23.12.2025.

            Šķiet, kādu brīdi neesmu rakstījusi tieši pašā izrādes vakarā, ja neskaita “mazgabaliņus” Instagram`ā. Taču šovakar atkal ir tāds vakars, kad nav ļoti vēls, sirds deg un kūst, un gluži vienkārši gribas savas emocijas savirknēt tekstā. Nu tad – lai iet!

            Teātra ļaudis savos “mazgabaliņos” vaicā – kad Tu pēdējo reizi sūtīji ar roku rakstītu vēstuli vai pastkarti? Un kad pēdējo reizi tādu izņēmi no pastkastītes? Un es nemaz nebrīnos gan par līdzcilvēku atbildēm, gan pašā koncertā teikto no sērijas “Man jau neviens neraksta...”. Tā gan – mums šobrīd ir e-pasts, e-paraksts, e-veselība, e-klase un kas tik vēl nē, bet e-paēst vēl neesam iemācījušies... Tāpat kā virtuāli samīļot, uzsmaidīt, apskaut... Un tāpēc tieši laikā un vietā ir Nacionālā teātra šīs sezonas koncerts “Pastkartes Ziemassvētkos” Paulas Pļavnieces režijā. Protama lieta, vakarā pēc koncerta “tīklos” sarodas gabaliņi par to, kā un kad tad šis viss tapa (kā nekā lielākā daļa koncertu jau izdziedāti...), ļaujot gan pakavēties vakara atmiņās, gan tajos brīžos, kad koncerts patiešām vēl bija tikai sapņošanas stadijā. Un šis vakars ir reize, kad esmu priecīga par to, ka nebija laika un spēka krāsot acis, jo, ja to būtu izdarījusi, tad, iznākot no zāles, visi redzētu, cik ļoti šis koncerts mani aizkustinājis. Labāk lai manas sajūtas nogulst sirdī un paliek tur, kam vēlēšos, tam pateikšu, vai arī tas tāpat ieraudzīs...

            Tā kā esmu romantiķe pēc dabas (nesen man “virsū uzskrēja” kāds raksts (sarunas autoru paturēšu noslēpumā), kurā teikts, ka romantiķi jau esam mēs visi, tikai ne visi grib to atzīt... un sava taisnība tur droši vien ir), tad pirmais, kas mani apbur, sākot skanēt mūzikai, ir tērpi – tāds īstens pagājušā gadsimta šarms ar “nopietniem” audumiem – zīdu, samtu, vadmalu, mēteļi no mēteļdrānas un smalkās cepurītes ar`, un vēl brīžiem, gluži kā no Cimdu Jettiņas lādēm, parādās arī rakstaini dūraiņi, kuros sildīties vai kurus uzdāvināt otram, lai silti arī viņam. Arī no šņorbēniņu debesīm līstošais vēstuļu lietus, kas rada pasakās lasītam kliņģeru lietum, - pārsteigums, atgādinājums noticēt brīnumam un nekautrēties no sentimenta. Šajā vietā gan nenoturēšos “nepapīkstējusi”, jo lasītie “oficiālie” viedokļi atkal nezkāpēc uztraucās par romantiku, sentimentu, par kādu šķībi nodziedātu noti un pastkartīšu stilistikā ieturētiem deju soļiem... Sasodīts, nu kāpēc gan koncerts nevarētu būt tāds, kādu to izlolojusi režisore, kāpēc tam jāatbilst kaut kādiem iedomātiem priekšrakstiem? Arī adītāja cimdu rakstos saliek kopā tos dzīparus, kas viņasprāt vislabāk saderas! Vai ta` nu mēs nevarētu reiz bez kādām ekspektācijām, ko man gribas no koncerta sagaidīt? Varētu gan, tikai vajag ļauties! Un mēs ar ģimeni ļaujamies ar` - gan foto mirkļiem, gan apsveikumu sūtīšanai (paldies “Latvijas Pastam” par šo iespēju!), un neiztrūkstošajiem kārumiem (atkal kūka manas žaketes krāsā!...)

            Ja runājam par pastkartēm un vēstulēm, arī mēs piederam pie tiem “dinozauriem”, kuri reizi gadā darina paši savas apsveikuma kartītes, raksta tajās pantus un vēlējumus ar roku (viegli tas nav pat tik trenētam cilvēkam kā man, kas ikdienā raksta uz tāfeles, skolēnu burtnīcās un pat diktātos...) un sūta tos pa pastu, tiesa, ik gadu mazliet nošķendējoties par kārtējo reizi debesīs sakāpušajām pastmarku cenām (bet nu reiz` pa gadu jau var!...). Un, protams, arī pastkastes “vēdināšana” šajās dienās piederas pie ikdienas darbiem atšķirībā no pārējā gada laika, kad aktivitātes galvenokārt notiek trešdienās, lai izņemtu no pastkastes žurnālu “Ieva” (pēdējā laikā arī citi abonētie žurnāli kaut kā “pieskaņojas” šim, laikam pasta ļaudīm tā vieglāk...). Un tad virtuvē uz augstās palodzes starp puķu podiem sarindojas saņemtie apsveikumi, priecējot mūs vismaz mēneša garumā! Jā, ir gan adreses, no kurām vairs apsveikumi nepienāk, jo tur dzīvo gana sirmi ļaudis, kam grūti uzrakstīt, tad parasti, mūsu sveicienus saņēmuši, viņi zvana un sirsnīgi parunājamies. Jā, arī adrešu grāmatiņai, no vienas puses, ar gadiem ir “tendence” kļūt plānākai, un tomēr... Un ir adreses, no kurām ik gadu saņemam tādus pašus kā mūsējos – pašu darinātus – apsveikumus, citreiz rokrakstā, citreiz datorrakstā piepildītus. Un pilnīgi godīgi varu atzīties, ka tāpat kā bērnībā, arī šobrīd ar lielu aizrautību dodos pie pastkastes un lūkojos, vai tajā kas būs vai nebūs, ar interesi veros uz aploksnes lasāmajā tekstā (lielāko daļu sūtītāju atpazīstu pēc rokraksta...) un pastmarkās. Jā, ir viens īpašs stāsts – manas latviešu valodas skolotājas mazmeitas uz viņas 90 gadu jubileju bija noorganizējušas vecmammai īpašu – savu pastmarku, un arī es esmu viena no tiem īpašajiem laimīgajiem, kam šāda vēstule tikusi aizsūtīta – to man skolotāja pati izstāstīja, un esmu par to ļoti aizkustināta un pagodināta!

