10.01.2026.

            Jaunais gads iesācies ar iknedēļas gājieniem uz teātri – akurāt ar nedēļas atstarpi atkal esmu Nacionālajā... Protams, pa starpu esmu arī šur tur citur, bet allaž atgriežos, un ir no sirds patīkami ar biļešu un garderobes ļaudīm sveicināties kā ar pazīstamiem.

            Šoreiz – janvāra otrajā nedēļā pienākusi mana abonementa kārta, ko Instagram aprakstā nokrustīju par lasām-skatām-dienu, jo tiešām tiku gan lasījusi visdažādāko ar izrādi un aktieriem saistītu lasāmvielu, gan, protams, skatījusi viņu izdarības Ināras Sluckas veidotajā Mērijas Orras lugā “Viss par Ievu” (pirmizrāde 2025.g.15.novembrī). Un šī, protams, atkal ir izrāde, kuru vajadzēs nākt lūkoties vēlreiz, jo – ir divi aktrišu sastāvi (nez, vai tiem ir kāds sakars ar programmiņā minētajiem t.s. dublieriem?). Bet šoreiz – par to sastāvu, kurā spēlē Maija Doveika, Daiga Gaismiņa un Madara Reijere.

            Jau pirmsākumos, lasot izrādes aprakstu, manā prātā uz palikšanu iešāvās doma, ka te varētu būt sava veida līdzības ar Rīgas Kinostudijas filmu “Teātris” ar Viju Artmani galvenajā lomā. Arī pēc izrādes noskatīšanās šī doma joprojām ir manā prātā, un tiem, kas man jautā par šoreiz redzēto stāstu, atbildu, ka “īsā versija” ir atcerēties filmu “Teātris”. Nepārprotiet, tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir, jo gan izrāde, gan filma stāsta par aktieru darbu, akcentu liekot tieši uz aktrisēm, uz visa veida intrigām, kas, iespējams, šajā profesijā varbūt sastopamas vairāk nekā citās, uz paaudžu maiņu un spēju pieņemt pārmaiņas dzīvē visdažādākajās jomās. Vakarā pēc izrādes lasu janvāra žurnāla “Santa” numurā publicēto interviju ar Maiju Doveiku, un tur cita starpā ir vārdi par šīs profesijas ne sevišķi glītajām “aizkulisēm”: “Bet manipulācijas, intrigas teātrī nekad nebeidzas. Kaut kādā ziņā tā ir daļa mūsu profesijas ikdienas visā pasaulē, atšķiras tikai intrigu koncentrācijas procents.” Tā kā es pati visu mūžu esmu nostrādājusi vienā profesijā un tikai divās darbavietās, man arī ir iespēja salīdzināt attieksmi un “sadzīvi” vienā un otrā vietā, un varu teikt, ka pavisam bez intrigām laikam neiztiek nevienā profesijā, nevienā iestādē, jautājums tikai, kā tās tiek vērptas, pret ko vērstas un kas no tā iznāk, cik daudz tas ir kāpiens pa “karjeras kāpnēm”, cik daudz vienkārši vēlme “iztaisīties” labākam, pielīst, pieglaimoties, kādu nomelnot vai vēl kā citādi paust savu attieksmi, remdēt savus “niķus”, vēlmi pēc uzmanības u.t.t. Taču skaidrs, ka tajos arodos, kur sevišķi no svara ir ārējie “parametri”, cīņa par palikšanu apritē pēc noteikta vecuma sasniegšanas droši vien ir spēcīgāka, tāpat kā tajos brīžos, kad tuvumā parādās kāds vai kāda, kas apveltīts ar labāku ķermeņa plastiku, balsi, vēl kādām vizuāli pamanāmām pazīmēm. Jā, arī es esmu dzirdējusi un lasījusi tos stāstus par balerīnu vienotrai sagrieztām “pačkām” (tā laikam sauc tos kuplos svārciņus, ja?”, par saskādētām puantēm un arī sportā sabojātiem piederumiem, lai konkurentam veiktos sliktāk. Tāds jau tas cilvēks ir, labprāt gozējas slavas saulītē, taču slinks arī pēc velna – kāpēc iespringt ar sevis pilnveidošanu, ja var mēģināt otram pāri nodarīt un uz tā rēķina sev labumu “izsist”, un savtīgs tāpat – kāpēc otram, kāpēc ne man? Un kur nu vēl mūsdienu izpausme – t.s. “eidžisms”, kad tiek uzskatīts, ka noteiktu vecumu sasniedzis cilvēks vairs neko neprot, nespēj, nav derīgs! Kā šodien atceros tālos 2000.gadus, kad kādai no manām sirmajām kolēģēm un skolotājām netika dota klase, jo “bērniem patīk jaunas skolotājas, kuras var līdzi ekskursijās izskriet!”, bet, kad atgriezos no “dekrēta” atvaļinājuma, nācās uzklausīt frāzi, ka “tās jaunās māmiņas jau nekam neder, viņām jau tie bērni slimo”... Tā kā, šķiet, ar visādām intrigām esam saskārušies ikviens, paties`!

