27.12.2025.

            Kā jau tas dzīvē daudzkārt mēdz notikt – satiekamies tad un ar to, kad esam šai satikšanai gatavi. Ko nozīmē būt gataviem? Tas tāds “stiepjams jēdziens”, jo katra satikšanās notiek citādi, turklāt to nemaz nevar ieplānot. Un mana šīs reizes satikšanās ir stāsts par grāmatu, kurai tiku staigājusi apkārt kā kaķis ap krējuma podu ar domu reiz iegādāties, - Ingunas Baueres darbu “Jānis Lūsēns Trešais. Ar mūziku pirkstu galos” (“Zvaigzne ABC”, 2019.gads). Taču “satikāmies” mēs šogad ap Ziemassvētku laiku, kad divas reizes – vispirms ar draudzenēm, un pēc tam ar daļu ģimenes – devos uz Jāņa Lūsēna veidoto koncertu “Brīdi pirms gaismiņas”. Tai pašā piektdienas vakarā, kad atgriezos no koncerta Vecās Sv.Ģertrūdes baznīcā, rušinoties pa interneta dzīlēm, man “virsū uzskrēja” reklāma, ka šo grāmatu pašlaik var iegādāties par 4 eiro. Uzskatīju to par sava veida zīmi, saorganizēju pasūtījumu (jo nevar jau zināt, vai manā pa ceļam esošajā grāmatnīcā es to atradīšu, bet pasūtījumu tur izņemt varēšu pilnīgi noteikti), pie viena mazajam bērnam sarūpējot divas burvīgas praktiskas grāmatiņas par arhitekta un dizainera nodarbēm, un – šeku, reku, kā no gaisa! – pa ceļam uz teātri (kā gan citādi!) tiku arī pie sava grāmatsainīša. Kad nu abas reizes brīnišķīgie koncerti bija piedzīvoti, atlika vien ļauties grāmatas vilinājumam – vispirms pa starpu mīļām sarunām un spēlēm ģimenes lokā svētku vakarā un nākamajā dienā, bet vēl pēc dienas, kad paliku mājās viena “lāpīt veselību” (nu nedrīkst štātēties un tos nepilnsimt metrus no kultūras nama stāvlaukuma līdz ieejas durvīm doties svētku kurpēs, zābakus pāraujot jau mašīnā!... Tagad nav ne balss, ni nikā, tikai “rejmatisms”), pavadīju laiku sirsnīgā divvientulībā ar Ingunas Baueres savērptajām rindām kā siltās sarunās ar pašu komponistu, kā skatoties ģimenes albuma seno dienu bildēs, kā ieklīstot vidusskolas gadu diskotēkās un jaunības laiku izrādēs, un tad jau – apmeklējot tās kopā ar ģimeni, kuras jaunākie pārstāvji arīdzan aug griezdamies.

            Jāatzīstas (šķiet, reiz jau to esmu darījusi...), ka Ingunas Baueres darbi ir tie, kurus gribētos savā plauktā pilnā komplektā, jo valoda tik silta un patīkama, vēstījumi burtiski pielīp pie sirds un lasītais vārds sadraudzē ar stāstu varoņiem tā, it kā tos pazītu vaigā. Protams, grāmatās, kuru varoņus patiešām pazīstam kā savus laikabiedrus, tā bilde izveidojas vēl īpašāka, jo katram no mums ir savas atmiņas par piedzīvoto, savi stereotipi, savi favorīti mūzikā un dzejā, aktiermākslā un kultūrā vispār. Neapšaubāmi, pieredzes atšķiras, un tomēr – ir tik ļoti interesanti uzzināt gan to, ko domājuši un jutuši cilvēki paši, ko par viņiem rakstījuši dažādi informācijas avoti, un turklāt vēl – kad to kāds (šai gadījumā Jāņa Lūsēna māmuļa Velta) savācis vienkop lielā “pūralādē”, kā to nosauc pats komponists.

Šai reizē atkal neiztiku bez krietna žūksnīša līmlapiņu, sākot ar vecmāmiņu padomiem jaunajai paaudzei un turpinot gan ar atziņām par to, kas tad ir teātris, māksla, kritika (oi, tā man bij` medusmaize, jo es arī mēdzu savā prātā “paburkšķēt” par kritikām, kuras “iedzen zemē” uz skatuves vērojamo... – ļauni un augstprātīgi no manas puses, ko?), gan arī komponista vērojumiem par norisēm tepat mums apkārt, un pēc visa tā man nemaz nešķiet, ka Jānis Lūsēns ir tāds “iedomīgs, lecīgs tips”, par kādu viņu mēdzot definēt citi, kas saskārušies dažādos lauciņos. Nu nevar tak visi viens otram krist ap kaklu, tā mazliet pārcukurotā izpaušanās man arī nav īsti pieņemama, apskauties var ar tuviem ļaudīm un īpašos gadījumos, bet acīs ieskatīties un sirsnīgu vārdu pateikt – tur, manuprāt, vajag gana daudz saņemšanās, jo tam jānāk patiesi un no sirds.

