31.08.2026.

          Vai jūs mēdzat grāmatas pārlasīt? Un kādos gadījumos to darāt? Es šobrīd to daru ļoti reti un īpašos gadījumos (par to – pēc brīža), bet bērnībā bija grāmatas, kuras tika lasītas atkal un atkal. Protams, jāņem vērā tas, cik tad to grāmatu vispār toreiz bija, un cik no tām bija tādas, kuras patiešām aizrāva, kuras gribējās pārlasīt un vēlreiz izdzīvot stāstus. Tagad, kad darbs dzen darbu, grāmatu apkārt tik daudz gan mājās, ka kabinetam durvis neiet ciet, gan grāmatnīcās un bibliotēkās, ka jādzīvo saules mūžs, lai pietiktu laika tās izlasīt, tādai pārlasīšanai laika īsti neatliek. Nu, ja neskaita bērnu grāmatas, kuras pēc noteikta laika tiek lasītas priekšā saviem dēliem vai skolēniem, kad tāda vajadzība rodas. Un vēl tās retās pārlasītās pēdējā laikā galvenokārt bijušas no teātra “mājasdarbu” plauktiem, kad izlasītas brīdī, kad tikts tām klāt, bet līdz izrādei vai filmai mazliet piemirsies vai – tieši otrādi – bilde “rādījusies” šķietami atšķirīga no iepriekš lasītā, tad nu grāmata tiek meklēta pa otru lāgu.

          Taču ar šodienas grāmatu ir mazliet citādi. Vispirms es to iepazinu pirmizdevumā (nu jūs taču zināt, ka grāmatas reizēm mēdz izdot atkārtoti, senāk pat bija tādi ieraksti titullapā – atjaunotais un pārstrādātais izdevums…), tālajā 2011.gadā. Kā to tik labi var atcerēties? Nu redz, man visa dzīve saistās ar bērniem dažādās kombinācijās, un tā bija reize, kad no skolas piedalījāmies t.s. apmaiņas braucienā, un man šīs grāmatas pirmizdevums bija līdzi, lai īsinātu laiku lidmašīnā (jāpiebilst, ka tas bija mans pirmais lidojums…) Un, jau atgriežoties no visnotaļ spraigā ceļojuma, sēdējām blakus ar toreiz skolnieci, tagad manu kolēģi un nu jau bijušās (izaugusi!) skolnieces lielo māsu, un viņa kādā brīdī, kad vēlējos pāršķirt lapu, man lūdza to vēl nedarīt, jo neesot izlasījusi…😊 Tiesa, grāmatā bija (un ir joprojām!) daudz rēcīgu vietu, bet laikam pieklājības dēļ vismaz lidmašīnā valdījos un skaļi nezviedzu vis…

          Un nu, pēc 15 gadiem, kad esmu iesaistījusies #laikslasīt kustībā, kādā dienā mani sasniedza piedāvājums, uzaicinājums, ievilinājums no Ingas Grencbergas ar iespēju iepazīt šīs pašas grāmatas jauno, papildināto izdevumu ar diviem nobeigumiem. Lai gan “rindā stāv” kaudžu kaudzes, teātra mājasdarbus ieskaitot, nespēju noturēties pretī šim kārdinājumam, jo gribējās uzzināt, kā tad izskatās tie divi nobeigumi, un vai šobrīd lasīto uztveršu ar tikpat lielu sajūsmu kā toreiz!

          Jāsaka, ar lasīšanu šajā reizē gāja tāpat kā ar stroikām – dažādās vietās un veidos, jo ziņkāre bija tik liela, lasāmlaiks cita starpā – tik dažāds (sākot ar laisku zvilnēšanu netālu no ģimenes vīriešu organizētas sportiskas aktivitātes kempinga teritorijā, turpinot ar dažādām lasīšanas pozām – sēdus, stāvus, pludmalē, un nobeidzot jau mājās ierastajā agrajā brokastu rītā, kamēr citi vēl guļ…), ka to arī var pielīdzināt tādām klejotāja gaitām, kas raksturīgas visa veida viesstrādniekiem visās pasaul`s malās. Nu labi, nav neviens “gastarbaiters” man tā pa īstam pa rokai trāpījies, lai varētu mani ar tik kolorītiem stāstiem iepazīstināt, un tomēr, tomēr…

          Tā, nu šis pārmēru garais ievads no tīri personīgās pieredzes un attieksmes, jo arīdzan pati grāmata – Viļa Lācīša “Stroika ar skatu uz Londonu” (2010. un 2026.g.izdota, vispirms “Mansards”, pēc tam “Dienas Grāmata”) – ir ļoti personiska manā uztverē. Turklāt vasaras vidū grāmatu pasākumā maiņas plauktā tiku pie citas autora grāmatas “Pamodināt Lāčplēsi”, un zinu, ka arī pavisam jauniznākušo “Dzīve, narkotikas un rokenrols” gribēšu izlasīt (stop, stop, stop, rindā, rindā!...)