            Tik amizants izrādes iesākums, kad Kārena Robertsa, bijusī aktrise (Daiga Gaismiņa) stāsta par notikumu, ko piedzīvojusi kopā ar savu draudzeni, un te pēkšņi viņas stāstā burtiski “iekrīt” teātra fane Īva Heringtone (Madara Reijere), lūdzot, lai palīdz iekļūt teātrī tikai uz īsu mirklīti pie savas izsapņotās teātra zvaigznes Margo Kreinas (Maija Doveika). Viņa izrādi ar Margo galvenajā lomā esot noskatījusies 57 reizes (ja nekļūdos!), par to interesanti lasīt arī programmiņā, kur dots vārds aktieriem par savām lomām (tik aizraujoši, ka katrai no abu sastāvu aktrisēm tie tekstiņi riktīgi atšķiras!). O jā, es arī esmu teātra fane, neliegšos, ar saviem niķiem un stiķiem (bet varbūt tomēr kāds no tiem ir arī sirsnīga prieka vērts...), bet tik daudzas reizes vienu izrādi neesmu redzējusi. Labi, varbūt visā mūžā tik daudz reižu būšu noskatījusies “Skroderdienas” kopā gan teātrī, gan TV, bet... Nē, nu jā, ir izrādes, kuras dažādu iemeslu dēļ lūkotas vairākkārt gan atšķirīgu sastāvu dēļ, gan vedot uz tām tuvus cilvēkus, gan mūzikas dēļ, kā tas notiek ar mūzikliem, bet tai pašā laikā “asaru, kas ritēs no labās vai kreisās acs” vai kādu citu tikpat smalku niansi gan neesmu “medījusi” nekad, drīzāk “uzķērusi” atkal kādu jaunu sīkumiņu tekstā, kas iepriekš paslīdējis nepamanīts vai varbūt kādu kustību niansi, kas, pavisam iespējams, kādā brīdī pamainīta uzlabota... Bet atšķirībā no manis Īvai Heringtonei ir sapnis kļūt par aktrisi, būt slavenai, un viņa šo sapni iedomājas īstenot caur fanošanu, kas, protams, nav nekas neiespējams, jo vismaz lomas tekstu viņa šais daudzajās reizēs ir iemācījusies perfekti, bet spēles nianses – tās patiesi katram aktierim pat vienā un tai pašā lomā un tekstā IR atšķirīgas, - lai pieminam kaut vai visas sevis redzētās “Skroderdienu” lomas, cik vien tās atceramies! Un re – brīnums notiek, sapnis piepildās, tiesa gan, ne bez intrigu klātbūtnes, turklāt arī ne bez draudzenes “palīdzības” – kas to būtu domājis, vai ne? Tie savā ziņā žēlīgie Īvas lūgumi un Kārenas nespēja atteikt, bet pēc tam arī pašas iesaistīšanās ne gluži tīrajā spēlītē, un vēlāk jau Īva kļūst visai “čūskiska”, pat zināmā mērā šantažējot Kārenu, uhh, “valna