                 Tāpēc šoreiz pateicībā grāmatas autorei Ingunai Bauerei, kuras nu jau gandrīz gadu vairs nav mūsu vidū, un arī komponistam Jānim Lūsēnam par iespēju ne vien baudīt brīnišķīgo mūziku, bet arī ielūkoties viņa domās, pārdomās, atziņās un skaņdarbu tapšanas aizkulisēs – lai topat iepazīstināti ar rindiņām no grāmatas, kuras mani uzrunāja!

                 P.S. Tā kā mēdzu ar kolēģēm, draudzenēm un citiem ļaudīm “dalīties” ar savām grāmatām, “spēlējot bibliotēkās”, tad esmu vairākkārt saņēmusi arī  komentārus par savām līmlapiņām – esot interesanti izpētīt, kas tad mani šai vietā “uzrunājis”, padomāt, vai “uzrunā” arī tagadējo lasītāju un tādā veidā “sarunāties” starp lappusēm un rindiņām. Man prieks par to!

            * Lasi un valoda atgriezīsies pati no sevis. Laicīgā manta var pazust, kad to kāds nolaupa vai tā sadeg ugunī, bet gudrība, kas cilvēkam galvā, nekur nepazudīs.

            * Vienmēr atradīsies tādi, kas lūkos otram palīdzēt, dalīsies ar pēdējo  maizes kumosu, jo Dievs tiem atvēlējis sirdsapziņu. Bet būs arī tādi, kuri nīst, skauž un nicina, paši nezinot, kāpēc, un domā tikai par savu labumu, iela dzīves māksla ir pieņemt visus un neturēt ļaunu pat tad, ja jūties ievainots.

            * Meitenēm vecāsmātes pantiņi patika, bet māte rājās, ka viņa “jaucot bērniem galvu”, jo maisot kopā kristīgās ar pagānu tradīcijām. “Tur nav ko jaukt un nav ko nejaukt. Pasaulē jau sen viss ir samaisīts,” vecāmāte visgudri atteica.

            * Pirms iegulda kā rieksta kodolu vaļējā čaumalā un palaiž šūpoties bezgalīgajā dzīves jūrā, Radītājs mūs katru uz mirkli piespiež pie savas mīlošās sirds, ieskautu siltā, tēvišķi raupjā plaukstā. Tas nebūs viegli, viņš saka, bet nebaidies – ej, riskē, kļūdies, simtreiz mirsti un simtu pirmo reizi atgriezies! Galvenais – piedalies! Jo šī būs tava vienīgā dzīve, saproti, cilvēk? Vienīgā. Viņš nerunā par pareizo dzīvošanu. Jo labāk par visiem zina, ka tādas nemaz nav.

            * “Mīļā Veltiņ! Neko nevar par varītēm. Un nevajag. Tev nevienam nav jātaisnojas,” murmina Radītājs. “Tu esi Māte – tas ir galvenais! Māte, kas izauklējusi un izskolojusi labus, godīgus bērnus. Priecājies par mazbērniem – par Martu, Reini un Jāni Lūsē Ceturto, par mazmazmeitiņu  Luīzīti. Dieva dēļ, nešausti sevi, lūkojot iegūt visu cilvēku sapratni, iejūtību, līdzjušanu, patikšanu, jo tas nav iespējams! Visi nekad nesapratīs. Visi nekad nemīlēs. Vienmēr kāds, kuram liksies, ka viņam mazāk labuma ticis, aprunās un mēģinās ievainot. Tāda ir cilvēka daba.” Viņš nošūpo galvu, saprotot, ka pie pēdējā pats vainīgs.

            * "Esmu kā svārsts, kas iekārts starp cilvēkiem, laiku un lietām,” savas sešdesmitās dzimšanas dienas priekšvakarā atzīstas komponists Jānis Lūsēns. “Vienu brīdi te, otru – jau pretējā pusē. Gaismā un tumsā. Priecīgs un skumjš. Iedvesmots un nostalģisks. Lielāko tiesu nopietns, drusku nīgrs un dusmīgs, bet dažreiz arī gluži jauks. Divu Latvijas novadu – Latgales un Kurzemes – sajaukums. Balts un melns. Taču vienmēr – iemīlējies. Vai arī ceļā uz iemīlēšanos.”

