21.10.2025.

            Vai es jau kādreiz esmu teikusi, ka grāmatas nelasu “pēc pasūtījuma” un diez ko neiesaistos visādos kopprojektos ar lasīšanu? Bet, kā zināms, izņēmumi apstiprina likumsakarības, un tā arī šoreiz – uzzinot par “Laiks lasīt” oktobra mēneša kluba grāmatu, sapratu, ka pienācis mans laiks piedalīties, jo šis bija tas gadījums, kad grāmatu lasīju, domājot par diviem īpašiem cilvēkiem savā dzīvē – par savu mammu un par vienu no savām sirdsdraudzenēm. Tiesa gan, mirklī, kad šo rakstu, dzīve mani nolikusi “uz pauzes”, jo bez sekām nepalika ilgais puķu griešanas un gājputnu vērošanas vakars pagājušajā nedēļā, esmu saaukstējusies, tādēļ šonedēļ iet secen vesela virkne ieplānotu pasākumu, bet nekas, gan jau atkal nākamreiz...

            Tātad – īpašā grāmata ir Initas Silas “Tango ar diviem misteriem V*”, izdota SIA “100 vēstules” 2020.gadā, grāmatu dizainējusi Baiba Roze, literārā redaktore Zanda Batņa, maketētājs Andris Drešmanis. Ups, man taču plauktā jābūt arī Initas “100 vēstulēm sievietei”! Jā, ir arī, tātad skaidrs, kur būs turpinājums!

            Domāju, ikvienam lasošam un Latvijas rakstītāju pulciņu kaut aptuveni pārzinošam cilvēkam Initas Silas vārds nav svešs pat tad, ja neesat t.s. sieviešu žurnālu lasītāji, jo, lai gan galvenais atpazīstamības moments droši vien saistās tieši ar žurnāliem “Ieva” un “Santa”, un vēlāk arī ar “Kā būt laimīgai”, domāju, ka tie nav vienīgie avoti. Turklāt man jāatzīstas, ka vismaz es tieši “Santas grupas” žurnālus uzskatu par kvalitatīvākās žurnālistikas un rakstu valodas mediju vidē mērauklu, allaž izbaudot gan rakstu, gan vizuālo valodu, kas šajos žurnālos rodama (un lasījusi tos esmu tiešām daudz, vairākus – kopš pirmsākumiem, kad šobrīd paskatos uz gadskaitļiem – vairāk kā pusi sava mūža...).

            Iespējams, nu jau “tālajā” 2019. un 2020.gadā, kad tapa šī savdabīgā dienasgrāmata, tieši šāda – dienasgrāmatas veida – literatūra nebija pārāk plaši izplatīta, šķiet, ka šobrīd tās ir vairāk, turklāt daļa arī cienīgi turas lasītāko grāmatu virsotnēs, kas nozīmē, ka mums tādas patiesas, reālas, droši vien neizskaistinātas un nesamākslotas rindas ir vajadzīgas. Cilvēks jau vispār ir tāda būtne, kas labprāt pa “durvju spraudziņu, aizkara maliņu” ielūkojas citās virtuvēs, istabās, dārzos, un – ko tur liegties - arī guļamistabās, taču grāmatās publicētais ir daudz plašāks, dziļāks un vērtīgāks pat tad, ja tajās nav skaisto fotogrāfiju, tās nākas “piedomāt” pašam lasītājam. Manuprāt, tas pat ir interesantākais visā lasīšanas procesā, kad iztēlojos rakstītā vārda autoru viņa miteklī, kas vien aprakstīts, bet mēbeles un cilvēkus tajā “salieku” pēc savas patikšanas... Un, lai cik savādi arī nebūtu, izrādās, ka daudzas lietas mums, pat savstarpēji nepazīstamiem ļaudīm, mēdz būt kopējas, jo – draugi un attiecības ir, bērni – lielāki vai mazāki – ir, darbs ar visām būšanām un nebūšanām ir, un mūsu pašu ikdienas skrējiens ar tik pazīstamo nogurumu, nepaspēšanu, stresu un ko tik vēl ne – arī ir! Jā, atšķiras “fons”, kas mums apkārt, vecums, kad to piedzīvojam, un vēl dažādas nianses, taču – cilvēcīgās sajūtas nav svešas nevienam, un tas arī ir šo grāmatu “pievilkšanas spēks”.

            Lasot “Tango ar diviem misteriem V*”, neielīmēju nevienu līmlapiņu, lai gan tās it kā pat bija pie rokas, jo zināju, ka droši vien vēlāk padalīšos ar draudzeni, kuras dēļ šo grāmatu lasīju (ar mammu padalīties vairs nevaru...). Skaidrs, ka mums katram ir pazīstams kāds cilvēks, kurš pārcietis kādu slimību vai negadījumu, kas atstājis īpašus nospiedumus gan pašā, gan apkārtējos, un tādos brīžos, iespējams, rakstītais vārds, kurš nav adresēts konkrēti tev, bet stāsta par pazīstamām izjūtām un norisēm, ir labākais padomdevējs, atbalsts un mierinātājs.

