28.12.2025.

            Kad nu rakstāmlaiks ieskrējies, tad čunčinām tik uz priekšu! Tādēļ nākamais stāsts – par nu jau, šķiet, tradīciju kļūstošo “Latvijas Mediju” veidoto grāmatu ar Ziemassvētku stāstiem – šoreiz “24 stāsti bērniem Ziemassvētkos”, kura bagātināta ar Lindas Valeres smalkzīmējumiem, kuri kā tādas leduspuķes, kā piparkūku glazūras kripatiņas tik ļoti piestāv šiem stāstiem.

            Pērn, iegādājoties un ar baudu izlasot “24 stāsti Ziemassvētkiem”, turklāt dažus no tiem ceļot priekšā arī saviem skolēniem, kuri tos uzņēma ar tiešām klusu un atsaucīgu uzklausīšanu (kas mūsdienu sabiedrībā, lasot klasei priekšā, jau ir īpaša kvalitātes zīme), un šogad, pamanot, ka top atkal jauna grāmatiņa, turklāt šoreiz – bērnu auditorijai (bet kas gan ir pieaugušais, ja ne tāds pats bērns, tikai “pieaudzis” tuvāk saulei, jo augumā garāks...), skaidri zināju, ka šo gādāšu savam grāmatplauktam. Un līdzīgi kā ar citām, kuras varētu definēt par konkrētam laikam lasāmām – jo arī šo sauca par Adventes kalendāra līdzinieci – mēs ar junioru atkal lasījām pa stāstiņam ik vakaru (dažus vakarus – tētis, jo mamma bij` aizvazājusies uz teātri...), bet ne gluži atbilstīgi datumiem, taču tas nekas.

            Interesanti, ka Jāņa Rozes “Ziņnesī”, ko regulāri mēdzu paķert no plaukta Ķekavas grāmatnīcā (patīk man tas taustāmais formāts!) šai grāmatai veltīts vesels atvērums ar savdabīgu interviju, kurā savas domas par grāmatas stāstiem pauž Rasa Bugavičute – Pēce, Lelde Jauja, Dace Rukšāne, Kristīne Juckoviča, Inga Grencberga, Lauris Bērziņš, Zane Krēsliņa un Jana Egle. Mums ar Jurģi lasīšanas gaitā pievienotā vērtība bija atcerēties, kuru rakstnieku grāmatas mēs esam lasījuši – kā Rasas “Puksīti” (un izbaudījām brīnišķīgo Puksīša Adventes kalendāru audioversijā!) vai Viestura Ķerus “Korras pasaules”. No sirds pievienojos Rasas teiktajam: “Es ticu, ka pa vidu kalendāriem kas piedāvā īslaicīgu baudu končiņas un plastmasas štruntiņa formātā, šāds kalendārs, kas dāvā katru dienu iespēju sarunai un kopā būšanai, ir milzīgs potenciāls un vērtība.” Savukārt Leldes Jaujas vārdi, ka “šī ideja ir dzīvotspējīga, jo katru gadu stāsti var būt citā stilā un tematikā, un iespējas ar šādu krājumu pārsteigt lasītājus ir teju bezgalīgas” patiesi ir piepildīšanas vērti – varbūt maniem mazbērniem omes grāmatplauktā būs šādu grāmatu sērija, no kuras izvēlēties, ko lasīsim svētku gaidīšanas laikā? Un turpat līdzās atgādinājums, ka “jebkuras grāmatas priekšā lasīšana savam bērnam ir emocionāls pārdzīvojums abiem, tā ir iespēja apspriest grāmatā pieminētās tēmas, uzzināt, ko bērns par tām domā, vai pašai sev atbildēt uz piņķerīgiem jautājumiem – tam ikdienas steigā bieži vien nav laika un piemērotu apstākļu”. Sirsnīgi ir Daces Rukšānes vārdi, ka “grāmatā sapulcējušies daļa no latviešu rakstnieku kuplās ģimenes, kurā viņa jūtas iederīga un kā starp savējiem, un cerība, ka katrs atradīs savu stāstu, tādējādi kļūstot par daļu no lielās, siltās un izzinātkārās lasītāju ģimenes.” Kristīne Juckoviča iesaka uzcept piparkūkas un katru vakaru līdz pat Ziemassvētkiem lasīt priekšā saviem bērniem un vecākiem, jo pēc tam būs dzīve, par 24 stāstiem bagātāka, savukārt Inga Grencberga piebilst, ka stāstus var lasīt, arī ēdot konfektes, tā ir pat vēl labāk. Un Lauris Bērziņš savā stāstā iepinis īsteni iz dzīves nākušu situāciju, kad suns patiešām sagrauzis eglīšu rotājumus, bet Zane Krēsliņa atgādina, ka kopīgus vakarus bērns atminēsies vairāk nekā mantas, savukārt Janas Egles paņēmiens – izgriezt papīra sniegpārsliņas, salipināt uz logiem un izlikties, ka viss ir tieši tā, kā viņa vēlas – noteikti noder arī šādos zaļos Ziemassvētkos, kādi mums ir šogad.

            Kad grāmata izlasīta, vai iespējams pateikt, kurš stāsts patika vislabāk? Laikam gan nē, tāpat kā ar piparkūkām – jānogaršo (jāapēd) visas, lai pārliecinātos, ka ikviena ir garda. Ja man, pāršķirstot grāmatu vēlreiz, jāpaskatās, kas tā “iekritis acīs”, tad viens no favorītiem ir Elīnas Kokarevičas un Viestura Ķerus “Vislabākā dāvana”, kurā īpašais ir tieši personāžu vārdi un izdarības, kas, lai gan dzīvnieku pasaulē vērotas, tomēr tik ļoti rada mūsu – cilvēku – gaitām. Jā, man patīk tādi mazliet amizanti vārdi, piemēram, Vilhelmīne Mušmirīne, arī Jurģim labpatika klausoties. Un tad Māra Runguļa stāsts par Rausi, kas tik atbilstošs vārds mazam suņabērnam (mēs savu suņa mazbērnu mīļvārdiņā dēvējam par Klimpiņu...), un tik ļoti rada Imanta Ziedoņa suņa Fuņa gaitām, jo mazais Rausis meklē Caurvēju, kamēr Funs ķēra Vēju. Savukārt Janas Egles “Ziemassvētku krokodils” mums tagad ir īpašais apzīmējums tirgus placī redzamām sapakotām eglītēm, un arī skolā, kad saimnieki bija atveduši un nolikuši foajē sapakoto eglīti, mēs ar Jurģi viens otram piemiedzām ar aci – re, kur Ziemassvētku krokodils! Toties Līvas Vecvagares Kunkuļžoklis varētu būt kāds attāls radinieks mūsu bērnības draugam Si-Si-Dram, kurš turēja rūpi par mūsu godprātību. Un Gunta Eņģeļa stāsts “Kā žirafe veda egli uz Āfriku” tai pašā vakarā izpelnījās fotosesiju un sūtījumu vidējam brālim uz darbu – viņš mums stjuarts, kā reiz tai vakarā bija reisā un saņēma “norādes”, kā rīkoties, ja gadās tāds pasažieris kā žirafu tētis. Īsi sakot – grāmata visām paaudzēm un lasītājiem, katrs var atrast sev ko noderīgu, atliek vien atcerēties Edgara Liepiņa vēlējumu – vajag tik rakt!

            Tāpēc arī šo grāmatu liekam plauktā ar siltu pateicību visiem tās darinātājiem, lai pārlasītu atkal citreiz un  personāžus pieminētu savās ikdienas gaitās, kad sanāks tāda nepieciešamība!