            * Neskatieties, ko viņš izrāda uz āru, kā izturas, runā. Lūsēns ir mākslinieks, vienpatis ar sarežģītu raksturu. Skatieties, kādu dzeju komponists izvēlas savām kompozīcijām, kādus vārdus dziesmām. Vienīgi mūzika atklāj, kas slēpjas tās radītāja dvēselē.

            * Nez vai dzīvot kā vientuļam vilkam ir jauki un labi? Komfortabli? Pašam patīkami? Jānim atrodas atbilde arī uz šo jautājumu: “Cilvēks pierod pie savas vienpatības. Ir neatkarīgs, pats sev var pagatavot ēdienu, nopirkt drēbes... Vai tā ir bagātība – būt vienam? Nē. Tas nemaz nav labi. Tā ir šā laika slimība. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka esam pārblīvēti ar informāciju, pienākumiem. Mēs dzīvojam ātrāk par laiku. Tā ir tāda sociāla iezīme. Vienīgais veids, kā cilvēks var sevi saglabāt, ir ielikt aiz sevis lielākas dzelzs durvis. Ierakties sevī.”

            * Katram te bija savas ambīcijas, bet pāri visam kopīgais mērķis – izcila izrāde, ar kuru Liepājas teātris atgūs pazaudēto skatītāju uzmanību, pacelsies kā teiksmā apdziedātā apburtā pils no ezera dzelmes, jo kas tad ir teātris? Pils! Ne vairāk, ne mazāk, svētvieta, klosteris, baznīca, kas nedrīkst stāvēt tukša, bez skatītājiem un apbrīnas!

            * Kāpēc tāda vara dota kritiķiem? Vai viņi ilgāk augstskolas solā sēdējuši, smagāk strādājuši, patiešām, patiešām vairāk zina un labāk izprot skaņraža profesiju?

            * Ak, Naumanīt, Naumanīt! Nezin kura roka vadīja tevi, kad savā teātrim veltītajā slejā laikrakstā “Diena” (24.11.2000.) kā no pārpilnības raga lēji šos dubļus pār jauno iestudējumu, citu pēc cita kā mietus ar smagu kritikas āmuru iedzenot zemē gan izrādes autorus, gan izpildītājus. Pelnīti? Jā. Jo kritiķis ir akadēmiski izglītots un viņam no malas viss labi redzams. Nepelnīti? Jā, jo pēdējo spriedumu par katru izrādi dod vienīgi skatītājs ar savu nopirkto biļetīti.

             * Komponējot iztēlojos sevi kā klausītāju, iejūtos viņa lomā. Man nav vienalga, kam rakstu. Kad pats sēžu koncertā, izmetu no galvas jebkādas formas analīzes. Man svarīgi neiedziļināties, bet gan klausīties un būt tajā visā iekšā, paļauties uz komponistu. To pašu sagaidu no saviem klausītājiem – lai ļaujas aizvest turp, kur ir labi, kur sirds gavilē un prieks dvēselē.

            * Kad esi ieracies darbos, pats galvenais ir nepazaudēt kontroles sajūtu – lai darbs nekļūst par konveijeru. Jo rutīnā var uzrakstīt jebko, jebkādā stilā – ko vien vajag. Jautājums tikai – vai tas ir tas, ko sajūti un gribi. Lai nu kā, nevajag to komponistu būšanu romantizēt. Tas ir tāds pats darbs kā citi. Cilvēks ceļas un strādā, Protams, ir dienas, kad nesanāk. Bet tā jau ir visiem. Arī meistaram iet uz autoservisu un labot mašīnas ir patīkamāk, ja forša diena un labs garastāvoklis.

           * Iedvesmo cilvēki, kas mani klausās. Baznīca pilna ar cilvēkiem bet tajā valda klusums. Mēs “spiežam” uz klusumu. Spēlējam, cik klusu vien var, iekļaujoties akustikā un kopējā atmosfērā. Tas, protams, neizdevās jau pirmajā reizē. Parādījās tikai kādā trešajā vai ceturtajā koncertā. Manuprāt, dzīvē vispār pietrūkst klusuma. Mēs dzīvojam nepārtrauktā troksnī. Daba pie tā nav vainīga – troksni radījis cilvēks. Un, tiklīdz iestājas klusums, mēs esam diskomfortā. Sevi no trokšņa atradinu, staigājot pa mežu, sēžot klusumā. Man tas sagādā lielu baudu. Reizēs, kad spēju noķert, parādās kaut kas līdzīgs meditācijai... Ar meditāciju nenodarbojos, taču kaut kas manī sakārtojas un attīrās – pats no sevis.

