16.09.2025.

            Pašlaik, rudens ieskrējienā, tā sanācis, ka izlasīts krietns žūksnis, bet nesanāk godīgi apsēsties pie rakstu darbiem, jo vai nu miegs lipina acis ciet, vai citi darbi steidzami, un, protams, visam pa vidu gan jaunas grāmatu lappuses, gan kultūras izklaides... Taču, ja reiz izlasīts un lasītais uzrunājis, tad jāraksta!

            Tātad viena no šī rudens skrējiena grāmatām ir tā, ko sociālajos tīklos savstarpējās sarunās lasītāji paspējuši nodēvēt par jēriņu saskaņā ar vāka bildi. Jēriņš tur patiešām ir vāka dizaina autores Natālijas Kugajevskas darināts, un pati grāmata ir Mārītes Tabitas Kalniņas stāstu krājums “Parasti varoņi”, kas tapusi apgādā “Zvaigzne ABC”. Arī šo lasīju e-grāmatas veidolā, un sākotnēji tā bija paredzēta kā pirmā, ko izlasīšu elektroniski, taču Dzintara Tilaka jaunākais veikums aizsteidzās priekšā (ceru, ka autore nesabēdāsies...). Un, ja man vajadzētu šīs grāmatas likt svaru kausos, lai nosvērtu, cik lielu nospiedumu tās atstājušas manā dvēselē, tad tā būtu absolūta vienādība, tikai katra mazliet citādi, un tomēr reizē dziļi, sirsnīgi, būtiski... Jāpiebilst, ka sākumā es šo krājumu biju ierakstījusi arī pie “Klases grāmatu plaukta” jaunumiem, taču pēc izlasīšanas sapratu, ka nē, šoreiz vēl nē, varbūt vien pa kādam stāstam atsevišķā lasījumā, kas gan nenozīmē neko sliktu...

            Vasaras sākumā iepazinos ar Mārītes Tabitas Kalniņas pirmo darbu bērniem “Nejaucēni”, pavisam nesenā rudenī sastapāmies klātienē bērnu grāmatu par Miku un Lilī atvēršanas svētkos, un tās pašas dienas vakarā sēdos lasīt stāstus par parastiem varoņiem. Un tai pašā lasīšanas vakarā manās rokās vajadzēja gan kabatas lakatiņu, gan dažbrīd saķert galvu par izlasīto, un, nākamajā dienā vīram atstāstot kādu no epizodēm, arī viņam apbira asaras... Stāstu varoņi patiešām ir pavisam parasti cilvēki, kādu mums apkārt netrūkst, un droši vien ikviens no mums varētu kļūt par stāsta varoni kādā īpašā situācijā, jo dzīve, kā zināms, jau tāds lubu romāns vien ir (kā dzirdēts dažādos avotos...). Tiesa, diez vai viņi paši sevi uzskatītu par varoņiem, jo, kā zināms, šim vārdam ir vairākas noskaņas un nozīmes. Atceros, skolas laikos, sacerējumus (jā, tolaik tos sauca tā, nevis par domrakstiem, kā senāk un arī tagad...) rakstot, allaž centos izvairīties no literāro varoņu raksturojumiem, jo tie, kā likums, bija jāveido atbilstoši man neizprotamiem nosacījumiem (ja paskatās manus skolas laika gadskaitļus, tad jau skaidrs, kādiem...), un neba nu vienmēr mans redzējums saskanēja ar “nepieciešamo”... Daudz labāk man vienmēr patika apzīmējums “tēli” – gluži kā Brigaderes Annelei... Un arī šajā stāstu krājumā tie tēli jebšu varoņi ir ārkārtīgi bagāti, vēstot mums savu piedzīvoto ar rakstnieces palīdzību. Zinu, ka kādā tikšanās reizē noteikti vēlēšos Mārītei pajautāt, vai tos stāstu varoņus viņa satikusi dzīvē, jo savulaik Dramaturgu kursā mācoties, mums viens no uzdevumiem bija radīt stāstu no ziņas, kas izlasīta avīzē vai internetā... Kas man liek domāt, ka varētu gan būt satikusi? Tās vietas stāstu izskaņās, kad lasu piebildi pirmajā personā, ir kā maigs rokas mājiens, kā glāsts, kas nolīdzina segas negludumus, kas noslauka sviedrus no pieres vai asaru lāses no vaigiem, - tik silti un pieņemoši...

