2.06.2025.

            Nu tik lasīs, nu tik būs!... Un ir jau ar` - divas dienas, un grāmata cauri, jālūko pēc nākamās, turklāt tādas, lai nav par biezu un smagu līdzi nēsāšanai, bet lai var mierīgi lasīt brīvos brīžos sabiedriskās vietās, gaidot no viena brīža līdz nākamajam... Neiespējamā misija? Ne gluži, un tomēr...

            Šis aizrautīgais ievads – par pirmo vasarā izlasīto grāmatu – Māras Zālītes “Paradīzes putni” (izdevējs “Dienas Grāmata” 2017.gadā). Bet sanāca tā (kā mēdz teikt kāds virtuāli un literāri iepazīts tēls...) – jūnija sākumā plānots gana daudz aktivitāšu, kurām paredzami arī brīvi brīži, kad kaut kas jāgaida, tāpēc lūkojos grāmatplauktā, ko “tādu” varētu paņemt līdzi somā lasīšanai. Patiešām svarīgi bija tas, lai grāmata nav ne plāna, ne ļoti bieza (jo smagi stiept, jo ātri izlasīsies un nepietiks visam laikam...). Snaikstījos gar saviem plauktiem un kaudzēm, zināju, ka tā nebūs profesionālā literatūra, lai gan arī stāv iesākta, bet tai tomēr vajag vairāk nopietnas pievēršanās, vēl arī reizēm kādu līmlapiņu vai pasvītrojumus... Varētu ņemt bērnu grāmatas, bet tās arī pagrūti izvēlēties... Tad ienāca prātā – vai man ir Māras Zālītes viena vai abas grāmatas? Izrādījās, ka ir abas, tikai otrā vēl nav izlasīta... Pasvārstot rokā, sapratu, ka šo varētu likt somā, un tā arī darīju. Svētdienas rīts (svētdienas ir “manas” dienas, jo man kā svētdienā dzimušam cilvēkam visi darbi jāsāk svētdienā...) pagāja Krastmalā, gaidot dalību “Toyota Rīgas velomaratonā”, kur vispirms bija jādežurē “Rīgas Siltuma” teltī, pēc tam jāvēro bērnu brauciens, kurā mūsu juniors piedalījās pēdējo reizi, nākamgad jau būs par lielu, un tad jāripo pašiem. Kā jau ļaudīm, kas visur ierodas gauži laicīgi, mums arī sanāca bezgaldaudz laika, tāpēc rīta cēlienā grāmata tika aizrautīgi lasīta, un pat tika pie pirmās fotosesijas daļas. Savukārt pirmdienas rītā, esot Rīgā un gaidot konkrētas norises, sēdēju “Mārtiņa beķerejā” un komplektā ar našķiem izbaudīju arī lappuses. Tiesa, bij` vietas, kurās gribējās notraust asaru aizkustinājuma un citu emociju dēļ, bet kā nu tā kafejnīcā raudāsi?... Un pievakarē, mājās atbraucot, sajutu tik tiešām negausīgu vēlmi turpināt grāmatu līdz galam kā tādu senkārotu našķi, un to patiesi arī izlasīju, jo – bērni katrs savā vietā, mēs paši vien mājās, un kamēr viens šņāc vieglā pusvakara šņācienā pirms vakara filmas lūkošanās, tikmēr otrs burtiski “rij” grāmatas rindiņas, kamēr aprīts gan! Vai šo varētu saukt par daļu no jaunās kustības “Laiks lasīt” un “Laiks sev”, kas patlaban izsludināta cilvēku pievēršanai lasīšanas procesam?  Pilnīgi iespējams! Turklāt sajūtas ir tieši tādas – ka grāmatu lappuses pašlaik gribas šķirt ar īpašu azartu un nelikt nost, bet riktīgi izbaudīt, smelt aumaļām, - nu tāda sajūta, it kā nemaz nebūtu ziemā lasījusi, kas tas ir? Visticamāk, sava veida pārslodze, kurai nepieciešama “pretgarša” – atslodze no visa cita un grimšana tieši tajā, kas patīk...