           * Kā teicis kardināls Pujats – ja cilvēks dara Dievam tīkamu darbu, kas sabiedrībai vajadzīgs, tad viņš jau kalpo Visaugstākajam. Mākslinieka kalpošana ir dvēseles dziedināšana. Tādas spējas nerodas pašas no sevis. Tās Radītājs dāvina vienīgi izredzētajiem.

           * Vai nu kāds nezina, kā Latvijā tiek kārtotas intereses un dalītas vietas. Mums taču joprojām ir padomju Latvija, jo visur ir pilns ar visādām padomēm. Arī Liepājas teātrim ir sava padome, un, kā padome lemj, tā notiek. (..) Tātad vaina citur – jāmaina padomju sistēma.

           * Cilvēki uz koncertiem tagad nāk pat vairāk, jo ir vajadzīgs pozitīvais lādiņš, nevis tas, ko stāsta televīzijā, - tā ir cilvēku kodēšana. Tādēļ arī sabiedrība atrodas tādā kā transa stāvoklī un ar tādiem ir ļoti viegli manipulēt. Man televizora mājās nav.

           * Mēs esam tikuši pie brīvības, bet tā jau ir tikai uz papīra uzrakstīta brīvība. Mēs esam svešu viedokļu varā. Kāds pasaka: mūsu kultūrai, ziniet, jāintegrējas Eiropā – un tad nu visi pa galvu pa kaklu metas integrēties, jo mēs taču nedrīkstam būt provinciāli! Bet tieši tas jau arī ir visšausmīgākais provinciālis – tas latviešu intelektuālis ar savu uzspēlēto “Dies pas novirzīties no vadlīnijām!” Trakāk nekā komunistu laikā. Tagad visi vaimanā par krīzi, bet mēs nudien nezinām, kas ir krīze, kas ir karš un bads. Kad cilvēki sāks parkā nokritušās aličas lasīt un zīļu kafiju vārīt, tad varēs runāt par krīzi. Globāli ņemot, visa kā ir saražots par daudz: par daudz automobiļu, drēbju, televizoru – visa. Mums ik brīdi tiek iestāstīts, ka jāvirzās pa karjeras kāpnēm, jāiet vēl tādos un šitādos kursos, jāsasniedz vēl tādas un šitādas virsotnes. Tā vietā, lai harmoniski sabalansētu attiecības starp darbu, ģimeni, atpūtu, miegu. Elementāras lietas netiek ievērotas. Nu nav mums to trīs “v” – nav viegluma, vēriena un vieduma”.

           * “Mēs nevaram pacelt papīrīti no zemes, ejot pa ielu, jo mums vajag sagaidīt Lielās talkas dienu, kad tiks savākti 40 tūkstoši latu, un tad gan visi iesim celt papīrīšus no zemes,” Lūsēns ironizēja.

           * Turpināsim rakstīt projektus un iesniegt, un tad, kad man būs 60 gadu jubileja, sarīkošu lielu izstādi. Izstādē būs šie atteikumi plakāta formā: atteikums par Sniega karalieni” vai “Kaupēnu”, ka tas nav aktuāli, nav vajadzīgs. Apakšā skatītāju un nospēlēto izrāžu skaits.

           * Anonīms komentārs pie videoieraksta “Cikls no rokoperas “Kaupēn, mans mīļais!”, Rīgai 810” YouTube kanālā:

“Cik gan bagāti mēs esam: mums ir Lūsēns, ir Muktiņš, ir dziedātāji brīnišķīgos tērpos, skaisti – jauni un veci! Teikt, ka lepojos ar to, būtu banāli. Bet tieši tādēļ ir vērts būt latvietim, ar zobiem un nagiem latviskumā ieķerties, lai tas turpinātos mūžam.”

          * Mūsu galvas ir pilnas ar dažnedažādu informāciju, ar citu cilvēku domām un viedokļiem, un varbūt šī pusotra stunda, ko cilvēki pavadīs koncertā, viņus kaut mazliet atgriezīs pašus pie sevis?

          * Esmu nonācis līdz vēlmei pēc īstuma, Latvijas kontekstā man bijusi skaista un interesanta dzīve. Esmu veidojis dažnedažādus tēlus ļoti daudzās izrādēs. Tā bija milzīga skola, par ko esmu pateicīgs. Bez tās es neatļautos darīt to, ko tagad. Tas vienkārši nebūtu iespējams, Īstās lietas neatnāk tā uzreiz, kad gribas. Pirms tam jādara arī tas, ko varbūt nemaz tik ļoti negribas. Kaut gan visādi guru mums stāsta: vajag tikai gribēt, un tev viss būs. Tā mēs šodien dzīvojam – plašāk, labāk, vērienīgāk. Ielikt vēl lielāku simbolisko jēgu. Un vēl, un vēl, un vēl...