          Grāmatas dzirksteļojošais stāsts, kas pilns ar visādiem viesstrādnieka ikdienu krāšņojošiem notikumiem, par kuriem cilvēkam “no malas”, kurš mierīgi dzīvo savu dzīvi ērtā mājā, iet uz darbu un nāk mājās, aprūpē ģimeni vai varbūt lepnā vientulībā apceļo pasauli (mēs esam tik dažādi…) varbūt pat īsti nav nojausmas vai šķiet, ka tās ir tikai “pasaciņas”, patiesi aizrauj un nelaiž vaļā, jo gribas zināt, kas notiks tālāk. Jāatzīst, ka mani uz priekšu dzina arī vēlme saprast, kas tad tur ar tiem diviem dažādajiem nobeigumiem sanācis (un jā, atzīšos, šī brīža variants ar diviem pārsteigtajiem mīlniekiem man patika drusku labāk gan sižetiski, gan emocionāli…). Šādās savdabīgās “medībās” esmu devusies arī tajos gadījumos, kad grāmatas kāds izdevums cenzēts vai kā citādi ietekmēts, un tad ir īpaša bauda “uzķert”, kas tad ir bijis tas cenzējamais…

          Nenoliedzami, liela nozīme ir paša autora pieredzei un novērošanas spējai, lai to, kas pamanīts un piedzīvots, vēlāk uzliktu uz papīra, visu cieņu! Un īpašā garšviela – valodas nianses, gan žargonā, gan citu tautu mēlē, kas vismaz man nemaz “negriež ausīs”, jo ir skaidrs, ka pilnīgi skaidrā literārajā valodā diez vai runā pat paši latviešu valodas pedagogi, zinātnieki un pētnieki, turklāt bez šiem kripucīšiem valoda kļūtu nedaudz pliekana… Jā, šī nebūs grāmata, ko nolikt pavisam ērti pieejamā plauktā, jo dažiem mūsmājniekiem vēl jāpaaugas līdz grāmatas vēstījumam, taču pieaugušajai ģimenes daļai ar daudzveidīgām interesēm gan tā būs labi piemērota.

          Papildu vērtību šim romānam piešķir ne vien, manuprāt,  iespējami autentiskais runas veids, bet arī dažādu smalku sadzīves norišu apraksts, jo arī mūsu celtnieki, kad būvēja māju, mēdza izveidot dažādus “uzlabojumus” savām ērtībām, kas taču ir pilnīgi loģiski – komforta iegūšanai jāliek lietā viss savs prāts! Tāpat arī autora atsauces uz savas ģimenes dzīves norisēm rada papildus spoguli, kurā varam itin nopietni ieskatīties un katrs vērpt savas pārdomas par to, kas notiks tālāk.

          Gluži tāpat kā toreiz arī tagad mani fascinēja stāsts par līķi betonā (bet kaut kā nav “ierakstījies” atmiņas failos kaut kas vairāk par konkrēto norisi…), bet diez vai toreiz pamanīju izteikumu par kafiju un tēju ar pienu, kas taču “izskatoties pēc dubļiem, bet nekas – puse Latvijas lok”…Un, protams, ir vēl vairāki fragmenti, kurus lasot, smējos balsī, cik nu apkārtējā vide to atļāva. Tad nu ierakstīšu arī te kādu žūksnīti vārdu no grāmatas lappusēm (jo secināju, ka bildēs Instagram`ā diez kas nav...).

         * Vakarus pavadījām intelektuālās sarunās ar ukraiņiem. Brāļi Krasko bija vēsturnieki pēc izglītības, mistiķi pēc dvēseles stāvokļa, intelektuāļi pēc būtības un celtnieki pēc nodarbošanās. Otrais pasaules karš, izsūtīšanas, Sibīrija un visam pa virsu Karloss Kastaņeda bija ikvakara topiku sarakstā. Līdz tam nebiju iedomājies, ka kāds vēl varētu tik briesmīgi neciest padomju režīmukā baltieši. Izrādījās, ukraiņiem nodarīts pāri ne mazāk. Vēlāk uzzināju, ka vairāk naida pret padomju varu ir tikai poļiem.

