3.01.2025.

            Skolotāju darbā, mācot domrakstus un tekstu sacerēšanu vispār, ir tāda metode, ka visiem tiek dots viens stāsta “pavediens” – iesākums, un tad katrs “tamborē” tālāk savu stāstu. Jāatzīst, ka reizēm šajos sacerējumos gadās īstas pērles, jo arī skolēnu fantāzijas lidojums mēdz uzņemt augstus apgriezienus.

            Vaicāsiet – kāds tam sakars ar izlasīto grāmatu? Šoreiz – iespējams, vistiešākais. Kā jums šķiet – ja rakstnieku sacerētajiem gara darbiem dotu iespēju pārtapt vai kā citādi tikt “uzlabotiem” ar to lasītāju spalvu vai taustiņiem, kas sanāktu? Droši vien būtu viens otrs vērā ņemams rakstu darbs, ko varbūt pat pats oriģināla autors lasītu, cieņā krekstēdams, un spiestu roku jaunajam autoram. Tā nu arī manās rokās pirms kāda laika nonāca un savu lasāmkārtu gaidīja “Latvijas Mediju” 2025.g. izdotais Ilgas Liepiņas romāns “Silmaču Antonijas stāsts”. Un nu – šī gada 1.dienā, kad dzimšanas dienu svin arī viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Rūdolfs Blaumanis, es apcerīgā mājas klusumā, kāds valda pēc svētkiem, izlasīju veselu grāmatu, tā gan! Tāpēc – lai sumināts Blaumaņu Rūdis savā 163.dzimšanas dienā, un domāju, ka viņam šīs romānā aprakstītās Antonijas gaitas varētu labpatikt. Jā, arī filmai “Rūdolfa mantojums” nav ne vainas, kā jau tas “dzīvajai bildei” pienākas, un šis ir tikai kārtējais pierādījums tam, ka iedvesma apciemo visdažādākos ļaudis, un stāsti arī sanāk visdažādākie.

            Ja atceramies mūsdienās par rituālu un Jāņu dienas tradīciju kļuvušās lugas “Skroderdienas Silmačos” skarbos pirmsākumus, kad tā 1901.gadā sarakstīta, 1902.gadā uzvesta Rīgas Latviešu teātrī un smagi nokritizēta – kā lasāms Nacionālās enciklopēdijas lappusēs, “Skroderdienas Silmačos” ir vispopulārākā un visvairāk izrādītā luga latviešu teātra repertuārā. Pēc pirmiestudējuma tā izpelnījās visai skarbu kritiku, vairāki recenzenti, it īpaši Jānis Asars, pārmeta autoram attēloto notikumu banalitāti, gaumes un ideju trūkumu. Pats R. Blaumanis uzskatīja, ka viņa daiļradē lugas, kurās līdzās nopietnībai ir arī daudz humora un smieklu, atklāj būtisku personības daļu, un šie darbi tapuši, apzinoties, ka skatītāji teātrī meklē arī izklaidi un prieku. Pateicoties R. Blaumaņa bagātīgajai izdomai un Aleksandra Būmaņa dzīvespriecīgajai mūzikai, “Skroderdienas Silmačos” kļuvusi par vēlāko paaudžu īpaši iemīļotu lugu, kurā izdevies līdzsvarot azartisku jautrību ar pārdzīvojumu dramatismu un smeldzi, šajā salikumā iezīmējot būtiskas cilvēku dzīves ritējuma likumsakarības un tēlu raksturus.” Taču, par laimi, laika gaitā luga kļuvusi iemīļota, un šodien mēs nevaram iedomāties latviešu teātri bez tās visdažādākajās izpausmēs.

            Un tomēr – cilvēku jau allaž ir dīdījusi ziņkārība – kas notika pirms tam un arī pēc tam? Kā tad Antonija ar Aleksi saskatījās, kā klājās citiem saimes ļaudīm, vai turpmākās gaitas izdevās veiksmīgas? Un te mums talkā nākusi Ilga Liepiņa, uzrakstot savu stāstu par to, kas tad notika pirms tam. Iespējams, daudzi par šādu rakstnieci nemaz nebūs dzirdējuši. Tātad – “Latvijas Mediju” lapā rodama šāda informācija: “Ilga Liepiņa (pseidonīms Nella no Krotes) ir saimniece simtgadīgā lauku viensētā Tukuma pusē. Rakstniecībai pievērsās, kad visi trīs dēli bija pametuši dzimtas ligzdu. Šobrīd Ilgai Liepiņai iznākušas jau piecas grāmatas – četri romāni un stāstu krājums “Ūdensvīrs ar resno bizi”. Ilga beigusi Latvijas Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas prozas un dramaturģijas kursus, ir Latvijas Rakstnieku savienības biedre, piedalījusies Tukuma, Kurzemes un Rīgas prozas lasījumos.

