17.12.2025.
Nez, kā dara rakstnieki, kad raksta savus darbus vairākās “kārtās” – mēdz ieskatīties iepriekšējās grāmatās, veido kādus speciālus pierakstus vai kā citādi? Nu tā – lai “neapmaldītos” domās un iz-domās? Un kā ar lasītājiem, kuri lasa “strīpā” esošos darbus? Kopš es pierakstu savas pārdomas šajā adresē (jau pieci gadi riņķī, neticami! Bet feini, pašai prieks par uzdrīkstēšanos un uzticēšanos...), man ir vesels fails datorā un, protams, arī interneta vidē, kur varu ielūkoties savos iepriekš-lasītajos un iepriekš-aprakstītajos garadarbos. Un jāatzīstas, ka diezgan sen nebija nācies pārlūkot pagājušos pierakstus, taču šodien gan!...
Jāpiebilst, ka zināmais teiciens par sudraba maliņu katram mākonim un laimīti katras nelaimes galā arī šodien uz mani attiecināms. Ja jau reiz apstākļiem labpaticis mani apturēt (“apturi manu bēgošo sirdi...”), tad brīdī, kad galva atkal darbojas skaidri un roka stiepjas grāmatu kaudzes virzienā, turklāt meklējot tādu, kas nav arī fiziski pārāk smaga, neskatoties uz pašas “bubinājienu”, ka vajag taču izlasīt to un to, un to, kas jau iesāktas, es atmetu ar roku un izvelku – ceturto daļu kādam īpašam romānam, kuru, šķiet, liela daļa grāmatnieku brālības gaidīja ar aizturētu elpu un nepacietību. Tiesa, dažas dienas atpakaļ izrādījās, ka kārtējo reizi mākslīgajam intelektam vai kādam-tur algoritmam pietrūkst saprāta (jo, redz, iepriekšējo – trešo – grāmatu ar divtik “nepiedienīgu” (jo divas...) bildi uz vāka šis “nekancelēja”, laikam vēl nebij` “pamodies” vai tik tālu “izaudzis”...), jo lasītāju vidē parādījās visādi “interesanti” ieraksti par to, ko tad šamējais aizliedzot, mēģinājumi dažādi piesegt “nepiedienību” un tādā garā... Bet, kā zināms, antireklāma un ierobežojumi bieži vien strādā kā vislabākā reklāma, vai ne?
Nu re, tātad mans šodienas stāsts – divu dienu lasījuma garumā “aprīta” un izraudāta Daces Rukšānes smaržu tetraloģijas pēdējā grāmata “Sarkanais un melnais, un baltais” (apgāds “Zvaigzne ABC”, 2025.). Kāpēc “aprīta”? Nu gluži vienkārši tik ļoti gribas zināt, kas un kā notiks, ka lappuses burtiski zib starp pirkstiem. Un kāpēc izraudāta? Tāpēc, ka tai brīdī, kad sākas grāmatas otrā daļa ar visām sastapšanās peripetijām un zemūdens akmeņu atklāšanu, asaras ik pa brīdim rit pār vaigiem, un esmu laimīga, ka šai brīdī esmu mājās viena (puisieši skolā juniora klases pasākumā, es, pa dienu sakūlusi piparkūku glazūras katlu, baudu pelnītu mieru un divvientulību ar grāmatu), jo tad varu izbaudīt un “izpausties” no sirds, nevienam nav jāatskaitās par savu sejas krāsu un kabatlakatiņu vajadzību, ko pat varētu “norakstīt” uz savārgumu... tomēr “apčī!” no “šņuk...” var atšķirt...
