamlīdzīgām lietām? Vai laikmetā, kad ekrāni ir mūsu sabiedrotie gan darba gaitās, gan mājās pie galda un pat gultā, vispār ir iespējams pamanīt, kā jūtas tas otrs cilvēks tev līdzās, kurš vēlas, lai arī viņu glāsta tikpat bieži un apskauj tikpat cieši kā to plastmasas izstrādājumu? Atceros, nu jau jāsaka – diezgan sen Nacionālajā teātrī vēroju izrādi “Apsolu”, un tajā viens no varoņiem jautāja otram, kurš “urbās” ekrānā: “Vai tu cieni mani vai savu telefonu?” Šķiet, pa šiem gadiem tas kļuvis par skarbāko no ikdienas mirkļiem, kad, šķiet, pat samīlējušies jaunieši parkā uz soliņa vairs nedara to, ko darījām mēs, bet katrs savā viedierīcē raksta otram ziņas un papildina tās ar emocijzīmēm... Nu lūk, un tā arī šais lappusēs – pa solītim, pa mirklītim, pa trauslai pušu rautai stīdziņai, par skarbi uz kājas uzmītam mirklim, un – notiek tas, kas notiek... Bet līdz tam autore mūs ved arī tālos pagātnes brīžos, kad Jasmīna un Bruno vēl bija bērni, kad katrs piedzīvoja kādus sāpīgus mirkļus gan vientulības dēļ (vai gan maz ir ļaužu, kam nav bijis kāds iedomu draugs, kuram uzticēt visu, ko nedrīkst atklāt citiem?), gan neuzmanības un tīras draiskulības pēc (kam gan nav gadījies nodarīt pāri negribot, nu labi, ne ar tik smagām sekām, kas jālabo slimnīcā, un tomēr?), pa vidam atgādinot arī tik svarīgās satikšanās reizes ar topošā laulātā drauga ģimeni un savādiem piedzīvojumiem tajās, vai man patiesi asinis aizkurinošu epizodi, kad vīramāte ierodas padzīvot pie jaunajiem ar mērķi apmeklēt ārstus, bet patiesībā atļaujas veikt mājas tīrīšanu un dažādu viņasprāt nevajadzīgu lietu ārā mešanu! Ak mūžs, grāmatas vēsts, kas gluži kā tauriņa spārni vēzējas šurpu turpu, tā arī manas sajūtas tai līdzi! Nu, Zane!...

            Protams, neiztikt arī bez pavisam skumjām un pat personīgi uztveramām epizodēm, kad piedzīvotas gan neparastas un dziļi nozīmīgas tikšanās, gan smagi zaudējumi, par ko lasot, asaras pašas sariešas acīs un neļaujas stāties. Un jāpiekrīt uz grāmatas pēdējā vāka rakstnieces Janas Egles atziņai, ka “pēc izlasīšanas ilgi neizgaist”, kā arī TV raidījumu vadītājas un producentes Kristīnes Komarovskas teiktajam, ka “skaistākajos un traģiskākajos mirkļos laiks apstājas”. Šķiet, arī atziņa par to, ka katrai grāmatai tāpat kā katram dzīves gaitā satiktajam cilvēkam ir savs laiks un nozīme, kāpēc to izlasām vai satiekam, ir caurcaurēm patiesa, jo...

            Un tagad laiks citātiem, kas mani šoreiz īpaši aizkustinājuši.