            Un tagad atpakaļ pie koncerta! Aktieriem draiskojoties, uzdancojot un lasot visdažādākos vēlējumus, turklāt pieminot arī to autorus un gaduskaitļus, mūziķiem sprigani darbojoties orķestra bedrē (juniors un arī es pati ar interesi vērojām ģitārista (basģitārista! Jā, jā, atceros “Spēlēju, dancoju” pamācību..) solo koncerta otrajā daļā), no “debesīm” sagaidot arī īsteno teātra sniegu (ak, cik garšīgi tas saķērās kuplajos Elzas Rūtas Jordānes matos!) un sajūtoties kā animācijas filmiņā, kad “miglas tēli mēnestiņam... garām slīd”, vakars paiet nemanot, ir arī mirkļi, kuros, ja vien varētu (jau sesto gadu ap šādu laiku palieku bez balss, visādi baciļi, kas pa skolu apkārt vazājušies, un pārslodze un “nolietojums” dara savu...), dziedātu līdzi, bet dungoju tikai domās, tak sejā un kustībās līdzi just - kurš ta` var aizliegt? Tāpat kā manu aizkustinājumu – kurš ta` var novaldīt, ja tas laužas pār vaigiem gan pie dziesmu skaņām (jau otrais koncerts ar Jāņa Lūsēna “Mazu brīdi pirms”, kas mūsmājās ir īpašs stāsts...), gan pie vēstuļu rindām (akdies, kā man gribējās apskaut un samīļot Egilu Melbārdi par to bērnības vēstuli, kad tik ļoti gaidīja kaķīti vai sunīti atļaujam mājās turamu!...), gan pie vijoles spēles (Rūdolf Sprukuli, to sirsnīgo spēlēšanu un paklanīšanos!), un vēl, un vēl... Savukārt Ojāra Vācieša rakstītos sveiciena vārdus vajadzētu sameklēt un izmantot ikdienā, tik reizē amizanti un patiesi tie ir! Un Regīnas Ezeras rakstītie Gunāram Priedem – ne jau velti ir tāda vēstuļu grāmatiņa “Pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis...”, un reiz bija “Kvadrifronam” tāda izrāde, kuras tapšanā arī es pieliku savu roku...

            Ko te vēl lai pasaka? Laikam jau vien to, ka droši ejiet un ļaujieties piedzīvot sentimentu, kavēties atmiņās un atzīties romantismā, nekaunoties par to, jo – cilvēkam cilvēku jāsatiek, viens otram labi vārdi jāpasaka un jāsadzird! No sirds paldies visai Ziemassvētku koncerta darinātāju komandai – gan aktieriem Ievai Aniņai, Madarai Botmanei (mums šovakar) vai Zanei Dombrovskai, Agatei Marijai Bukšai, Elzai Rūtai Jordānei, Sanitai Paulai, Madarai Reijerei, Laurai Siliņai, Aināram Ančevskim, Mārtiņam Brūverim, Egilam Melbārdim, Uldim Siliņam un Rūdolfam Sprukulim, gan mūziķiem Edgaram Mākenam, Edgaram Rubenim, Andim Klučniekam, Tomam Valmieram, Nikam Mosam Rodžeram, gan Jāzepa Mediņa Rīgas 1.mūzikas skolas meiteņu korim “Vivace” un diriģentēm Andrai Fenhanei un Alisei Koknēvičai – Upītei. Tāpat paldies idejas izlolotājai režisorei un teksta autorei Paulai Pļavniecei un viņas palīgiem pie teksta radīšanas ievai Strukai un Arvim Ostrovskim, scenogrāfei Ingai Siliņai, kostīmu māksliniecei Baibai Litiņai, vokālajai producentei Zanei Dombrovskai, horeogrāfei Agatei Bankavai, gaismu māksliniecei Līvai Kalniņai un video māksliniekam Tomam Zeļģim! Lai skanīgi pārējie koncerti, priecīgi skatītāji un piedziediet, piesauciet, mīļie, to sniegu, tāpat kā to dara otra sirsnīgā koncerta “Brīdi pirms gaismiņas” dziedātāji Brigita Reisone un Raimonds Celms, ļaujoties amizantiem sniega buramvārdu ritmiem un vēlot “Ak, mīļā/mīļais, kaut būtu nu sniegs!...”! Paldies par priecīgiem un aizkustinošiem mirkļiem mājā ar zaļo jumtu!