28.12.2025.

            Svētku brīvdienas turpinās, veseļošanās process arīdzan, un tad nu no “kaudzes” tiek vilkta nākamā grāmata. Kāpēc “kaudze” šoreiz pēdiņās? Tāpēc, ka šī atkal būs elektroniskā grāmatas versija, jo, ja jau reiz e-grāmatu lasītājs mājās kopā ar mani, tad man ir iespēja izvēlēties. Un tā kā grāmatnieku burbulis šobrīd virmo arī ap šo grāmatu, tad skaidrs, ka jāķeras klāt. Tiesa gan, pēc e-grāmatas izlasīšanas šķiet, ka vajadzēs tomēr vai nu grāmatnīcā vai bibliotēkā aplūkot papīra variantu, lai saprastu, kā veidojas sasaiste starp īsākajiem un garākajiem gabaliņiem jebšu nodaļām un pārliecinātos, ka visu esmu “atšifrējusi” pareizi. Lai gan – kas tad šai dzīvē vispār ir pareizi (balstoties uz iepriekšējā grāmatā – par Jāni Lūsēnu – izlasīto un tepat netālu nocitēto...) un vai mēs varam otra cilvēka pieredzi sakārtot pēc savas pareizības mērauklas? Laikam jau ne...

            Tātad – šodienas stāsts par vakardien “rīšus aprīto” Zanes Zustas “Precēto sieviešu (grēk)sūdzes” (Zvaigzne ABC, 2025.g.), par kuras tapšanu, zināms, ar noslēpuma piegaršu “laizījos” jau tad, kad uzzināju, ka top. Un, protams, brīdī, kad “Zvaigznes” mājaslapā ieraugi norādi, ka trīs dienas konkrētā e-grāmata būs par mazām naudiņām, ir skaidrs, ka tā būs arī tev! Žēl, ka vispārējā aizņemtībā un veselības lāpīšanā netiku uz grāmatas atvēršanas svētkiem “Miera maizē”, atlika vien nolūkoties grāmatnieku bildēs soctīklos, bet nekas, būs jau atkal citas tikšanās...

            Pirmā Zanes grāmata, ar kuru iepazinos, bija “Tarakāni manā galvā”, ko arī burtiski apriju, sēžot blakus skvoša kortam un ar vienu aci vērojot aktivitātes tajā, lai pēc tam taptu nogādāta – kur gan citur, ja ne iecienītajā vietā? Ir labi, kad bērni izaug un kļūst arī par mammas šoferiem. Un tad jau nāca Ucipuci laiks, kuru mūsu junioram ierādīja lielā brāļa meitene (paldies, Leina, Tev par to!), pēc tam satikos ar “Tauriņa spārnu vēzieniem” un “Mīļāko melleņu mētru”, vēl pa starpu ar junioru izlasījām Ucipuci grāmatiņas un noskatījāmies izrādes, un tad jau satikāmies pašas arī Zvaigznes grāmatu svētkos vasaras pagalmiņā. Arī otrais “Tarakānu” sējums tapa izlasīts un uzdāvināts jauniešiem, lai študierē kopīgi pa vakariem, vēl tā kā derētu pievērsties audio un video formātiem, vai ne? Gan jau sabīdīšu arī tos!

            Un tagad – no nostalģijas pie realitātes! Pirmo stāstu no grāmatas izlasīju žurnāla “Imperfekt” pēdējā numurā, braucot mājup no Tautas diktāta Jūrmalas Valsts ģimnāzijā, kur šo žurnālu kaudzīti biju saņēmusi dāvanā. Tiesa, žurnālā nebija publicēts pilnīgi viss, tāpēc brīdī, kad grāmatā tiku līdz tam, bija gan atkal patīkama satikšanās, gan intriga – ar ko gan tas beigsies? Laimīgā kārtā beidzās labi, uff! Un laikam tieši šis stāsts man lika aizdomāties, cik liela nozīme cilvēku attiecībās ir pašu izveidotiem rituāliem, kas apkārtējiem varbūt pat šķiet dīvaini, no malas veroties, taču konkrētajam pārim tie ir svarīgi, jo – tās ir viņu attiecības, viņu stāsts. Arī t.s. ģimenes leksika jebšu “folklora”, kad konkrētus notikumus, bērnu izteicienus vai pašu piedzīvotus mirkļus atsaucam atmiņā, ir kaut kas piederības sajūtu raisošs, un nav no svara, vai un ko par to padomās citi.