• Cilvēks jau sirsniņā ir tāda ļoti vientuļa radība. Vientuļa sala. Vienmēr tikai un vienīgi pats ar sevi. Pats ar sevi. Un, redzi, sala ir vienvietīga, un ne par kādu naudu uz tās nevar nopirkt vēl kādu vietiņu. Ne par miljonu, ne par miljardu. Lūk, kāpēc nevajag uzlikt bērniem atbildību par to, lai mēs, viņu vecāki, nebūtu vientuļi... (65.lpp.)
• Runāšanas mērķis ir sadzirdēt otru. Atvērt to lādi sirdī un dvēselē, kas nospiež. Runāšanai nevajadzētu veicināt jaunas problēmas. Tu kliedz un domā tikai par sevi. Viņš neatklāj, kas noticis, bet tu nemaz nevēlies domāt, ka mūsu dēs iet cauri kam tādam, ko negrib mums stāstīt. Tas ir daudz nopietnāk par tavu aizskarto ego... Piedod, bet... (68.lpp.)
• Dažreiz Jasmīnai ir sajūta, ka viņi cits citam ir kā krāsu televizori ar vairākiem kanāliem. Četri televizori ar mainīgām bildēm, un tos var ieslēgt izslēgt, pārslēgt, dažādība ir, interesanti ir, emocijas ir, piedzīvojumi ir. Bet kas patiesībā slēpjas aiz šīm krāsainajām, kustīgajām bildēm? Ko katrs tur iekšā, savā kastē, domā? Vai kāds otram var patiesi ielūkoties dvēselē? (68. – 69.lpp.)
• Redzi, tu taču būsi dzirdējusi teicienu – nav grūti mīlēt labu cilvēku, grūti ir mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Neviens cilvēks nav perfekts, un tāda “personības dalīšanās” ir normāla, kamēr meklējam sevi. Un mēs to darām visu dzīvi. Mēs daudz maināmies. Un meklējam. Dzīves laikā katrs no mums mācās pieņemt un iepazīt sevi pašu. Tādus, kādi esam, nevis tādus, kādus sevi vēlētos redzēt, - ar visiem plusiem un mīnusiem. Ir jābūt lielais drosmei atzīt, ka neesmu tik labs, kā gribētos. Tikai tad, kad tas noticis, sākas īstā dzīve, bet tāpat darbs vēl stāv priekšā. Tu sāksi laiku ieguldīt pareizajos cilvēkos, pareizajās lietās. Un tā jau būs daudz patiesāka dzīve par iepriekšējo. Tu esi uz pareizā ceļa. Turies uz tā. Tev izdosies. (96.lpp.)
• Katrs pāridarījums ir laba skola, un tikai ar laiku mēs to saprotam. Mums bieži liekas: kāpēc viņai un viņai (un viņai, un viņai, un arī viņai...) nav tā, bet man ir? Par ko tas? Tas tāpēc, ka katram ir sava dzīve, un nevajag salīdzināt. Neslapsties citu dārzos – tur nav nekā, ko meklēt. Mēs taču nekad nezinām, kādas sāpes slēpj citi savos sirds kambaros un aiz dzelzs maskām. Vai mājas skapjos, zem gultas, puķu vāzē, zeķēs, apakšveļā, instagramā vai seifā. Neuztraucies – visiem kaut kas tiks! Liec mieru citiem, domā par sevi! (135.lpp.)
• Kad cilvēks šaubās, viņš nodarbojas ar interpretācijām un pieņēmumiem. Neziņa ir kā pretīgs mikrobu perēklis, kas nekad neko labu nenesīs. (183. – 184.lpp.)
• Kad cilvēks ir iemīlējies, viss kļūst vieglāks. Tad neredz, ka otram ēdot kečups nopil uz zoda. Neredz, ka tauciņu mazliet vairāk uz gurniem. Redz smaidu, kas plaukst lielāks nekā riņķi no oļa, iemesta rāmā ezerā. Otra nepilnības kļūst par pilnībām. Trūkumi – par veiksmīgi izlozētiem bonusiem. Redz tikai to, ko grib redzēt. Varavīksne pāri visam. Zilas, dzeltenas, violetas, sārtas krāsu līnijas apspīd visu, kas notiek dzīvē, - tikai melna toņa nav. Kad cilvēks ir iemīlējies, melnais pazūd. Seju pārņem muļķīgs antiņa smaids un tur formā pietiekami ilgi. Tur pie spranda, kā kaķu mamma tur savu bērnu. Ar neaptveramu mīlestību un iedrošinājumu. (185.lpp.)
• Naivums izglābs pasauli. Fantāzija par skaisto rītdienu ir cilvēces panākumu atslēga. Ceram un tiecamies pēc tā, uz ko ceram. (207.lpp.)
• Dažreiz ir smagi jāiegrimst dubļos, lai pēc tam atkal izkārpītos un lidotu. Jāpazaudē, lai atrastu. Jāaiziet, lai nāktu atpakaļ. Nekad nav jāzaudē cerība. Pieredzes skābo, rūgto un saldo garšu viņa izjutusi visā pilnībā. (220. – 221.lpp.)
• Nekas nebūs “vienmēr”. Jo agrāk to saprot, jo labāk. Tad ir daudz vieglāk, jo pārbaudījumi nenāks kā milzīga netaisnība. Jo dzīve ir piedzīvojums – tā ir vai nu piedzīvojums, vai nekas. Kamēr dzīvojam, mēs esam grāmatu varoņi, seriāla vai skatuves aktieri, dažreiz režisori, scenogrāfi, skatītāji.. Vienīgi nevajag aizrauties ar iejušanos lomās. Mēs tikai piedalāmies tajā visā. Spēlējamies. Vai ar mums spēlējas. Ar mums notiks viss un pat vēl vairāk, un ne jau mēs to izlemsim. Diemžēl. (239.lpp.)

Ak, kā man šobrīd, tieši šobrīd šī grāmata bija vajadzīga! Tā jau ir – satikšanās mēdz notikt īstajā laikā, tikai jāļaujas... Paldies, Zane, par Taviem tauriņspārniem! No sirds, un ar asaru skropstās...