babieši”, kā saka mans lielais dēls, kad abas ar viņa draudzeni esam uz vienu roku!... Te vēl vietā padomāt arī par aktiera profesijā tik svarīgo vecuma nozīmi ne tik daudz fiziskā ziņā, jo, kā zināms, grims un tērps dara brīnumus uz abiem “galiem” – tik vecu, kā jaunu, bet gan tajā, ko režisors un dramaturgs ielikuši lugā un izrādē, kāds ir viņu uzstādījums par varoņu vecumu, un kā to uztver skatītāji, kāds ir viņu viedoklis šai jautājumā. Atceros, Dramaturgu kursā pie Laura Gundara “ķidājām” Blaumaņa lugas – gan “Skroderdienas”, gan “Indrānus”, un man patiesi bija pārsteigums par šo lugu tēlu vecumiem un to pamatojumu, ko Lauris mums cēla priekšā. Piemēram, uz vaicājumu par Indrānu mātes vecumu mūsu grupas atbilde bija “klasiska” – tā ap 70 – 80 gadiem, bet Laura pamatojums par to, ka tajos laikos fiziski smagu lauku darbu rezultātā, kā arī smagu dzemdību dēļ sievietes novecoja krietni ātrāk, turklāt arī acu gaismu tā varēja zaudēt samērā agri, un vēl jau medicīna nebija tik attīstījusies, tā kā mums nācās apdomāt aptuveni 50 gadu “nastu”. Un te nu tiešām ir, ko padomāt gan par to, ko mums katram nozīmē konkrēts gaduskaitlis, gan par to, ko mēs vēlamies redzēt sev apkārt – vai tie būtu mūsu ārsti vai mūsu bērnu skolotāji (ar vai bez pieredzes, ar vai bez rutīnas...), vai tie būtu mūsu iemīļoti aktieri un aktrises, sportisti, dziedātāji vai vēl viskautkas... Es nezinu, vai tas ir kāds īpašais personības starojums, šarms vai vēl kas cits, bet mūsu sirmajos senioros nolūkojoties, mani pārņem silts aizkustinājums – vērojot Tirolītes (Intas Tiroles, es ceru, ka cienījamo mākslinieci neaizvaino šāds familiārs mīļvārdiņš) rosīgo tecēšanu apkārt savai “aizbilstamajai” zvaigznei, rūpīgo čību uzvilkšanu un ziedu apčubināšanu, sirdī ielija  īpašs maigums, bet tai ainā, kur Margo mājkalpotājai Leilai (tātad Intai Tirolei) tiek pasniegts viss saņemto ziedu klēpis, man tiešām apbira aizkustinājuma asaras... Un tieši tāpēc es nespēju pieņemt to, ka laiku pa laikam izskan šie “vecie nekam neder, mums vajag tikai jaunos speciālistus!”, jo – mīļie jaunie, jūs visi esat mācījušies no šiem tagad nievātajiem vecajiem, tā teikt – es, bērns, tevi mācīju ar karoti ēst!

            Un tad, kad visas intrigas nākušas gaismā, kā mazs svaiga gaisa malciņš parādās jaunā aktrise Vera Franklina (Elza Rūta Jordāne), kura ieradusies uz noklausīšanos (ak, to brīnišķīgo dziedāšanu, par Elzas balsi es sajūsminos jau kopš pērn redzētās “Karalis Ibī un citi monstri”!) un norādīto lugas fragmentu “iznes” ar cēlu vienkāršību, diemžēl saskaņā ar intrigu noteikumiem lomu tajā brīdī nedabū vis, jo tā jādabū Īvai, kurai esot vairāk “seksapīla” (ir jau gan, nevar noliegt...). Taču – gandrīz jāsaka, beigas labas, viss labs, jo, kad nu Īva ar dažādām metodēm tikusi pie “lielās dzīves” un kārotās aktrises dzīves jau “nākamajā līmenī”, tad – labs ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu, un arī Vera tiek pie lomas, tiesa gan, vajadzēs jaunu tērpu (nez, vai tas bija domāts kā sabojāts no iepriekšējās valkātājas, vai nepiemērots konkrētās aktrises augumam, vai – kā redzēts izrādēs – katram sastāvam savs?)

            Turpinot vērpt pārdomas sapratu, ka ir viena lieta, kas mani mazliet mulsina dramaturgu darbā, proti, lugas, kurās lomas tiek rakstītas konkrētiem aktieriem/aktieriem. Tas, ka režisors redz aktieri/aktrisi, kuram dos spēlēt lomu, ir cita “bilde”, jo viņš zina, kādas īpašības konkrētais cilvēks spēs iemiesot, vai tas būs piemēroti un vēl visādus smalkumus (kā man patīk tās reizes, kad režisors patiešām ir “uzodis” vislabāko iespējamo aktieru kombināciju un šķiet, ka lomas viņiem kā piemērītas!), bet rakstot? Hmmm, bet nu jā, es neesmu dramaturgs, tikai lasītājs un skatītājs, kas, tiesa, reizēm kādu grāmatu lasot, īpaši, ja tā saistīta ar izrādi, gara acīm redzu konkrētus vaibstus, taču lielākoties gan nē. Tāpēc man bija savā ziņā amizanti un arī pārdomu vērti vērot gan Margo Kreinas vīra, režisora Klementa Houvela (Normunds Laizāns), gan Kārenas vīra, dramaturga Loida Robertsa (Egons Dombrovskis) izpausmes tiklab sarunās par izrādes darināšanu, gan par to, ko tad katrs no viņiem sagaida no aktrises, skatuves un visa cita, arī no skatuves strādniekiem, kuri tur aktīvi darbojās (visu cieņu par mazo “aizskatuves gariņu” iesaistīšanu īstā izrādes darbībā, žēl tikai, ka nekur nebija uzrakstīts, arī viņi taču būtu pelnījuši ne tikai paklanīšanos, bet arī ziedu sveicienu...). Protams, arī šajās attiecībās neiztika bez savām “peripetijām” līdz pat mirklim, kad režisors savas rokas nolaiž un dod iespēju dramaturgam arī pašam režisēt (gan jau teātra vidē ir bijuši arī tādi gadījumi). Un skaidra lieta, ka sava nozīme arī ilggadējai draudzībai, kopā apēstajiem sāls pudiem un tāpat tam, ka viens otram kaut kādā mērā ir arī apnikuši, tāpēc mirklis, kad TV šovā tiek paziņots par jaunām attiecībām, man nemaz nešķita negaidīts, drīzāk rezonēja ne vienreiz vien dzirdētais un lasītais par radošu ļaužu starpā noritējušajām “rokādēm”, kad kāds vai kāda aizdevies pie citas vai cita, turklāt itin labi abpusēji zināma cilvēka (jaunāka vai kā citādi labāka – nu, tas jau cits stāsts...).