            Bet tagad savu sajūsmu pie malas, un Māras Zālītes sajūsmā iekšā! Nē, tas gan laikam nebūs īsti precīzi, jo kāda gan sajūsma varētu būt par pēcsibīrijas gadiem, kad, atgriežoties dzimtajā pusē, jāsastopas ar vārda gandrīz burtiskā nozīmē izvarotām mājām, jāpiedzīvo nicinājums un pazemojums par to, ka esi bijis izsūtīts, ka tavi tuvinieki tādi un šitādi... Tomēr kā lielākai daļai lasīto bērnības atmiņu stāstu, arī “Paradīzes putniem” cauri aužas šis brīnišķīgais bērna prieks un gaišums, kas parāda gan it kā sīkas un niecīgas, bet tomēr tik svarīgas lietas, gan emocijas, gan norises mājās, skolā, tuvinieku un paziņu starpā, ka lappušu rindiņas pārtop filmā acu priekšā, kurā var ieraudzīt gan Mammu un Tēti, gan Mīmu, Buku un pašu Lauru, gan bērnus no kaimiņu mājām un klases, gan vēl, un vēl, - aizaugušo dārzu, vistas, kuras Laura modina savā sapnī vai pieskata, traģikomisko stāstu virkni par bērnu darbu Lames putnu fermā, amizanto dalīšanos ar košļājamo gumiju, kuru no Amerikas atvedis klasesbiedra Viļa brālis, kurš kļuvis par jūrnieku un pacienājis mazākos (tiesa, bij` vēl arī citi “cienasti”, kas nemaz nešķita tik vērtīgi...), emocionāli smago mirkli, kad Mīma sēž uz vilciena perona, gaidot savu meitu atgriežamies no Sibīrijas, vai kad mēģina glābt gotiņu Brūkleni, vai Lauras līdzās būšanu ar Mammu, kura smejas un ir jautra, jo abām ir laiks pabūt kopā, vai bezgaldaudzās vārdu spēles un padomjlaika anekdotes, par kurām tolaik viennozīmīgi varēja dabūt atpakaļbiļeti uz Sibīriju vai vismaz kādas nopietnas nepatikšanas. Daudzās lappusēs virmo arī tā “sienām ir acis un ausis” sajūta, ka neko nedrīkst pateikt līdz galam, ka bērnam tas nav jādzird un jāzina, bet bērns tik un tā ir dzirdējis, jo gadījies līdzās... Tie mirkļi, kad skolā no visas sirds tiek mācīts par “lietu”, par kuru jācīnās katram kārtīgam pionierim, un kam Laura patiešām tic līdz zināmam brīdim... Tās patiesības atklāsmju drupatiņas gan par vēsturiskiem notikumiem, gan par to, ko vecāki patiesībā dara naktī zem segas... Bērna naivums, ticība labajam un vēlme, lai viss būtu labi, lai mīļie nestrīdētos, lai nevienam nebūtu jācieš, jāmelo, jāslapstās... Un aizaugušā dārza dziļumā bumbiere “Gustaw Sagan”, kam taču vajadzētu būt tikai tādam pusaugu kociņam, bet tas ir pārpārēm liels, un tā augļus Laura nes uz skolu iemainīt pret citiem labumiem... (tiesa, meklējot šķirni ar šādu nosaukumu neatradu, tātad laikam tiešām kaut kas ļoti sens, varbūt zudis...)

            Manas sajūtas un domas arī šobrīd tikpat negausīgi kā šķirtās lappuses mēģina sabirt rindiņās, jo ir tāds piepildīts vakars, kad viss zied, pasaule apkārt tik skaista pa kripatiņai vien, un kārtējo reizi sajūtos kā īpašu dāvanu saņēmusi, jo šķiet, ka tā rakstīt var tikai Māra Zālīte... Lasot Mīmas dziedātās dziesmas rindiņas par sauli, kas mazgāja, žāvēja, rullēja un glabāja zelta paladziņu, manā prātā ieskanējās tik daudzu Māras Zālītes rakstīto rindu atbalsis gan caur dzejām, gan lugu rakstiem, - lūk, no kurienes tas viss! Paldies autorei par šo stāstu savīšanu grāmatās (“Pieci pirksti” būs jāpārlasa, ir jau kāds laiks pagājis...) un bērnībā piedzīvotā sirdssiltuma dalīšanu tālāk! Citāti sekos rītvakar...

            Hih, ne nu gluži rītvakar, bet citrīt gan, nu ir laiks citātu meklēšanai! Šķiru grāmatu atkal pa lapai un ļauju acīm klīst pār rindiņām, kamēr uzzib īstās, citēt kārotās.

• Gauži raud saulīte ābeļu dārzā,

          Ābelei nokrita zeltābolītis.