Izdevniecībā "Latvijas Mediji" izdotas daudzas Ilgas Liepiņas grāmatas, jaunākā no tām "Kapteiņa Zdravko otrā elpa" (2024).”

Savukārt vietnē “literatūra.lv” rakstīts šādi: “Ilga Liepiņa (1959, pseidonīms Nella no Krotes) – rakstniece. Latvijas Rakstnieku savienības biedre un Tukuma Literātu apvienības dalībniece. Romānu "Kumeļu sauks Delveris" (2013), "Nāve stiprāka par mīlu" (2014), "Mana draudzene ēna" (2015), "Ragana bez diploma" (2019), "Kapteiņa Zdravko otrā elpa" (2024), "Silmaču Antonijas stāsts" (2025), kā arī stāstu krājuma "Ūdensvīrs ar resno bizi" (2022) autore. Beigusi Latvijas Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas prozas un dramaturģijas kursus, piedalījusies Tukuma, Kurzemes un Rīgas prozas lasījumos. Latvijas Rakstnieku savienības un Tukuma literātu apvienības biedre.”

          Nu re, te arī atrisinājums manām “aizdomām”, vai tikai Nella no Krotes un Ilga Liepiņa nav viena un tā pati persona, jo vai nu dažādi cilvēki tāpat vien ķersies klāt Rūdolfa Blaumaņa literārajam mantojumam, par Antoniju domājot pirms notikumiem skroderdienās, savukārt par Kristīni un Edgaru – pēc kāzām un tām sekojošajā ģimenes dzīvē. Tagad abas stāv man tepat priekšā pie datora, jo “Kumeļu sauks Delveris” esmu izlasījusi jau sen, un tā arī man patikusi tikpat labi kā “Silmaču Antonijas stāsts”.

          Grāmatnieku vidē manīju kādu vēsti par Antonijas gaitām, un, šķiet, tur bija doma par to, ka īsti nevar saprast, kurš ir kurš tēls, jo vienīgie vārdi, kas saglabāti no Blaumaņa oriģināla, ir Kārlēns un Ieviņa. Taču man tas nesagādāja ne mazākās grūtības, ātri vien tieši pēc šiem abiem personāžiem “sazīmēju” visus citus “radurakstus”, un ļāvos autores uzburtajām tēlu gaitām. Gluži tāpat kā otrā romānā par Kristīni un Edgaru, arī šeit autore nevairās no smagu dzīves mirkļu pieminēšanas. Īpaši sirds nosāpēja, izlasot, kā tad Silmaču Ernests ņēmis galu – ja filmā “Rūdolfa mantojums” tā bija saaukstēšanās uz ūdens un tai līdzi nāvējoša slimība, tad šajā romānā notikums ir daudz skaudrāks – saimnieku saplosa bullis, kurš pirmajā ganu dienā pasprucis un meties uz mazo meitiņu, kurai todien bijis uzsiets sarkans galvas lakatiņš. Par laimi, meitiņu viņš nosargājis, taču pats zaudējis dzīvību, un tāpēc, kamēr vien Antonija dzīvos Silmačos, pirmā ganu diena paies bez tradicionālās rumulēšanās.