            Kā zināms, teātra vide neiztiek arī bez publicitātes, kam ir savas gaismas un arī palielas ēnas puses. Te parādās ļoti interesanti tēli – apskatnieks Tomsons (Mārtiņš Brūveris – vēl joprojām “tinu filmiņu”, kādu pazīstamu personu viņa tēls man atgādināja, pagaidām tālāk par Leonīda Grabovska vaigu kādā no lomām neesmu tikusi...) ar visu preses “pīļu” radītāja cienīgo iznešanos, un teātra aģents Berts Hinkls (Kaspars Aniņš), ar kuru arī pārējie iesaistītie ir pazīstami, taču, kā vērojams, neviens nav diez ko  labās domās par šiem vīriem. Nu zināma lieta, ka “dzeltenās preses” slejās rakstītais ir gana netīkams “kumosiņš” ikvienam, kas tur nokļūst, un bieži šķiet, ka tur strādājošajiem ētikas un morāles normas ir svešas, jo, kā zināms – sliktas ziņas ir labas ziņas. Tāpat dažādi aģenti un “galvu mednieki” nav vis ar pliku roku ņemami, arī viņu vidū gana daudz intrigantu, kas izpētīs, izokšķerēs, sasolīs un beigu galā būs vien čuššš... Savukārt tam visam pa vidu, mazliet pakalpīgi pieliektu muguru, mazliet noguris un reizē pēc uzmanības (un ne tikai tās...) izslāpis šiverējas režisora palīgs Hārvijs (Romāns Bargais), kuram arī droši vien sava tiesa prieka un vēl lielāka tiesa rūpju saistās ar visu, kas attiecas uz izrāžu sagatavošanu, dīvas niķiem un kaprīzēm, attiecībām ar režisoru, dramaturgu un visiem pārējiem, tā kā nav brīnums, ka “svaigais kumosiņš” Īvas veidolā viņu gan piesaista, gan arī vēlāk atgrūž, jo – nekas nav tā, kā izskatās, kā būtu gribēts un cerēts...

            Turpinot domu par to, ka “izskatās citādi”, jāpiebilst, ka pirmoreiz redzēju šādu scenogrāfiju, kad uz skatuves veselas trīs telpas, aiz un starp tām vēl sava veida aizskatuve ar visiem “gariņiem”, un šī Marijas Ulmanes veiktā burvestība bija tik ļoti interesanta un vietā, reizē ļaujot ielūkoties dažādās skatuves dzīves norisēs, kā arī atgādinot, ka mēs visi dzīvojam vairākas dzīves ar vairākām maskām, un to, cik spoži un spodri būs logi un spoguļi tajās, mēs arīdzan nosakām paši ar savu rīcību un izvēlēm.

            Savukārt Madaras Botmanes daudzveidīgā tērpu pasaule, ļaujot zvaigznei Margo ik pa brīdim pārtapt citā imidžā, veiklām rokām nomainot tērpus (akkk, to pēdējā uznāciena džemperīti es ar` tādu gribu, tīri vai jāķeras pie adāmadatām!...) aizved mūs gan teātra vidē, kur tērpu maiņa ir obligāta ikdienas sastāvdaļa, gan arī atgādina, cik daudz var paveikt tērps sava valkātāja labā, padarot viņu te pamanāmu, te stilīgu vai pavisam nenozīmīgu.

            Abi smalki netveramo mākslu “burvji” – komponists Edgars Mākens un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš – arvien darbojas tajos niansētajos augstumos, kas parastam skatītājam droši vien šķiet nesasniedzami, bet tik ļoti piedien izrādes gaitai – gan gaismas stars, kurš pievēršas vajadzīgajai vietai, gan melodija, kas uzplaukst, paspilgtinot notiekošo.

            Vēl mazliet pie rakstītā vārda – lugu tulkojis Edvīns Raups, savukārt programmiņas tekstu veidojis (ja ievērojam pēdējā lappusē rakstīto) Arvis Ostrovskis, pie foto un maketa čaklas rokas pieliekot arī Rolandam Lagunam un Lindai Ģībietei. Un tiešām ir tik patīkami gan lasīt aktieru pārdomas par viņu lomām un norisēm, gan režisores domas un sava veida “skaidrojošo vārdnīcu”, jo vai nu teātra valoda bez savām smalkām niansēm, kuras pa īstam izprot vien tie, kas dziļi iekšā tajā visā!

            No sirds pateicos visai izrādes komandai par šo reizi, ciemojoties teātra intrigu pasaulē, un uz tikšanos pēc kāda laika pie otrā sastāva!