Kāpēc saku, ka jāizmanto savi iepriekš rakstītie “gabaliņi”? Kā jau tas ar daudziem “radurakstiem” mēdz būt, arī šie nav izņēmums, turklāt pirmajā grāmatā – “Krieva āda” - pieminētā Emīlija atšķirībā no citām sievietēm “pa vidu” jeb iekš “Džikī” un “Lu-lū un Eņģelis” netiek pieminēta. Tāpēc lasīšanas gaitā speciāli šķīru” savus rakstu darbus, lai pirmās grāmatas “atmiņās” pārliecinātos – jā, Emīlija UN Meldra! Tiesa, šajā grāmatā pašās beigās ir “Galveno personu saraksts” un “Aizskatuvē darbojas”, kuru patiešām bieži šķīru, lai “nesapītos” un mazliet piebremzētu, kad notikumi pārāk strauji rāva mani uz priekšu. Turklāt norādīts arī darbojošos personu vecums, kas nav mazsvarīgi. Grāmatai ir divas daļas – pirmajā, līdzīgi kā iepriekšējās, kad stāstā mūs ved katra no varonēm – māte vai meita – nodaļā ar virsrakstu kā stāstītājas vārdu, arī šeit māsas Gundega, Madara, Ūna izstāsta gan savu dzīvesgājumu, gan tās liktenīgās rudens dienas norises katra savām acīm, pirmajā personā. Savukārt otrajā daļā ir konkrēts datums pēc pusgada, kad notiek liktenīgā sastapšanās ar cilvēku, par kuru visas dzimtas sievietes nemaz nav zinājušas. Kāpēc? Nu, tas jau ir jautājums un stāsts, kurš aizved mūs atpakaļ pagātnē – tiem, kas lasījuši iepriekšējās grāmatas daļas, atšķetinot atmiņu pavedienus, bet tiem, kuri vēl nav lasījuši, - vai nu minot, vai dodoties pie grāmatplaukta, lai lasītu un atrastu iemeslus. Un te nu arī sākas manas asaras, jo – ir gan līdzjūtība par notikumiem, gan pārdomas par to, cik ļoti ir vai nav iespējams ietekmēt notikumus, un to, ka ir lietas, ko ietekmēt nespējam, lai kā arī gribētu, - piemēram, kur un kādā tautā piedzimt, kādā iekārtā dzīvot, un vēl daudz ko citu. Turklāt – vai mēs varam un drīkstam pārmest citiem viņu izvēles? Vai mēs rīkotos citādi? Varbūt jā un varbūt nē, bet to mēs uzzinām tikai izvēles brīdī, un arī vēl ilgi pēc tam, iespējams, šaubītos – varbūt pat līdz mūža beigām. Vai apkārtējie, kurus arī kaut kādā mērā ietekmējušas mūsu izdarītās izvēles, mūs sapratīs vai nosodīs – to arī nevaram uzzināt iepriekš. Un varbūt viņi mums vienkārši nepateiks savas domas, bet mēs dzīvosim savā pārliecībā par to, ko viņi domā par mums...
Vēl kāda interesanta nianse, kas pavisam skaidri norāda uz grāmatas reālo laiku, ir pandēmijas sākums jeb ārkārtas stāvokļa izsludināšana Latvijā ar amatpersonu vārdu nosaukšanu un tamlīdzīgām nepārprotamām ziņām, tādēļ – jā, šī grāmata ir pavisam nopietns visjaunāko laiku vēstures fragments.
Un tagad, lai nepastāstītu pārāk daudz no satura, bet pieturētos pie iepriekšējo grāmatu aprakstu “stila” – mazliet citātu. Šoreiz tās būs Emīlijas atziņas, un tā jau tam arī pienākas būt. Kāpēc? Izlasīsiet, iespējams, piekritīsiet man!
Kas vēl? Protams, par to, cik viegli vai grūti lasās, kādu pēcgaršu atstāj izlasītais (paspēju jau dažādas atsauksmes “ieķert”...), spriest katram pašam, varu teikt vien to, ka vismaz man bija gana daudz pārdomu, arī pateicības jūtu sevī par to, kas man dots, jo – katram mums ir citādi...
Jā, un, protams, “skandalozā” vāka glezna (Līgas Ķempes darbs) un pats noformējums – ar tīkami spožajiem un izcilajiem burtiem, kura vienīgais trūkums ir tas, kas uz samtīgā papīra paliek pirkstu nospiedumi, ko gan ar villaina džempera malu izdevās noberzēt nost – gandrīz vai jādara kā mana pensionētā kolēģe – īpaši smalkas grāmatas viņa lasa, tērpusies speciālos cimdiņos, nepateikšu gan, vai no kosmētikas (nakts roku maskām) vai rokdarbu (smalktamborējumi) sērijas... Lai liktu gabaliņu Instagramā, nācās izdomāt īpašu “scenogrāfiju”, redzēs, vai izdosies...
Paldies Dacei Rukšānei par šo garo stāstu gadsimta garumā, par iespēju baudīt virtuozi savītās domas un ritināt pārdomas par likteņiem!