28.12.2025.

            Ziemas brīvdienas – lasāmlaiks un rakstāmlaiks, kad gribas pierakstīt visu, kas vēl palicis neiespēts, - nu ne jau kā kādu “parādu” kārtošanu, bet tāpat vien, kārtības labad, jo labas grāmatas ir pelnījušas, ka par tām padomā. Tā arī ar Lauras Vinogradovas grāmatu “Ebes ziemas stāsti” (“Zvaigzne ABC”, 2024., ilustrējusi Una Leitāne) – nopirku samērā drīz pēc iznākšanas (kad tas bija – pavasarī vai vasaras sākumā? Ups!... Vai varbūt vēl agrāk – ziemā?... Jā, laikam gan, ja apskatās izdošanas gadu... ), bet līdz lasīšanai tikām tikai rudens pusē (un līdz rakstīšanai vēl vēlāk, apžēliņ!...). Taču tas nemazina grāmatas vērtību, un, ja paskatās, ka meža gariņa Ebes piedzīvojumus “tīklos” pieminēja arī kā sava veida Adventes kalendāru vai vienkārši ziemas norišu gaidīšanas lasāmvielu, tad – par ko ne? Pa šo laiku esmu paspējusi arī ar pašu Lauru iepazīties un kopīgos pasākumos būt, lasāmrindā gaida arī tās viņas grāmatas, kuras vēl neesmu izlasījusi, tā kā viss notiek.

            Kas tad ir Ebe? Tas ir meža gariņš, kurš kopā ar savu draudzeni vārnu Kārnu (ak, cik pieskanīgs vārds!) iemitinājies meža vidū, pamestā mājiņā, un sagādā meža zvēriem vispirms pārsteigumu, apmetoties tajā uz dzīvi, bet pēc tam arī daudz priecīgu un pārdomu vērtu mirkļu, kopā darot brīnišķīgas lietas. Skaidrs, ka tāpat kā viņa “radinieki” no citu grāmatu lappusēm, piemēram, lāga zellis Herbe ar lielo cepuri un viņa draugs Pinkaste, un daudzi citi, arī šis meža gariņš būs apveltīts ar visām tām īpašībām, kuras tik ļoti vajadzīgas gan dzīvei mežā, gan arī labai sadzīvošanai ar apkārtējiem. Jāatzīst, ka reizēm pat gribētos bērnu grāmatas obligātā kārtā likt izlasīt tiem pieaugušajiem, kuri “noņemas” ar dažāda veida “spalvu spodrināšanu” un visādu noteikumu, rīkojumu un tamlīdzīgu “brīnumu” izgudrošanu, lai tā labi pa- un pār-domātu, kā tad īsti tai pasaulē iet, un kā būtu labāk... Pasaka? Jā, nudien, bet vai gan bez pasakas mēs varētu dzīvot? Diez vai. Tāpēc jau tā ir pasaka, ka mums pasaka priekšā, izceļ no senaizmirstām vai varbūt nekad nezinātām dzīlēm gudrības, kuras lieti noderētu ikdienā (nemaz nav jājautā mākslīgajam intelektam, pašiem sava – dabīgā diezgan, turklāt rakstniekiem piemīt tā burvju spēja to intelekta gudrību ieburt grāmatās un nogādāt lasītājiem, kam nu atkal jābūt tik gudriem, lai to izdabūtu laukā).

            Jā, un arī Ebes piedzīvojumi aprakstīti akurāt 24 nodaļās, tā kā sava taisnība tiem, kas saka, ka šo grāmatu var lasīt kā svētku gaidīšanas laika kalendāru – ik vakaru pa vienam stāstam. Protams, mēs ar Jurģi lasījām – kā kuro reizi, atkarībā no nodaļas garuma, noguruma pakāpes un mammas balss spējām (kuras mēdz mainīties atkarībā no saķertiem skolas baciļiem un citām “ekstrām”...), jo lasāmrindā stāv gana daudz grāmatu, un arī mūsu ziņkārība dara savu, dzenot mūs ātrāk pakaļ notikumiem...

            Ir tik jauki, ka šie mazie stāstiņi, kurus papildina brīnišķīgās Unas Leitānes ilustrācijas, vēsta par it kā tik vienkāršām un ikdienišķām lietām – iepazīšanos, sadraudzēšanos, izpalīdzēšanu, arī iešanu uz pilsētu, kas meža gariņam nu nemaz nav ikdiena, bet reizēm ļoti nepieciešama nodarbe, un dažkārt gadās savus spēkus pārvērtēt, kad visiem meža iemītniekiem Ebe apsolījis ko no pilsētas atnest, bet tai pašā laikā tie ir tik sirsnīgi un mīļi, ka, manuprāt, paliek sirdī i bez īpašas atgādināšanas, lai vēlāk kādā vajadzīgā mirklī it kā paši no sevis izdīgtu un atgādinātu par kādu mazu, bet svarīgu dzīves patiesību, piemēram, iepazīties ir vieglāk, ja kopā izkustas. Vai arī – vārnai Kārnai reizēm ir vajadzīgs pabūt vienatnē (gluži kā mums visiem), tas palīdzot daudz ko saprast. Un vēl sirsnīgāk ir tas, ka Ebe kopā ar dīķa bebru piedalās bērnu rotaļās, kad viņi domā, ka dīķis ir katls ar frikadeļu zupu, kurš patiešām vārās (par to paldies bebram!). Te gan vieta sarunai par fantāziju, ko mēs katrs dabā spējam saskatīt, gan arī atgādinājums par drošību un atbildību dabā un savās rotaļās. Savukārt Ebes izgatavotos plakātus “Paldies, mums neko nevajag! Visa kā ir gana! Neatstāj mežā!!!” Latvijas valsts mežu darbinieki varētu par attiecīgu samaksu (jāpavaicā Laurai, kas Ebem vislabāk noderētu vai garšotu) tiražēt un likt uz visiem ceļiem, kur tik vien iespējams mežā iebraukt (jo vismaz kājāmgājējiem tā pagrūtāk tās drazas uz mežu atstiept...)

            Ko vēl lai pasaka? Kaut arī šie ir ziemas stāsti, manuprāt, tajos ieklausīties var un vajag jebkurā gadalaikā, jo savureiz noder padoms par draudzēšanos, savureiz – atgādinājums par to, ka arī mežs ir kādam mājas, un, ja esi ciemiņš, uzvedies pieklājīgi. Tādēļ no sirds paldies Laurai un Unai par Ebes stāstiem un bildēm, un sirsnīgi iesaku šo grāmatu ikvienam, kas vēlas savu ikdienu padarīt siltāku, krāsaināku un labestīgāku!