2.01.2025.

            Vai jūs ticat “zīmēm”? Nu ne tādām kā melni kaķi pār ceļu (lai tak iet, kaķim pašam savas darīšanas padomā!), bet no sērijas – ja brauc ar Opeli, tad visur redzi tikai Opeļus, ja esi stāvoklī, tad liekas, ka apkārt tikai grūtnieces. Kāpēc šāds jautājums? Tāpēc, ka dienā, kad jādodas lūkoties  Andra Kalnozola un Matīsa Budovska “kopražojuma” izrāde “Ods” Nacionālajā teātrī (pirmizrāde 2024.gada 4.decembrī), manā virtuvē akurāt viens ods arī parādās! Turklāt tāds kārumnieks – “pieparkojas” uz kaimiņtantes svaigi dāvātās cidoniju sīrupa pudeles, tiesa gan, tai oriģinālais pildījums bijis... alus, kā vēsta etiķete. Skaidrs, ka ods tiek pie bezmaksas fotosesijas, pie tam divi fotogrāfi diezgan saspringti “iznesas” ap šo modeli – negribas aizbiedēt, tak labi zinu, ka man šodienas apraksta “scenogrāfijā” šitāda bilde labi iederētos... Un arī telefonu fotokamerām savs “viedoklis” par tik sīku elementu... Beigās iemūžinām gan, un tad jau laiks posties – man uz teātri, vīram ar junioru – uz Rīgas zoo ziemas nakts pastaigām (mērķis visnotaļ savtīgs – lai nav apkārt ar autobusu jādauzās, izplānoju ģimenei noderīgas izklaides pa ceļam uz un no teātra... A par ko ne?)

            Nu re, šis savdabīgais ievads vedīs tālāk pie stāsta, ko es “ātrajā” tūlīt-pēc-izrādes versijā nosaucu par labestīgu dauzīšanos ar filozofijas iezīmēm sāpju mērcē. Kālab šāds nosaukums savērpās manā prātā? Kopš esmu pazīstama ar Andra Kalnozola “Kalendāru” (un mazmazlietiņ – kniepadatas tiesu - ar viņu pašu pēc kādas lekcijas Kultūras akadēmijas vasaras kursos pedagogiem), varu teikt, ka viņa domu gaita ir gana savdabīga, lai es nebrīnītos par ļaudīm, kuri saka, ka nespējot “sagremot” Andra uzrakstīto, un tai pašā laikā pati ar interesi “urbtos” cauri viņa sarakstītajam, pa brīdim “piestājot”, lai labāk izprastu, “sagremotu” un pārdomātu, iespējams, pat pazīstamos vaibstos pameklētu izlasītā atspulgus. Un zīmīgi, ka vakar, kad mājās viegls pēcsvētku klusums, lielā dēla līgaviņa no manas grāmatu kaudzes bija izcēlusi “Kalendāru” un teica, ka sākot lasīt jau kuro reizi, nekad netiekot līdz galam, jo visādi citādi darbi “sakrīt kaudzē”, savukārt grāmatas eksemplārs pa to laiku mistiski pazūd...

            Kā jau “tīklos” rodamajā informācijā atzīmē pats autors, arī šajā darbā ir sava veida autobiogrāfiskas iezīmes, jo konkrēti klaidoni Ģirtu viņš pats savā dzīvē saticis un pat kādu laiku ar viņu sazinājies, tā kā pavisam “no gaisa grābts” šis stāsts nav. Savukārt Aksels, ar ko Ģirtam sanāk sastapties un sapazīties itin savdabīgā veidā, manā prātā šķiet mazliet rada “Kalendāra” Oskaram, jo sevī slēpj gan, iespējams, vienkārši tādu uzvedības stilu, kad cilvēks nav īsti “gatavs” pieaugušai dzīvei, gan arī varbūt ir kādas neirotiskas kaites vai smagu pārdzīvojumu savažots, kad konkrēti piedzīvojumi un pārdzīvojumi šīs neirozes un trauksmes vēl tikai pastiprina.

            Kāpēc saku – labestīga dauzīšanās? Jo dauzīšanās jebšu jokošanās izrādē patiesi ir gana, un daļa no tās pat itin pazīstama gan no pašas lietotiem valodas krikumiem, gan no bērnu dienu jokiem par ziloņa un žirafes ielikšanu ledusskapī. Par lidmašīnu gan gribējās Akselam izstāstīt “savu” versiju – vismaz manos skolas laikos teica, ka paliek tas viens ķieģelis, kurš izkrita no lidmašīnas -, bijusi tā norise man tuvāk, i pačukstētu... Par filozofijas iezīmēm gribas saukt visus tos mirkļus, kad Aksels “nomaina ādu” un kļūst par sava veida stāstnieku, cieši pretī skatītājiem paužot domas par notiekošo. