28.06.2025.

            Turpinot vasaras lasīšanas maratonu jeb lasītlaiku, kārtējais divdiennieks pavadīts kārtējās baltas krāsas, apgāda “Zvaigzne ABC” izdotas, par sievietes likteni vēstošas grāmatas zīmē. Un tieši tāpat kā iepriekšējā – “Tauriņa spārnu vēzieni” (skatīt vienu ierakstu atpakaļ...) – arī šī “ieslēdz” manī gana daudz “savsajūtu” jebšu atpazīstamu mirkļu iz pašas piedzīvotā. Jā, vai gan grāmatas var aizvest mūs tādos brīžos, kad šķiet – romāna vai stāsta varoņi piedzīvojuši tieši to pašu, ko es, jutušies tieši tāpat, - vai tas gan iespējams? Ir, ir iespējams, un pat tad, ja esam dzīvojuši dažādos laikos un vietās, kur nu vēl situācijās, ja lasīto norišu laikmets sakrīt ar mūsu pašu ikdienas nogriežņa datiem...

            Tātad – Gunitas Krilovas romāns “Cukursaldā”, apgāds “Zvaigzne ABC” 2021. Tā nu es te velku no savas lasāmkaudzes vienu pēc otras grāmatas par dzīvesstāstiem, turklāt šoreiz ne par kādām populārām personībām (tās pašlaik pabīdītas gaidīšanas rindā...), bet gan par tepat un tagad, šodien vai mazliet nesenākā laika periodā, notikušiem stāstiem. Un jā, jau zinu, kuras no kaudzes ņemšu nākamās, pēc kādas laikam būs jāaizskrien uz pagasta bibliotēku, bet – tāds nu ir mans šīs vasaras plāns. Iemesls tam visam – vairākos slāņos, gan dziļi personīgajā motivēts, kad gribas to apliecinājumu dzīves zebras krāsojumam, kur melnajai svītrai sekos baltā (bijām šodien zoodārzā, un mums par lielu sarūgtinājumu zebru nesatikām...), gan vēlme iegūt kādu jaunu zināšanu dzirksti brīžiem, kad šķiet – viss sagriezies šķērsām, bet saule joprojām lec un riet, kas taču nozīmē, ka dzīve turpinās...

            Kā smejies, no sevis nekur aizbēgt nav iespējams, jo sevišķi lasīšanas vai skatīšanās procesā. Tā arī šajā cukursaldajā romānā – jau nosaukums vien man, saldummīlei, ir pavisam atbilstošs, tiesa gan, nu jau kādus gadus kaut kādas saldās notis man sāk šķist par saldu, vairāk tīk rūgtās šokolādes un tamlīdzīgas lietas, savukārt viens otrs piena šokolādes gabaliņš vai “Oreo” cepums vieglu roku tiek pastumts bērnu virzienā, jo – man par saldu, salkanu... Un, protams, galvenā varone Eva – viņa ir pedagogs, maģistrs, tiesa gan, strādā bērnudārzā (un ne jau kaut kādā, bet privātajā, Valdorfa!) par audzinātāju un metodiķi, bet ar bērniem satiek gluži labi, lielākā klapata ir ar vecākiem... O – ou! (nu kā šito pareizi pieraksta?) Tiiik pazīstama bildīte, un domāju – ne man vienai no šī “dārziņa”!... Protams, atšķiras mūsu gadu skaitļi un līdz ar to pedagoģijas lauciņā nostrādāto gadu skaits (es jau tāda retro kumode skaitos, kā sacīt jāsaka – kamēr es strādāju, citi – lasi, manu pirmo skolēnu paaudzes - paspēj izaugt, apprecēties un savus bērnus sagādāt...), bet citādi – cik tuvs un pazīstams it viss!... Tiesa, ir vēl kāda atšķirība – es esmu pastāvīga kā Ziemassvētku eglīte (tā mani reiz nodēvēja kāds mīļš klasesbiedrs, atbildot uz manu – neesmu interesanta, jo viens un tas pats vīrs, profesija, gandrīz viena dzīvesvieta un bērni pa gadiem tikai drusku vairāk kļuvuši, veseli trīs...), savukārt romāna Eva tikusi pie vīra, kurš reiz jau bijis precēts, un nu jau kādu laiku ir vien “svētdienas tētis”. Un atkal, gluži tāpat kā “Tauriņa spārnu vēzienos”, arī šeit no sākuma viss iet gludi, šķiet pilnīga idille, kura sāk šķobīties brīdī, kad Evas grūtniecība tuvojas dzemdību laikam, kad viņas un Druvja attiecībās uzplaiksnī pa zibenim tai lauciņā, ko sauc par laiku viens otram, jo – mūžīgi darbs, neatliekamas biznesa darīšanas, kas nevar gaidīt, un kas, gluži loģiski, mēdz izraisīt pa kādai nesaprašanās dzirkstelei, pa kādai neapmierinātībai vienam ar otru, jo – nu cik var!

