12.09.2025.

            Vai gan tas kāds brīnums un noslēpums, ka iecienītu autoru jaunie darbi tiek īpaši gaidīti un “medīti” jau kopš brīža, kad tiek “izsludināti” tapšanā? Bet es varu atzīties kādā citā noslēpumā, jo, gaidot vidējā dēla apaļo divdesmit gadu jubileju, ierosināju vīram, ka uzdāvināt varētu e-grāmatu lasītāju, pēc tam ieminējāmies arī pašam gaviļniekam, un, tā kā viņš bija ar mieru, tad šo plānu īstenojām. Tie, kuri zina, ka mani laist grāmatnīcā nedrīkst, jo mājās tāpat jau durvis vairs ciet netaisās aiz grāmatu pārbagātības, sapratīs šī savtīgā dāvināšanas soļa jēgu, citiem droši vien liksies, ka mammai pilnīgs ku-kū... Un kāds vēl sakars stāstam par izlasīto grāmatu ar šo ierīci? Vistiešākais, jo ar Mārtiņu vienojāmies, ka grāmatas “lādēsim” abi, kas nu kuram patiks, tā, lūk!

            Lai gan manā “plānā” kā viena no grāmatām, ko izlasīt e-grāmatas veidā, bija pavisam cita, tak brīdī, kad ieraudzīju jaunumu “plauktā” Dzintara Tilaka skolas vecuma stāstu “Starp mums”, bija skaidrs, ka to es gribēšu gan, turklāt “Zvaigzne ABC” mājaslapā pieejamais teksta fragments šo gribēšanu padarīja tikai alkaināku. Protams, visas ielādēšanas darbības (izņemot maksāšanu par šo, konkrēto, pirkumu...) veica pats e-grāmatu lasītāja īpašnieks, jo – kā nekā viņš tais lietās orientējas labāk un bez liekas “asinsizliešanas” atšķirībā no manis... Šajā reizē ierīce palika mājās manā ziņā (vispār tā mēdz ceļot līdz ar īpašnieku uz darbu, jo stjuartam gadās arī brīvi brīži lidojumu laikā, kad var ne tikai kārtis spēlēt vai krustvārdu mīklas minēt, kā smejies...), un tas bija viens vakars, viens agrs rīts un vēla pēcpusdiena, kad kārtējā jaunā grāmata izlasīta gan! Tiesa, ja nu būs apmeklējami atvēršanas svētki, tad, visticamāk, autogrāfs tiks ierakstīts “Klases grāmatu plauktam” paredzētajā grāmatā, jo e-grāmatās, šķiet, tehnoloģijas vēl nepiedāvā šādu iespēju...

            Kas tad ir tas, kas mani tik ļoti piesaistīja šai grāmatai, ka elektroniskās lappuses burtiski zibēja zem pirkstiem? Protams, Dzintara Tilaka stāstu spriganie sižeti, raitā valoda un vispār visas norises, kas savērptas tik līdzenā pavedienā, ka tas tiešām piesien neatraisāmi. Šoreiz gan, godīgi atzīšos, bija arī epizodes, kurās sirds satrīcējās nelāgās priekšnojautās un bailēs, līdzīgi kā tas bija, lasot grāmatu “M + A”, un tad atkal laimīgi nopūšoties – fūūū!...- palaidās vaļā. Taču vislielākā vērtība ir grāmatas stāsta aktualitāte, jo pusaudžu savstarpējās attiecības, daļu no kurām mēs tagad saucam gudrā svešvārdā – par mobingu -, attēlotas tik precīzi, līdz sīkumiem, ka šķiet – smalkāk vairs nav iespējams... Un te nu ir manas sajūsmas “atslēga” – mēs lielākoties gudri runājam (ai, kā tas parādās grāmatā!...) par šo tematu, veidojam programmas un kursus, lasām lekcijas un ko tik vēl nē, bet diemžēl galā ar šo problēmu netiekam, turklāt iemesli tam var būt visdažādākie. Tāpēc ir tik labi, ka Dzintaram Tilakam pieticis drosmes un radoša gara šādu stāstu uzlikt uz papīra! Jāpiebilst, ka brīdī, kad kā “grāmatu eksperte” esmu tikusi pie uzdevuma ieteikt skolas bibliotēkai jaunas, labas, aktuālas grāmatas, lai papildinātu obligātās (zinu, ka riskēju “norauties” par šo jēdzienu... un tomēr!) literatūras plauktus, ko izmantot literārās lasīšanas stundās, kad katram skolēnam grāmatas eksemplārs rokās un visi kopā lasa, pilda uzdevumus, analizē izlasīto, diskutē par to, - saku kolēģēm, ka šī grāmata pilnīgi noteikti būtu liekama ceturto klašu plauktā, par ko cita starpā saņemu arī klusu piebildi par iespējamo “politnekorektumu”, jo mūsu skolai jau ir pieredze (paskatieties manā ierakstā par grāmatu “Papīra klavieres”...). Un tas ir brīdis, kurš manu pārliecību tikai vēl vairāk nostiprina, jo - ja jau mēs vēlamies ar bērniem par šo runāt (un jārunā ir!), ja jau tiek rīkoti kursi vai semināri ar nosaukumu “Ko literārie varoņi māca par bulingu?” – ha, dators izlaboja par “boulingu”... (būšot 25.septembrī jāpieslēdzas...), tad kas gan vēl labāk varētu noderēt, ja ne šāda grāmata? Turklāt tajā runāts ne vien par šīm attiecībām un diezgan šausminošiem ar to saistītiem notikumiem, bet arī par citkārt tik slēpto veselības informāciju, jo te ir gan bailes no augstuma jeb akrofobija, gan alerģija pret citrusaugļiem un pat hemofilija jeb asins nesarecēšana, kas taču var būt jebkuram līdzcilvēkam, un mums ar to var nākties sadzīvot, nevis augstprātīgi paiet garām... Tātad – arī par citādo mūsu ikdienā, kas ir tepat līdzās!

            Lai nelaupītu lasīšanas prieku, sīkāk nestāstīšu, piebildīšu vien to, ka “karma nav mazais bērns” – tā var padomāt, lasot stāstu jau pāri pusei, kad nopietnā avārijā cietis viens no pāridarītājiem, un ka arī meitene, kam ir drosme uz savu jubileju aicināt vienvienīgu puisi starp meitenēm, ir pelnījusi cieņas un apbrīnas apliecinājumus!

            No sirds paldies Dzintaram Tilakam par šo spēju ar izpratni ielūkoties tik strauji garām ripojošajā mūsdienu pusaudžu un jauniešu pasaulē! Arī vecāku un citu ļaužu tēli bija īsteni kolorīti, un tās viņu sarunas!... Lai top!