            Stāstos sastopam dažādu profesiju ļaudis, kuri, tāpat kā ikviens no mums, piedzīvo gan smagus, gan vieglākus un priecīgākus brīžus, turklāt smagums bieži vien nav atkarīgs ne no viņu vēlmēm, ne patikšanas. Mēs labi zinām, ka ir darbi, kurus darot, labāk ir mazāk – mazāk izsaukumu, mazāk slimnieku, un bieži tieši šajās profesijās nākas piedzīvot arī to, ka esi centies no visas sirds, un tomēr nav izdevies glābt, uzvarēt, palīdzēt, un tas grauž un sadedzina darītāju no iekšpuses. Tādēļ tik svarīgs šo profesiju pārstāvjiem ir līdzcilvēku atbalsts un sapratne, un tādēļ var tikai apbrīnot viņu otrās pusītes, kuras ir līdzās, iztur tos vienatnes mirkļus, satur kopā visu ģimenes ligzdu un spēj sniegt patvērumu arī tais vissmagākajos zaudējuma brīžos, kad šķiet – esmu nekam nederīgs savā amatā... Un, protams, ka stāsts “Pārnākšana” ritina manās acīs valgumu gan par to sāpi, ko pārdzīvo ugunsdzēsējs Kristaps, gan arī  par rožu klēpi depo logā... Savukārt stāstā “Apmīļotāja” jaucas žēlums un pašas profesionālais “kretīnisms”, kad zini, ka arī ar tādiem bērniem un pieaugušajiem jāstrādā, un reizē pirksti sažņaudzas dūrēs mirklī, kad uzzini, kāpēc Marija vairs neies palīdzēt dienas centrā... Un stāsts par akvāriju no vienas puses atgādina par cilvēku attiecību trauslumu, bet no otras – par cilvēka dzīvības trauslumu un reizē līdzjūtības vareno spēku, bet pāri tam iesveļ vaigos degoša kauna un dusmu asini, lasot par soda kvīti par stāvēšanu neatļautā vietā, kas notikusi, glābjot dzīvību... Lasot par jauniešiem tējnīcā, kur līdzās sadzīvo gan vienkārša kopā būšana, kāda jau tējnīcai piedienas, gan dažādi rituāli, gan arī dzīves tumšā puse ar jauniešu neapjausto narkotiku ļaunumu, kļūst silti ap sirdi tad, kad saproti – draugs izdarīs visu iespējamo, lai paglābtu gan no “zāles” briesmām, gan iespējamām fiziskām ciešanām nesamaksāta “parāda” dēļ. Bet sirmā lauku sieviņa, kura strādā tīrumā un dārzā, tura lopiņus un to visu dara vien tāpēc, lai spētu savīkšīt goda mielasta galdu baznīcas svētku reizē, un redzēt apmierinātus un priecīgus tuvos un tālos baznīcēnus, ir tas spēks, kas ļāvis tautai izdzīvot caur gadsimtiem, caur grūtībām un arī vieglām dienām, jo turējusi rūpi, ko citi varbūt nemaz nav pamanījuši, jo šķitis – tā būs vienmēr... Un tas atvieglojums, kad stāstā “Uzpīkstināt” pēc visām garajām un sāpīgajām pārdomām meitenei izdodas notikušo vērst par labu, ir tik liels, ka atkal asaras sariešas, jo – nu esmu es tāds savāds cilvēks, ka jaunas dzīvības ienākšana pasaulē manī raisa šīs izpausmes, un nav svarīgi – pazīstams vai svešs, īsts vai iedomu tēls... Savukārt stāstā “Eglīte” tieši tikpat liels lepnums pārņem manu sirdi, kad lasu par tēti, kurš, lai arī darba kombinezonā tērpts, tomēr atnācis uz svētku norisēm bērnudārzā, un bērni viņu ir sagaidījuši (ek, vēl tagad asara ieradās...). Un atzīstos, ka arī es reizēm mēdzu nodomāt arī kādu neglaimojošu domu par dažādiem citu zemju ļautiņiem, kas piepildījuši Rīgu, un ne jau vienmēr iznesas gana atbildīgi, gan ar riteni, gan taksometru braucot, tomēr tas, manuprāt, nedrīkst būt par iemeslu atņemt kurjeram piegādāto pasūtījumu, nesamaksāt un vēl piekaut viņu, bet pāridarītājam tiek vien liegums veikt pasūtījumus konkrētajā iestādē... Te nu atkal dusmu bezspēcība sažņaudz plaukstas... Laikam vislielākais pārsteigums mani piemeklē stāstā “Brīvroku režīmā”, ar ko mēs šodien varam apzīmēt tik daudz ko, kad izlasu par sirmo vīru, kurš dodas uz krīzes centru auklēt mazuļus, lai jaunās māmiņas varētu kaut uz mirkli izspurgt savās gaitās, kas citādi “piesietas” tikai pie mazuļa... Bet pēdējais stāsts “Tuksnesis” vēlreiz aicina uz pārdomām par to, cik dažādi mēdz būt cilvēku likteņi, viņu izvēles, kuras izdara paši vai “piespēlē” dzīve, un kā tā var vienā mirklī vai ilgākā laika posmā apmest visneiedomājamākos kūleņus...

            Grāmata pāršķirstīta vēlreiz, izdzīvojot sajūtu gammu no jauna... Vai sanāca uzrakstīt tā, lai sajustu manis pārdzīvoto? Par to spriest tiem, kas lasīs paši – gan grāmatu, gan manas pārdomas, un es no sirds priecāšos, ja vēl kādam lasītājam šie “Parastie varoņi” aizkurs visdažādākās emociju dzirksteles, vai varbūt manis rakstītais pamudinās izlasīt tieši šo grāmatu! Bet vislielākais paldies Mārītei Tabitai Kalniņai par stāstiem, kurus caur savām dvēseles dzīlēm sniegusi mums, lai padarītu mūs redzīgākus un bagātākus!