            Zin, kā – dzīvē viss laikam ir vairāk vai mazāk līdzsvarā, saistībā, un gluži kā dienai seko nakts, tā arī saldai garšai seko un piedienas visas citas – tik skābā, kā rūgtā un sāļā. Un tāpēc lappusēs, kurās norit Evas dzemdību stāsts, sākot ar it kā pavisam nevainīgu un procesam piedienīgu, tomēr paniku raisošu mirkli, par kuru acīmredzot neviens visos apmeklētajos pirmsdzemdību kursos nav minējis vai arī tas licies kas tāls, nesvarīgs un “ar mani tā nenotiks!”, manas acis kā lietusmākonis un jakas piedurkne kā kabataslakatiņš, jo ieslēdzas gan personīgo atmiņu slēdzis par jaunākā bērna satikšanu ar neplānota “ķeizara” palīdzību, gan atmiņas par to, ka arī man kā jaunajai māmiņai toreiz, pirms divdesmit pieciem gadiem, būtu gan labpaticis iejūtīgāks un saprotošāks atbalsts tai pašā zīdīšanas lauciņā. Un jā, es saprotu, ka mediķiem tā ir ikdiena, viņiem šķiet, ka – kas tur ko nemācēt, ņem tik un baro! Un atslābinies, dzemdē tik nost! Aha, gaidi ar maisu! Protams, laiki mainās, informācija un attieksme arī, bet ne jau velti ir tik daudz to smago pieredzes stāstu, kuros allaž pietrūkst tieši tās cilvēciskās izpratnes, iedziļināšanās un attieksmes, jo – laiks un pats cilvēks kā resurss ir mazākumā...

            Un tad jau sākas ikdiena, ar kuru arī, šķiet, vairāk vai mazāk pazīstama ikviena jaunā māmiņa, kad vai nu piemeklē eiforija, vai depresija, vai abas kopā slidina pa nepārspējamiem “amerikāņu kalniņiem”, kur ikdiena sastāv no barošanas, mazgāšanas, miega bada vai pārpilnības, kad īsti nesaproti, vai tiešām bērns nogulējis visu nakti, vai tu pati neesi pamanījusi... Jā, jā, māmiņa jau mājās “neko nedara”, tos drēbju kalnus, trauku grēdas, mirkļus, kad bērns tak varētu vēl mirklīti pačučēt, neizlasītās īsziņas un neatbildētos telefonzvanus jau mēs te tik tā “uzpūšam”!... Un patiesībā jau tas “būtu štrunts, tas nebūtu nekas”, ja vien tās palīdzīgās rokas būtu allaž līdzās un tā, kā vajadzētu, pavaicājot, ko tieši tev palīdzēt, vai atnest ēdienu, satīrīt māju, iziet ar bērnu laukā, lai tu vari vismaz dušā ieiet... Diemžēl tas bieži vien šķiet nesasniedzams sapnis, kas redzams vien filmās un “Instagramos”, kur viss tirs, sakopts, smaidoši mazuļi un mammas... Kā Evas izsapņotajā idilliskajā zīdīšanas ainā – kupliem brunčiem ziedošā pļavā, aha, kā tad!...

            Patiesībā jau šai stāsta daļai tā patiesības bilde ir īsta jo īsta, taču ar to esam saskārušās daudzas, ja ne visas, un tomēr – tā ir paciešama, turklāt, ja vien apkārt ir saprotoši cilvēki, nevis uz sevi koncentrējušies narcisi vai valdonīgi, ar savu taisnību pārņemti ļautiņi, tad droši vien kādā brīdī ir iespējamas arī pārmaiņas uz labo pusi, kad pēc konkrētiem jaunās māmiņas vai varbūt kāda cita tuvinieka lūgumiem (kaut vai kāda izlasīt iedota raksta...) apkārtējie saprot un aizdomājas par iespējamo atbalstu. Taču tas, kā romāna Evai nākas sastapties ar sava vīra Druvja bijušo sievu Inetu un meitiņu Keitiju savā dzīvoklī, atbraucot no dzemdību nama, - nu tas ir īstens pārbaudījums! Un nesakiet, ka tādas situācijas dzīvē nav iespējamas! Jā, varbūt ne gluži 1:1 izpildījumā, bet visdažādākie “karuseļi” tiklab attiecībās, kā visdažādākās krīzes tuvāku un tālāku radu un draugu pulkā nudien nav nekāds brīnums, kas turklāt mēdz atgadīties tieši nepiemērotākajos brīžos. Un ir taču pavisam skaidrs, ka katram sirds krūtīs, nu kā tu pametīsi nelaimē, ļaujot “izlikt uz ielas” savu bijušo sievu, turklāt vēl kopā ar abu kopīgo bērnu? Iespējams, varētu sūtīt pēc palīdzības uz kādu sociālo dienestu vai tamlīdzīgu iestādi, bet labi zināms, ka arī tur būs savas “blusas”, ar kurām ne viens, ne otrs negribētu saskarties, tāpat sava nozīme ir tam, ka “dziļi zem pelniem” gail kāda maza dzirkstelīte, oglīte, jo katrs cilvēks, ko esam satikuši un par labu esam atzinuši, gan jau nav aizmirstams pavisam un galīgi... Tiesa, nebūdama īsti “ezotērisks” cilvēks, tomēr vairākkārt pieminēto Inetas, bijušās sievas, zilo peņuāru, kas redzams tiklab pilnībā, kā aiz cita tērpa slēpts, bet tomēr klātesošs, atļaušos uzskatīt par sava veida “burvekli”, kas kaut kādā mērā noturēja Druvja uzmanību viņas virzienā. Un nesakiet, ka nav tādu it kā neticamu, nepārbaudītu, tomēr reāli piedzīvotu situāciju dzīvē! Kaut vai tās būtu tikai kopīgas atmiņas, kas saista šos cilvēkus un konkrēto aksesuāru, lai kas tas arī nebūtu...