         * Katrā īstā angļu stroikā ir divi svēti brīži pusstundas garumā - viens ap vienpadsmitiem, otrs ap diviem. Divi īsi pārtraukumi, kurosbaudīt tēju ar pienu un sviestmaizi. Attieksme pret šiem brīžiem līdzinās bijībai, ar kādu daži ļaudis izturas pret karoga pacelšanu vai himnas skandēšanu, un es nepārspīlēju. Katrā normālā objektā, it īpaši, ja tas ir tik nepārskatāmi liels, kā bija mūsējais, strādniekicenšas arī ierasties ēdnīcā drusku ātrāk, lai nav jāstāv rindā pie tējkannas, un atslābt pie galda drusku ilgāk. Principā īsāki par četrdesmit piecām minūtēmmūsu pusstundīgie pārtraukumi nekad nemēdza būt. Dažkārt tie ievilkās ilgāk par stundu, ja gadījās īpaši labs sarunu temats.

         * Tagad man māju koncepcija ir pati par sevi mainījusies. Agrāk bija tā: oi, oi, oi, Lācītis ir maitasgabals un cūks, Lācītis ir pārdevies. Lācītim dzimtene nerūp, viņš ir prostitūts un viņam kārojas būt labākam par citiem. Anglis tāds. Bija svarīgi sarunā novilkt svītras uz iedomātas cilvēcības kartes - pie viņiem ir tā, a vot pie mums šitā. A mēs, a pie mums, a mumsim, - un tam pretī viņi - tādi noslēpumaini, nesaprotami, nepareizi, šķaida tēju ar pienu. Tēja ar pienu taču izskatās kā dubļi! Tas gan, bet kafija ar pienu arī, un tas nevienu neuztrauc, puse Latvijas lok. Un esmu laimīgs par to, ka kulturālais šoks starp Austrumiem un Rietumiem dilst. Tagad pamēģinājis strādāt ārzemēs nav tikai retais - un tie tad vismaz pabijuši tur kā tūristi. 

        * Vispār jau atgriezties dzimtenē pēc riktīgas darba ekspedīcijas ar naudu kabatā un jaunu drēbju kārtu mugurā ir forši. Ir tik neizsakāmi patīkami sazvanīt visus vecos cīņu biedrus un uzaicināt iedzert - un būt spējīgam visiem izmaksāt. Skābs krējums, rupjmaize, visādu veidu bulciņas un žāvētas zivis - ak Dies, Lielbritānijā biju aizmirsis, ka tādas lietas vispār eksistē. Cik jauki ieiet kādā kafejnīcā, pasūtīt auksto zupu - kuras ideja angļiem liekas pilnīgi absurda, Dies apžēlojies, kā var taisīt zupu no sarūguša piena un vēl ēst aukstu? - un tad vēl rasolu, ko tev no lielas apmirdzētas letes pasniedz aprasojušā trauciņā. Iespaidīga izmēra ūsaina tante noņem no trauciņa svaiguma saglabāšanai domāto plastmasas plēvi un iesaka pagaršot svaigi ceptos pīrādziņus un ķimeņmaizītes, tad ar veikliem pirksteļiem uzklabina uz kases aparāta čekiņu. Un cik jauki ir iegrābties svaigā rasolā ar karoti, uzkost marinēta gurķīša kraukšķim un pie sevis pasmīnēt ar pārākuma sajūtu - lai arī briti savulaik valdījuši pār pasauli, no rasola viņi neko nejēdz un savā etnocentriskajā aklumā laupa paši sev to labāko. Pamēģini iebarot rasolu anglim - visticamāk, atteiksies iekšēju estētisku apsvērumu dēļ. Viņiem nepatīk, pēc kā tas izskatās. Piekrītu, arī mēs attiecībā uz rasolu lietojam banālo frāzi "šito jau kāds ir ēdis". Toties garšas kvalitātes!

          Šī bija patīkama atkalsatikšanās nedēļas nogales garumā, paldies par to gan autoram pašam, gan Ingai, kura mani “ievilināja”! Un vēl viens īpašais paldies manam “kurjeram”, kurš speciāli pirms darbiem devās pie Ingas pēc grāmatas, lai tak mamma var lasīt!...