Ābeļu dārzā. Laura caurām dienām pavada ābeļu dārzā, nu un? Kaut kas Lauru tomēr savādi aizkustina. Pašai gandrīz vai gauži jāraud, bet ne tāpēc, ka saulītes žēl. Ne tikai tāpēc. Ir vēl kas vairāk. Ņemot pa vienam, tie vārdi ir gluži parasti un saprotami, bet visi kopā saviļņo un satrauc. Kāpēc? Vārdos un, jā, arī vārdu šūpās, ritmikā vai kā to sauc, ir jaušams kaut kas nozīmīgs un svarīgs, bet neizdibināms. Vārdos nav nevienas žoga spraudziņas, kur varētu palūrēt. Kas aiz tiem slēpjas, kas tajos nobēdzināts? Kāpēc gan tie vārdi tā valdzina? Kaut kāda burvestība! Reče, ar jēdzienu “vārdu šūpas” esmu jau satikusies Plūdoņa dzejā un kāda jauna komponista dziesmā, tāpēc arī man šīs rindas šķiet tik pazīstamas un tuvas...

• Laura klausās, klausās un apjūk. Doma, kas nākusi prātā, sit kā ar vāi pa pieri. Viņas mīļākie, labākie cilvēki, taču visi viens otram melo. Viņi visi cits no cita kaut ko grib noslēpt. Mīma grib noslēpt, cik grūts bijis gājiens uz staciju. Tētis un Mamma grib noslēpt no Mīmas, no Bukas, no Lauras, ka naktī gulējuši Rīgas stacijā uz beņķa, nevis Zelmiņas tantes dzīvoklī. Buka kaut ko grib noslēpt no visiem par Asju. Mamma grib kaut ko noslēpt no Lauras. Pašas Lauras dēļ? Tētis arī kaut ko negrib pateikt līdz galam. Laura grib noslēpt, ka dzirdējusi, ko viņi runā. Visi kopā viņi grib noslēpt visiem svešiem cilvēkiem, kā patiesībā ir bijis Sibīrijā. Kā tad tā? Vai tad paši nemāca – melot ir slikti, bet... Mīma negrib sāpināt Buku. Tētis un Mamma negrib apbēdināt ne mīmu, ne Buku, ne Lauru, stāstot par Zelmiņas tanti un gulēšanu stacijā uz beņķa. Ko negrib Buka, klusēdama par Asju? Mamma melo Lauras dēļ? Laura melos, ka neko nav dzirdējusi, viņa melos? Kāpēc? Laurai uz to nav atbildes. Ko nozīmē – likvidēt? Balta patiesība par tiem laikiem, kad ausis un acis bija visam, un nekad nevarēja zināt, kam un kāpēc, par ko... Tiesa gan, ar melošanu jau tās attiecības cilvēkiem pastāv vēl šobaltdien, jautājums tikai, vai tikpat ļoti par izdzīvošanu kā toreiz, vai pavisam citādāk?...
• Mīmas mammiņas? Laurai nekad nav ienācis prātā, ka Mīmai varētu būt mamma. Tātad Mīma arī reiz bijusi mīļā meitiņa? Kāpēc Mīma nekad nav stāstījusi par savu mammu? Un tai, visticamāk, arī bijusi kāda nebūt mamma. Līdz kādai bezgalībai var sniegties tāda mīļo mammu un meitiņu ķēde? Laura nogurst, domājot par attālumu, kas iesniedzas pagātnes bezdibenī. Sanāk, ka Laura tagad ir tās savādās virknes augšgalā. Laura ir pie milzīgi garas virtenes piederoša, viņa tagad ir svarīgs ķēdes posms, un tas ir pacilājoši. Izlasot visu grāmatu, protams, top skaidrs, kāpēc Mīma nav stāstījusi par savu mammu, taču tā apjausma par bezgalgaro virteni, kurā mēs visi esam savērti...
• Laba zīme ir Gustiņš. Gustiņš viņu sagaidījis uz lievenēm! Tas likās neticami. Vecais mājas krupis Gustiņš, tāds pats kā bijis. Ak tu dieviņ, cik viņam gadu? Jā, tur viņš tupēja, acis grozīdams. Viņš bija gaidījis Buku, tieši Buku, jo Mīma apgalvoja, ka līdz tam garus gadus nav bijis manīts bet Laura Gustiņu satika pirmo reizi. Tup uz lievenēm krupis apakštasītes lielumā! Labi, ka meitens nenobijās. Sagadīšanās? Nē, Buka tic labajai zīmei. Skaidrs, ka Gustiņš nezina, cikos pienāks vilciens, viņš zina citu un citādi, jo ir Upīšu piederīgais kopš laika gala. To savādo, reizē varbūt mazliet biedējošo un maģisko sajūtu, ka ir ap mums kas netverams, neizskaidrojams, kas mūs aptver un sargā, parādoties dažādu zīmju veidā...

          Uz šīs nots šoreiz paliksim...