          Skatoties izrādi jau pieaugušā vecumā, man Aleksis licies tāds reizē mīlīgs un tomēr drusku “ļēļaks”, kas īsti neprot par sevi pastāvēt – acīmredzot tāds bijis režisoru uzstādījums. Savukārt šajā romānā izrādās, ka nemaz tik tīra sirds šim puisim nav vis bijusi, un tāpēc labi vien ir, ka Antonija viņu atstājusi, kad nedarbi atklāti. Līdzās jau pazīstamajiem lugas tēliem Ilga Liepiņa šeit likusi aku racējus, kuri aicināti Silmačos izrakt jaunu aku vecās, sausās vietā. Akai šajā stāstā ir sava maģiska un noslēpumaina nozīme, bet par to jāizlasa pašiem. Diemžēl nevienam cilvēkam viņa nodomi nav uz pieres rakstīti, tā arī akas racēju pagātne un niķi nekļūst redzami pirmajā acu uzmetienā, savu darbu viņi paveic kārtīgi, vien krogū, kad saimniece saimei un arī darbiniekiem uzsauc pabeigta darba mielastu, krodzinieks viņai mazliet “atver acis”, kuras vēl plašākas padara kāda tirgus reize, kad atklājas, kas īsti “viesojušies” klētī graudus zogot, un kas tam bijis līdzzinātājs. Labi, ka Antonijai rakstniece devusi tādu prātu, ka spēj šīs lietas ar godu novest galā ar iespējami mazākām sirdssāpēm.

          Kā zināms, izrādē nav tikpat kā ne vārda par Antonijas radurakstiem, tik vien kā tas mirklis, kad viņa kavējas atmiņās, ka māte tikām runājusi apkārt, kamēr pierunājusi iet uz Silmačiem par saimnieci. Savukārt romānā izlasām, ka Antonijai ir vecāks brālis Sīmanis, kas jau precējies un ar ģimeni dzīvo vecāku mājās, un jaunāks brālis Toms, kurš labprāt spēlē teātri un dara to pie paša Blaumaņa. Iepazīstam arī tēvu un māti, uzzinām, kā agrā jaunībā Antonija devusies peļņā, lai sapelnītu naudu mātes ārstēšanai.

          Neesmu tik laba vēstures zinātāja, tāpēc nevaru spriest par romānā minēto Iršu koloniju un turienes paražām, taču pilnīgi iespējams, ka tāda veida saimniecība bijusi un, lai arī līdzīga muižas dzīvei, tomēr kaut kas pavisam citāds, daudz gaišāks.

          Interesanti, ka arī šajā romānā neiztiek bez andelmaņa žīda un Pindacīšas – šai stāstā sauktas Zarenes – izdarībām, turklāt savā ziņā pati Antonija iesaistīta tajās. Tāpat neizpaliek rūpes par saimi, kad saimniece “krējuma gan nav žēlojusi” – Antonija visiem kurnētājiem to pamato ar domu, ka paēdis kalps ir labāks strādnieks nekā neēdis un neparūpēts. Tai pašā laikā rakstniece parāda arī Antonijas šķietami šerpo dabu, kad nākas rāties uz dienestniekiem, kuri nevīžojuši savas lietas sakopt un kalpu istaba pilna nemazgātu drēbju smakas, vai savureiz “pārsāla” atgādinājumus un pamācības, savas dusmas izgāžot uz kalponēm, kuras mazliet aizsapņojušās vai kā citādi nav izdarījušas tieši pa prātam. Skaidra lieta, ka saimniecei jātur rūpe par visu, kas sētā un istabā, un gan nogurumā, gan vientulībā gadās arī niknāki vārdi.

          Taču pats interesantākais šajā romānā ir Antonijas pašas pārdomas, kuras viņa vēlās vakara stundās pieraksta burtnīcā, kuru viņai iedevis jaunākais brālis, kurš savukārt to saņēmis no paša Blaumaņa. Tā mēs uzzinām gan par Antonijas pagātni un jaunām dienām, gan par daudz ko citu, tikai katru reizi pēc uzrakstīšanas lapa tiek no burtnīcas izplēsta un ziedota ugunij. Kad atlikusi vairs pēdējā lapa, arī visi notikušie sarežģījumi top atrisināti un romāns ir galā.

          Jā, un kāpēc gan nevarētu tā būt, ka noticis tā, kā Ilga Liepiņa apraksta savā romānā? Un varbūt pats Blaumanis vai kāds cits radošs gars sūta savas iedvesmas garaiņus, lai viņa varētu uzrakstīt šos “pirms” un “pēc” stāstus? Labi zināms, ka pasaulē viss ir saistīts un nekas nepazūd bez pēdām, arī tik netveramas lietas kā domas un pieredze, tad kāpēc gan ne? Jauki, ka esmu ar šīm grāmatām satikusies, un zinu, ka meklēšu arī pārējās!