5.06.2025.

            Ko darīt brīdī, kad iepērkot jaunas teātra biļetes, pie kases pamani reklāmiņu žūksnīti? Ielūkoties, protams! Un tad jau atpakaļceļa vairs nav, jo sevišķi, ja esi jau kārojusi šo izrādi redzēt, un turklāt viesizrādes iespēju robežās centies nelaist garām! Tā arī es – kādā no biļešu krājumu papildināšanas reizēm Nacionālā teātra kasē (es jau kasierei sveicinoties tā arī saku – jānāk krājumi papildināt, par ko abas allaž iesmejam...) ceļā uz citu izrādi iepirku arī šo – uz Liepājas teātra viesizrādi Tabakas fabrikā “Svešā āda”.

            Tātad – trīsdiennieks teātrī, trešā bilde. Pa dienu darbā uzticu mūsu skolas nu jau pensionētajai dežurantei senkārotās un solītās grāmatas ar piebildi – katram mēnesim pa vienai, jebšu Daces Rukšānes “smaržu triloģiju”, pēc kuras pirmās daļas – “Krieva āda” arī tapusi šī izrāde. Pēcpusdiena vēl pilna visādiem darbiem, viens no kuriem diemžēl neizdodas ne manas vainas dēļ – nu nesaprot svētku organizētāji, ka līdzbraucēju pavadošo pedagogu ir riktīgi liels pulks, un visi vienā “zūmā” “nesalien”, tad nu tīri pikta čāpoju uz teātri, jo lietus gāziena dēļ netiku arī pēc puķēm, tak izrādās, ka manā ceļā ir tikai viena puķu bode un tā pati ciet... Neko darīt... Taču teātrī atkal topu savā elementā, jo piedzīvoju jaukas sastapšanās un sarunas, tā kā vismaz kaut kāda “kompensācija” par kreņķiem.

            Skaidri zinu, ka nākamajā nedēļā, kad ar draudzenēm dosimies kultūrtūrismā uz Liepāju, vajadzētu apskatīties, kur atrodas uz programmiņas redzamās kāpnes, jo, protams, pastaigāsim arī pa pilsētu pirms teātra apmeklējuma. Pavirši uzmetot acis, gandrīz var padomāt, ka tā ir bilde no Rīgas pie Akmens tilta, bet nav vis!... Un tātad dodamies ceļojumā laikā, kā nekā šis stāsts ir par 20. gadsimta 50. – 60.gadiem. Režisore Inga Krasovska kopā ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu uzbūrusi tik vienkāršu un reizē ietilpīgu vidi, kuru papildina gaismu mākslinieces Kristas Erdmanes un video mākslinieka -8 brīžiem trauslo, bet brīžiem skarbo un uzbāzīgo gaismas un televizora ekrāna zibšņu saspēles kopā ar skaņu celiņa autores Zanes Dombrovskas izvēlētajiem muzikālajiem iestarpinājumiem, kuri arī brīžiem pamodina, brīžiem atslābina, brīžiem rada neizpratni, jo – tāda ir dzīve, tāds ir Emīlijas un Meldras stāsts.

