28.05.2025.

            Vai jums ir bail no spokiem un tamlīdzīgām parādībām? Vai varbūt jums līdzi nāk kāda bērnības atmiņa par ļauno kaut-ko, kas aizved līdzi nepaklausīgus bērnus vai izdara ar viņiem nezin-ko? Vai arī, izlasot kādu konkrētu grāmatu vai noskatoties filmu, tās tēli nākuši līdzi un biedējuši tumšos un gaišos stūros?

            Katram mums savi tarakāni galvā, un kas var pateikt, kāpēc pieaugušie mēdz stāstīt bērniem visādus šausmu stāstus neklausīšanas gadījumos ar mērķi panākt savu? Tai pašā laikā bērnībā, lasot pasakas, mēs tās pieņemam par pašsaprotamām un neliekamies traucēties par norisēm, kuras vēlākos – pieaugušos – gados uzskatām par šausminošām un bērna acīm un ausīm nevēlamām (zinu pēc pieredzes, ko neesmu lasījusi dēliem priekšā...). Un tad vēl ir tādas interesantas nianses pasaulē, kuru vārds ir psihoterapija un pasaku terapija (šķiet, tā sauc to, kuru arī reiz apguvu nelielā kursa apjomā, kad tika spriests par pasaku tekstos rodamiem salīdzinājumiem ar reālo dzīvi, gandrīz vai jāieskatās senajā kursu kladītē... Ieskatījos, kursa nosaukums “Pasakas kā dzīves problēmu atrisinājums”, un viena no pierakstu rindiņām vēsta: “Mums ir tendence tās lietas, kam ticam, sev pierādīt. Atlasām no pasaules to, kas iederas mūsu privātās dzīves stilā.” Ahā!...)

            Jautāsiet – bet kāds tam visam sakars ar šodien skatīto izrādi? Lieta tāda, ka šo izrādi gribas nosaukt par savdabīgu psihoterapijas un pasaku terapijas seansu, jo jau no pirmajiem mirkļiem manā prātā līdzīgi bagātīgi plūstošajiem skatuves dūmiem vijās šādas pārdomas. Un tās rosināja jaunā režisora Ralfa Liepas diplomdarba izrāde “Smilšu cilvēks”, ko Latvijas Nacionālā teātra jaunajā zālē viņš darinājis kopā ar asistentu Sergeju Smikovu, muzikālā noformējuma autoru Reini Indānu, scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Annemariju Ščegoļevu, horeogrāfi Sintiju Skrabi, gaismu mākslinieci Lienīti Slišāni, video mākslinieku Tomu Zeļģi un producenti Lindu Helvigu. Jau pēc izrādes pamanīju, ka skatītāju rindās bijis arī Matīss Kaža, gan jau arī viņa roka un prāts caur lekciju birumu pieskāries šai izrādei...

            Varētu teikt, ka šī ir viena no īsākajām izrādēm, ko esmu skatījusi, ja neskaita bērnu izrādes, turklāt samērā tuva šausmu žanram, kas galīgi nav mans “lauciņš”. Un tomēr – atceroties, ka stāsta autors Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis ir rakstījis visnotaļ šausminošus rakstu darbus, akurāt nav pārsteigums arī par šī stāsta niansēm. Var tikai apbrīnot gan pašu Hofmani, kas savirknējis rindiņās smilšu cilvēka dabu, gan režisoru un aktierus, kas šo savērpuši mums skatāmā un pārdomājamā stāstā. Tiesa, tas mirklis, kad Egons Dombrovskis visnotaļ žēlīgā tonī vēršas pie publikas ar aptuveni tādiem vārdiem, ka “jūs jau nevarat saprast, kāpēc jums šis viss jāskatās...”, zāli pāršalc sava veida smiekliņš, un, iespējams, kāds tieši tā arī sajūtas. Es savukārt, neskatoties uz to, ka šausmenes galīgi nav manā gaumē, savu prātu nodarbināju ar psihoterapeita cienīgām domām. Kā jau dzīvē tas mēdz būt, sava tiesa ikdienā vērojamā balstās patiesībā piedzīvotos notikumos, savukārt otra daļa – mūsu pašu iedomās, tēlos un arī netveramajās pasaul`s vērtībās – sapņos, kurus redzam miegā, un sapņos, kurus skatām gara acīm. Un kurš gan var pateikt, cik ļoti mūs ietekmē tas bērnībā piedzīvotais mirklis, kurš patiess vien mūsu prātā, jo jebkurš cits no malas to teiks citādu bijušu... Tā arī izrādes sākumā baiļu sviedrus svīstošais Natanaēls (Uldis Siliņš), šķiet, pamostas no murgaina miega, kas viņu vajā kopš bērnības, kad mamma (Laura Siliņa) stāstījusi par Smilšu cilvēku un viņa darbiem, savukārt tēvs (Egons Dombrovskis) to pašu stāstu iztēlojis vēl daudz šaušalīgāku, un kas lai zina, kādēļ tā. Tāpat tēva kolēģis Kopēliuss (Uldis Anže), kas mēdzis vakaros pie viņiem iegriezties, iespējams, kādā reizē nobaidījis zēnu pa īstam vai pa jokam, un tas savā prātā “savijis kopā” šo stāstu ar konkrētā cilvēka tēlu. Vai gan mēs spētu izstāstīt tiklab no bērnības apcirkņiem, kā no šodienas realitātes, kāpēc kāds cilvēks mums tīk vai uzdzen šausmas, neatkarīgi no tā, vai viņš tikai redzēts, vai arī mums bijušas kādas darīšanas ar viņu? Tās ir tās netveramās, smalkās pasaul`s stīgas, kuram nevaram izskaidrot, un varbūt nemaz nevajag...