            Jāatzīst, ka šis bija gandrīz vai “vieglākais” no stāstiem, jo katrā no tiem – citā vairāk, citā mazāk – gruzd kāda sāpe, gan tāda, ko vienkārši vajag izstāstīt un atbrīvot sevi no tās, gan tāda, kura prasa padomu un palīdzību, kādu mazu “grūdienu” no malas, iedrošinājumu, lai cilvēks tiešām spētu saņemties un izkāpt no tā, kas viņu žņaudz, biedē, dara pāri. Mūsu pieredzes ir dažādas, arī līdzcilvēki, kuriem ļauts vai lemts iepazīt mūsu stāstus, uz tiem reaģēs dažādi – cits atbalstīs, cits nosodīs, vēl cits teiks, lai liecies mierā, jo tās nu gan nav problēmas. Jā, zināms, brīžiem tiešām tā “tikai sajūta”, ka nav īsti labi, ka otrs mani nesaprot, ka viņam nav svarīgi, kā es jūtos, nav tā pati briesmīgākā problēma zemes virsū, un tomēr – ja tā pēc kāda laika samilzīs un nonāks pie pavisam nelāga atrisinājuma (šķiršanās noteikti nebūs sliktākais variants...), tad diez vai nebūs par vēlu visi tie “es taču zināju, teicu, bet viņa jau neklausījās...”, ar kuriem neesam skopi mētāties jau pēc notikušā. Tāpat spēja pateikt “nē” un apkārtējiem norādīt, ka “te manas mājas, te nedrīkst šaut”, kā “Baltajā grāmatā” sauca mazais Jancis, ar kuru bieži vien grūti samierināties vīramātēm un sievasmātēm, kurām taču šķiet, ka savus bērnus izaudzinājušas, viņas nu gan labāk zinās, kas jaunajiem vajadzīgs. Nekā, mīļās, paldies par to, ka jūs bijāt un esat, bet savā virtuvē noteicēja esmu es pati! Jā, var saprast mātes bezgalīgo pieķeršanos savam bērnam jo sevišķi tādā situācijā, ja dzemdību brīdī un bērna mazotnē piedzīvoti kādi nopietni sarežģījumi, un tomēr – kad bērns izaudzis, jālaiž viņš no sevis vaļā, lai cik arī grūti tas nenāktos. Šai ziņā, šķiet, cilvēkam vajadzētu mācīties no dzīvniekiem, kad jaunuļiem vienkārši jādodas projām no vecāku “ligzdas” un nav ko tur vairs pa kājām maisīties, lai nebūtu “ragi jāliek kopā”.