            Un – katra sieviete ir tiklab raganiņa, katrā sievietē ir raganiņa, kā reiz dziedāja kādā dziesmā, un es vēl piebildīšu, ka čūska arī! Jā, jā, gan kā gudrības simbols, gan kā spēja izlīst pa visšaurākajām spraugām un nomainīt ādu jebšu pretstāvēt grūtībām, gan kā dzelonis, kas var tiklab dziedēt, kā iznīcināt. Jautājums ir tikai par to, kas čūskai “uzkāps uz astes”... Tā arī Evai, kas vēlējusies būt laba pamāte, brīdī, kad tiek pārkāptas viņas ļoti personīgās robežas, “čūskiskās” iezīmes izpaužas visā krāšņumā, un jāatzīst, ka laikam mēs neviens, pirms neesam kādu situāciju piedzīvojuši, nevaram teikt, ka “es nu gan nekad...”. Tiesa, pavirpinot situāciju tālāk, atklājas, ka ne jau tāpat vien viņas reakcijas, vēlme pēc bērna un siltas azotes (kuram gan tādas nav?...), un tomēr – katrs mēs esam bērnībā kādu traumu piedzīvojuši, cik tad ir to ģimeņu, kurās nav bijis nekādu “cunduru”, turklāt varbūt mēs tos par tādiem nemaz neuzskatām līdz brīdim, līdz laikam, kad vai nu tiešām kaut kas notiek, vai arī mums kāds to iestāsta... Un atkal – cik ļoti grūti ir atzīt sev, ka man patiešām ir problēma, ka man nepieciešama palīdzība, ka... Un ko par mani padomās, kad nu es būšu tāda “vāja”, kas netiek galā? Aha, lai tie padomātāji pamēģina paši tavās kurpēs iekāpt un pastaigāt, tad redzēsim! Tāpēc ir labi, ka Evai ir tāda it kā liderīga, bet reizē drosmīga un atbildīga draudzene Daiga, kura ne tikai izvelk no mājas “izvēdināties” (lai arī sanāk, kā sanāk pēc ilgāka ne-ballēšanās laika...), bet arī palīdz ar saimniecības darbiem, uzņem un izmitina pie sevis krīzes brīdī, un beigu galā pat savas “psihoterapeita tieksmes” dodas piepildīt studējot. Un vēl brīnišķīgāk ir tas, ka Evai ir arī mamma, kura nenosoda, nepārmet par meitas “neprasmi dzīvot”, par to, ka viņa savās “sajūtās” neredz iespēju doties atpakaļ pie vīra gluži tāpat kā pati reiz palikusi viena ar meitu, jo viņas un bērna tēva starpā nav valdījusi mīlestība.

            Šoreiz nebūs citātu, jo grāmatas stāsts kā viena garda konfekte lasāms un norijams pa malciņam vien, izgaršojot, izsāpot, izdusmojot, izelpojot – izbaudot pilnībā, un atceroties, ka “es nebiju sav` mūžiņu ar rociņu apraudzījis”, jo mēs ikviens varam nonākt situācijā, kas ne sapņos nav rādījusies. Ak, jā – Evas draudzenes Daigas “vēlmju kolāžas” – patiesi, “esi uzmanīga ar savām vēlmēm – tās piepildās...”! No sirds paldies Gunitai Krilovai par šo “cukuroto” stāstu, kas atgādina, ka cukura glazūra mēdz būt tikai pa virsu un visai trausla vai arī tik cieta, ka grūti pārkožama! Lasiet, ja nav bail no senām rētām, kuras lasīšanas gaitā varētu smelgt!