            Un tad parādās Natanaēla līgava Klāra (Madara Reijere) un viņas brālis Lotārs (Kristaps Kristers Ozols – hei, vai tas pats, kas viņreiz amizierējās ar mani uz “Nacionālā kanāla” skatuves? Nu nepazinu gan!...) – tik “stīvi”, pareizi, piegludināti un pielaizīti, vienkāršos tērpos un īpašām frizūrām kā simbols tam, cik ļoti atšķirīgi varam būt pat tad, kad sastopam kādu, ko domājam mīlot, - jūtīgais Natanaēls un viņa pretmets Klāra, ar kuru viņu gan vieno savā ziņā fiziska mīlestība (tie daži nepārprotamie mājieni...), gan šķir tik atšķirīgie dvēseles stāvokļi un spēja uztvert netveramo...

            Pa to laiku Lauras Siliņas Māte ir pārtapusi par profesora Spalancāni (atkal Egons Dombrovskis...) meitu Olimpiju, kura vai nu ir tēva acuraugs, kam nav ļauts sazināties ar citiem cilvēkiem, vai arī mazliet garā vāja, jo nespēj pati neko izdarīt, ne nolemt, - vērojot varam iztēloties, kas nu mums vairāk iet pie dūšas... Taču Natanaēla izpausmes, sastopot Olimpiju, tik ļoti fiziskas, kas liek aizmirst Klāru, ka šķiet – pats pilnīgi “samainīts”, jo uzvedas pavisam atšķirīgi no tā baiļu māktā Natanaēla... Un tā Egona Dombrovska sejas izteiksme mirklī, kad viņa atveidotajam Olimpijas tēvam jāļauj jauniešiem vaļa, tas lūrējiens pār plecu, - nu nespēju es savu bērnu palaist vaļā!... Un kāds tam iemesls? Bailes par viņu – ko nodarīs ļaunā ārpasaule? Nepārliecība – vai esmu bērnam devis visu, kas vajadzīgs, lai pasaulē izdzīvotu? Vai arī man ir kādi savtīgi mērķi par vecumdienu ūdensglāzi?... Te palika vēl šķetināmais... Savukārt brīdis, kad Natanaēls tiek iespundēts Olimpijas vietā, - cik ļoti mēs otram cilvēkam uzticamies, cik daudz uz viņu paļaujamies, un, iespējams, pat zaudējam paši sevi šai paļāvībā... Un tad mirklis, kad Olimpija zaudē savas acis, - vai viņai zūd, “nokrīt kā zvīņas no acīm” tas, kā viņa dzīvojusi līdz šim, ka viņa ierauga ļaudis dzīvojam arī citādi nekā tikai viņas mājās?... Vai varbūt šīs sarkanās asinssvītras uz vaigiem ir kādas sirdssāpes, kas pārciešamas kādos īpašos brīžos, jo video projekcijā uz sienas, šķiet, ne tikai mainās un virpuļo acis, bet vienu brīdi pukst arī sirds veidols. Starp citu, acu veidotie “zīmējumi mazliet atgādināja kādu seno laiku tēlu, kādu Nofreteti vai ko tamlīdzīgu...

            Un tad – pašā izrādes izskaņā – ar asu nazi pārgriezta dekorācija, kuru izrādes sākumā cītīgi smidzināja un pulēja (vai paties` katru reizi šo dekoru veido no jauna?) kā sava veida pieaugšanas simbols, kad tiek sarautas saites ar pagātni, un dažam tā ir sāpīgāka reize (līdz pat “izšķaidītam galvaskausam”), un citam atkal šķiet, ka kas nu tur sevišķs – pieaugt, kļūt patstāvīgam, atbildīgam un, iespējams, nejūtīgam... Tāpat mirklis, kad viens otram ar smidzinātāju smidzina ūdeni sejā, - vai gan nav tā, ka mīlestība un attiecības, bet varbūt arī konkrētu cilvēku izpausmes, mums vienkārši “pūš miglu acīs”, un mēs tai ļaujamies?

            Jā, filozofiju šī izrāde savērpa pamatīgu, iespējams, rīt turpināšu savas pārdomas... Un droši vien tāpat, kā jau ir gadījies, arī šī izrāde ilgi nebūs repertuārā, jo ir gana smags gabals, bet tai pašā laikā – vai gan bieži mums šodien negribas kliegt par notiekošo, nesaprotamo, straumēm pāri plūstošo? Bija vērtīgi uziet sevī senāku laiku atskaņas, izrakt no atvilktnes veco kursu kladīti un pārdomāt par saviem “tarakāniem”!...