            Atceros, sākot lasīt šo romānu, man bija mazliet grūti “iebraukt” tajā, ka stāstītāji ir divi – māte un meita, katra no sava skatupunkta. Savukārt izrādē to ļoti skaidri var nošķirt tieši, pateicoties gaismu mākslinieka darbam, jo izgaismots tiek tas tēls, kura stāsts tiek vēstīts konkrētajā brīdī. Mātes Emīlijas (un brīžiem arī viņas māsas Bertas) lomā – Inese Kučinska, reizē trausla un smalka savā dzeltenajā tērpā, kas kādā brīdī top pārvilkts par spilgti sarkanu, tā iezīmējot īpaši kaislas jūtas, savukārt mūža otrajā pusē, piedzīvojot smagus mirkļus, nomaina to pret adītu jaciņu kā samierināšanos ar skarbajiem dzīves notikumiem, ar tiem laikiem raksturīgu matu sakārtojumu, rimti un rāmi 1.personā stāsta notikumus savā dzīvē, kuriem pa vidu brīžiem rosīgāk, brīžiem mierīgāk rosās viņas meita Meldra – Agnija Dreimane (viņa brīžiem arī Lūcija, Nadežda Voroņina, Berta) tādā viegli pusaudzīgā manierē un zilā kleitiņā. Uz skatuves esošajās vieglajās un vienkāršajās dekorācijās ar to pārvietošanas un darbošanās palīdzību manā fantāzijā tiek uzburta gan kūts un govju slaukšana, gan maizes mīcīšana un veļas mazgāšana, gan mazās māsas un brāļa aprūpes mirkļi, tinot kopā milzīgo palagu.... (Interesanti, ka vakardien piedzīvotajā izrādē arī šādas – palaga locīšanas – norises...). Ik pa brīdim iemirdzas “televizora ekrāns” uz sienas, rādot mums it kā kādu senu kinožurnālu, atgādinot par notikumiem sabiedrībā tolaik. Tā kā tas bijis sen, tad visi kadri arī tādi “miglaini”, kā jau toreiz mēdza būt, kad televizora bildei vajadzēja “iestādīt asumu”, bet ne vienmēr tas izdevās... Un vai gan miglainas nebija arī mūsu visu sajūtas un domas par notiekošo, jo skaidri paust daudz ko bija liegts, nesaprašanās un neizrunāšanās nebija nekas jauns ne toreiz, ne tagad, tikai notiek tas varbūt citādi. Cilvēki bija pārcietuši gan karu, gan izsūtīšanas un citas šausmas. Un, protams, ka smaržas tolaik bija kas īpašs, jo sevišķi tad, ja nākušas no ārzemēm, turklāt zinot Emīlijas vēlmi studēt ķīmiju un kļūt par parfimēri, kam svītru pārvilka gan karš, gan bērna piedzimšana... 

            Pirmajā cēlienā uz skatuves vien abas aktrises, taču otrajā cēlienā, kad Meldra jau izaugusi, parādās arī trešais – Valdis (Kārlis Artejevs), un skaidrs, ka arī “bilde” kļūst sarežģītāka gan sadzīviskā, gan sabiedriskā ziņā, piedzīvojot visdažādākās saskarsmes gan ar māti, gan mātes māsu, gan Valdim nokļūstot cietumā par pretvalstiskas dzejas skandēšanu un uzrunas turēšanu no skatuves. Šķiet, ka līdz ar izrādes minūtēm un gadskaitļu maiņu stāstā no mazākiem uz lielākiem pieaug arī spriedze, kuru vienā brīdī Emīlija izkliedz, nevarēdama vairs izturēt apkārtējo un arī savas meitas iebildumus pret to, ka viņas dzīvē bijis krievu tautības cilvēks, kurš, būdams mīļākais, ir arī bērnu tēvs, diemžēl gājis boja autoavārijā, un vēlāk – vēl cits, atkal krievs, taču – kā sirdij pavēlēsi, tai nav tautības brīžos, kad kaisle un mīlestība bango cilvēkā... Arī mirklis, kad Emīlija grib padarīt sev galu, uzzinājusi par sava mīļākā bojāeju, ir gana spriedzīgs, jo pēc tam seko padomju laikiem raksturīgās norises situācijās, kad noticis pašnāvības mēģinājums – cilvēks nonāca uzskaitē un “trakomājā”, un iespējams, ka gados jaunākiem skatītājiem šis varētu būt gana neizprotams mirklis, par ko vēstures grāmatās neraksta, bet literatūras avotos gan...

            Pašlaik mana lasāmviela atkal ievijusies dzīvesstāstu lokos, jo esmu tikko svaigi izlasījusi Māras Zālītes “Paradīzes putnus” un pārlasu Piecus pirkstus”, arī šajos darbos laika posms aptuveni tas pats, un viss tā smalki savijas kopā – redzētais, lasītais un pašas ģimenē par “tiem laikiem” uzklausītais. Var tikai vēlēties, lai nekas tāds vairs nevienam nav jāpiedzīvo, un būt pateicīgi par ārkārtīgi smalki un jūtīgi izstrādāto stāstu, kas neatstāj vienaldzīgu, un, iespējams, kādu no skatītājiem varētu pievērst pat “smaržu triloģijas” izlasīšanai, ja tas vēl nav izdarīts. Paldies gan Dacei Rukšānei par stāstu, gan Laurai Jerumai par palīdzību dramatizējuma tapšanā, gan visai radošajai komandai par izrādes darināšanu un vešanu “ciemakukulī” Rīgas skatītājiem!