            Lai arī neesmu īpaši “ezotērisks cilvēks”, tomēr ticu dažādām ar racionālo prātu neizskaidrojamām norisēm un spēkiem, kas mums apkārt. Tāpēc arī mirkļi, kad Initas prātā sākas sarunas ar Nezināmo, man nešķiet dīvaini, drīzāk intriģējoši, lai arī zinu stāsta notikšanu “lielos vilcienos” – mūsu mazajā Latvijā par daudziem pazīstamiem ļaudīm visu ko noslēpt nav iespējams, turklāt šķiet, ka sabiedrībā par to zinot, tā ir sava veida atbalsta un līdzestības, līdzjūtības akcija, bet tai pašā laikā arī savdabīgs spēka avots citiem – maz vai nemaz nepazīstamiem ļaudīm, kur smelties smagos mirkļos, lai tie taptu gaišāki. Un var jau būt arī tā, ka kāda konkrēta norise ar mums notiek tieši tādēļ, lai kaut ko parādītu, iemācītu vai no kaut kā pasargātu, kas to lai zina...

            “Tango ar diviem misteriem V*” man gribas nosaukt par savā ziņā ticības brīnumiem grāmatu, un ne jau tikai tāpēc, ka Inita stāsta par savu atveseļošanās pieredzi, kas bijusi veiksmīga, pateicoties visiem iesaistītajiem, bet arī tāpēc, ka tajā aprakstīti tādi mirkļi, par kuriem “racionālie prāti” mēdz sacīt – tā notiek tikai pasakās! Nez, kādēļ gan dzīve reizēm nevarētu līdzināties pasakai? Jo ej nu sazini – varbūt tomēr mums katram tai lielajā zvaigžņu grāmatā, tai ābolu pusīšu plānā ir ierakstīts cilvēks, kas jāsatiek un kopā jāizveido tas veselums, tas zvaigžņu pinums, kas, tikai mūsu radīts, sāks mirdzēt un dot spēku pasaulei? Tā iedomājos, lasot par Initas atkalsatikšanos ar viņas pirmo mīlestību, kas kļuva par misteru Mīļo V, - nu taču, kam jānotiek -  notiksies! Jā, lai arī ar atšķirtības un zaudējuma sajūtu starpā, ar sākotnēju neticību, ka te vēl kaut kas varētu sanākt... Tieši tāpat kā, krāsojot sienas un veicot remontu, izrādās, ka ir gan lielāki un mazāki trūkumi, ar ko jātiek galā, gan pārsteidzoši mirkļi, kad viss patiešām uzmirdz un notiek tā, kā esi iecerējis.

            Svarīga ziņa starp mūsdienās daudz manītajās t.s. pašpalīdzības grāmatu straumēs rodamo vārdu ir tā, ka šī grāmata nav izdomājums, tā patiesi ir reāls notikums, turklāt varam izlasīt par pavisam īsta, šeit pat sastopama, nevis tālu aiz jūrām kādā nezināmā labklājības zemē mītoša, cilvēka šaubām, bailēm, sajūtām, ko piedzīvot var ikviens no mums. Jā, nenoliedzami, svarīgi ir arī tas, kādi ļaudis mums apkārt, cik daudz atbalsta vai atspēriena mēs no viņiem saņemam, vai sastopam arī tikpat ieinteresētus mediķus un citus darbiniekus (jau dzirdu skeptiķus norūcam – tas tāpēc, ka autore ir sabiedrībā pazīstams cilvēks! Nu nez, nez...), kuri dara savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, jo, protams, ir dzirdēti stāsti par ļaudīm, kam teikts, ka “jūsu vecumā jau tas nav nekas neparasts...”, tā īsti arī neiedziļinoties vai nenovērtējot, ka cilvēks pats ko aizdomīgu pamanījis. Un tieši tāpēc šī grāmata lasāma un godā ceļama, lai gan mēs aizdomātos par to, "cik ļoti no svara viens ugunskurs”, kurš nozīmē mūsu ikviena atbildību pirmkārt jau par savu dzīvi un veselību, kā arī sadarbību un atbalstu saviem tuvākiem un tālākiem ļaudīm. Jā, arī manas kolēģes šo nedēļu laikā it bieži vaicājušas, kā klājas mūsu kopīgajai kolēģei, un tas sīkais ikdienas vaicājums nemaz nav tik sīks – tā ir maza, bet spēcīga doma, kas dod spēku un ļauj atspirgt! Tāpēc paldies Initai Silai par grāmatā ierakstīto pieredzi un drosmi stāstīt par savām sajūtām citiem, kā arī “Laiks lasīt” grāmatu klubiņam par ierosmi izlasīt šo stāstu!