Pēdējā laikā mana grāmatu izvēle notiek divos virzienos - vienas, kas vienkārši uzrunā, "gadās pa ceļam", un otras, kas ir kā "mājasdarbs" pirms teātra izrāžu apmeklēšanas. Grāmatas izrādēm sāku lasīt 2016.gada vasarā, kad uzzināju, ka mana jaunā teātra sezona sāksies ar izrādi "Sieviete" Nacionālajā teātrī, un ļoti gribējās zināt, par ko tā būs. Turpmāk regulāri cenšos izlasīt (vai pārlasīt) to, kas gaidāms, un jāatzīst, ka allaž tas izrādās noderīgi - gan vienkārši interesanti, gan ir situācijas, kad izlasītais darbs patiesi palīdz labāk izprast uz skatuves notiekošo.

Grāmatas, kas "gadās pa ceļam" un "uzrunā", patiesi ir kā tādi jauki ceļabiedri, jo brīžiem šķiet, ka nāk tieši īstajā brīdī - kad jau nu tam jānotiek. Šīs satikšanās notiek gan grāmatu veikalā, kur, kā smejos, varētu dzīvot, jo kopš bērnības atceros, kā lūdzos mammu, lai tikai ieejam grāmatnīcā, kur valdīja tāda īpaša smarža un noskaņa, gan bibliotēkā - skolas, kur ieskrienu darba darīšanās, vai pagasta, kur jāiet pēc kādas "mājasdarba" grāmatas un tad kāda cita patrāpās pa ceļam pie jaunumu plaukta, ko taču nevar laist garām. Vēl ir pa kādai bildei, ieteikumam, anotācijai žurnālos un internetā, arī sarunās ar kolēģēm, un tā tas mans grāmatu pūrs salasās un piepildās. Kopš atkal esmu atsākusi lielo lasīšanu (vienu laiku tās bija tikai bērnu grāmatas - gan saviem puišiem priekšā lasītas, gan kopā ar skolēniem izbaudītas, pat viņu ieteiktas un "ievilinātas", kā, piemēram, Deivida Valjamsa darbi ar it kā pabriesmīgām ilustrācijām, bet ļoti sirsnīgiem, dziļiem stāstiem, kurus lasot, norit pa asarai, bet iepriekšējās klases audzēkņiem pat bija - vai bibliotēkā nav kas jauns parādījies? un "Zvaigznes" mājaslapā? Ir? Urrā, skolotāj, sakiet bibliotekārei, lai noteikti pasūta!), jūtu sevi atkal piepildītu - kā bērnībā, kad lasīju daudz un dikti, turklāt daži no tā laika "niķiem" palikuši joprojām... Eh, bet citi lasa pie brokastgalda telefonu, kāpēc lai es nelasītu grāmatu kā sendienās? 😋

Savukārt dažādos sociālajos tīklos vērojamo visnotaļ populāro parādību, kad kāda konkrēta grāmata ir kā mēneša lasāmviela vai izaicinājums lasīt kādu konkrētu grāmatu skaitu un tamlīdzīgi - tas nav priekš manis, jo neprotu darīt "uz pasūtījuma", arī dažādas balvas un tamlīdzīgi "kumosi pievilināšanai" nav domāti man - bez balvām itin labi varu iztikt, bet lasīt tikai lasīšanas pēc - nē, nē, pietika jau studiju laikos, kad bija "obligātās" grāmatas... Daudz vairāk mani iedvesmo, ja kāda autora veikums īpaši uzrunājis, tad varu lasīt pēc kārtas visu, kam tieku klāt, un pārdomāt izlasīto. Tāpat vairākas reizes gadījies saņemt atsauksmes par saviem rakstījumiem no pašiem autoriem, un - būšu godīga, tas ir ļoti patīkami, lai gan nealkstu publicitātes, bet zinu, cik jauki ir, ja tavu veikumu novērtē. 👍 

Interesanti, vai audiogrāmatu klausīšanos arī vajadzētu te pieskaitīt? Ja tā, tad "tukšais laiks" bijis gana piepildīts, jo nevarēju laist garām mīļā Nacionālā grāmatplauktu ar visu tā bagātīgo piedāvājumu, ko izbaudīju savā ikvakara nūjošanas maršrutā - kā nekā 7 km pa meža un lauku ceļu ir pietiekami, lai klausītos gan bērnu, gan lielo lasītāju priekam domātas grāmatas. Bērnu grāmatas pēc tam arī rudenī paspēju vēl izmantot darbā ar saviem otrklasniekiem, kuri to uzņēma ar lielu sajūsmu un vairāki pat klausījušies ik vakaru vienu un to pašu no īsāko stāstu gala, bet citi savukārt "pieķērušies" arī garākajiem gabaliem. Cik jauki tā "ievilināties" un "spēlēt bibliotēkās" arī ar klausāmgrāmatām!