            Interesanti, ka grāmata savā ziņā gredzenveida kompozīcijā mūs atved atpakaļ pie pirmā stāsta varonēm Martas un Paulas, kuras satikušās pēc ilgāka laika, un katrai šis laiks bijis iezīmīgs ar sevis meklējumiem, savukārt konkrētā tikšanās reize – apliecinājums tam, cik svarīgs katrai no viņām ir tas “dārziņš”, kurā dārznieces ir tieši viņas. Arī es pazīstu sajūtu, kad vajag vienam no otra mazliet atpūsties, lai pēc tam atkal būtu prieks līdzās būt, turklāt izrādās, ka tēti nemaz ne sliktāk par mammām tiek galā ar bērniem pat tad, ja nav uzvilktas pareizās zeķubikses vai nomazgāti visi trauki, toties ir būts visaizraujošākajās pastaigās, kurās mammām bieži vien pietrūkst drosmes nomest tos stingros kontroles grožus, jo viņas allaž redz trīs soļus uz priekšu, un – ja nu... Trakākais, ka tos “ja nu...” bieži kultivē sabiedrība gan apkārtējo tuvinieku un kaimiņu, gan arī nopietnāku personu izskatā, jo neba nu visi ārsti ir ar mieru pieņemt un pieļaut kādu arī reizēm mazliet “pār strīpu” ejošu mirkli un atzīt, ka arī veseļošanās periodā bērnam ir svarīgas pozitīvās emocijas, ko viņš gūtu konkrētajā notikumā. Protams, visam jābūt normas robežās un droši, bet... Tai pašā laikā palaist uz skolu pēc slimošanas, atbrīvot no sporta, bet ne no skriešanas pa gaiteņiem... Taču gadījumā, ja mātei jāiziet pēc piena, ko pieliet brokastu putrai, un bērnam nākas palikt tās dažas minūtes mājās vienam, - ko iesākt, ja tādi ir apstākļi? Skaidrs taču, ka sievietes prātā visu to laiku rosās doma – vai tikai mājās viss labi... Un kas ir labāk vai sliktāk – dažas minūtes pabūt vienam mājās vai regulāri redzēt vecāku nesaskaņas?...

            Un tad bija divi stāsti, kuros konkrētas rindiņas pilnīgi kā par mani uzrakstītas, aš mati stāvus slienas! Pirmais stāsts “Gadījums” sākas ar tik ļoti tuviem vārdiem, ka gandrīz jājautā – Zane, Tu to par mani? Zinot, ka esam abas līdzās kādā diplomdarba izrādē sēdējušas, i nemaz nebrīnītos... Tātad: “Ja organismā varētu atrasties teātra vēna, manī noteikti tāda būtu. Tās vienmērīgajā asiņu straumē peldētu neskaitāmas izrādes, aktieri, stāsti, rekvizīti, teātra kokteiļi un rasola krikucīši, sarkans grīdas segums, smagnēji priekškari, papīra un elektroniskās biļetes, garderobes žetoni un programmiņas. Tovakar zālē bija smacīgs, lai gan mazās zāles ir manas mīļākās. Ja labi paveicas, aktieru runātais tev iesēžas klēpī un apķeras ap kaklu kā mazs bērns, kurš bez tevis nevar dzīvot.” Tiesa, stāsts mazliet skumjš, kad paskatās to finālu, bet – nemaz nebrīnos, ka gadījums iz dzīves...

            Savukārt otrs – "Kaimiņiene" - arī gluži “manā gaumē”: “Bieži tā negadās, bet mājās biju viena. (..) Protams, bija izvēlēta arī laba grāmata. To mājās ir pārpārēm, un ir arī tādas, kuras aizvien vēl nav lasītas. Gaida savu kārtu, jo īstā grāmata pie tevis atnāk īstajā laikā, pat ja tā jau sen gulējusi tavā plauktā. Tā grāmatas dara.” Nu skaidrs, ka šis ir raksturīgi visiem grāmatmīļiem, un tādus es sev apkārt esmu sastapusi daudzus. Kad reizēm runājam ar draudzenēm, izrādās, ka viens no iemesliem grāmatu pirkšanai ir tik ļoti prozaisks, jo bibliotēku termiņi nav tā “mīļākā” lieta, ne vienmēr ir laiks tais divās nedēļās akurāt konkrēto grāmatu izlasīt, un tad nekas cits neatliek kā vien likt plauktā un lūkoties pēc brīva lasāmbrīža. Un tāpat arī “spēlēšana bibliotēkās”, kad var atbraukt pie manis un parušināties manos plauktos un kaudzēs, lai atrastu ko sev interesējošu, vai pasūtīt, kā bibliotēkā, jo dažkārt konkrētā grāmata jau “aizņemta”.

            Nu re, tādas tās manas – arī precētās sievietes – grēcīgās pārdomas. Paldies, Zane, par šo grāmatu, lai top atkal jauni lasāmmirkļi, tas ir to vērts!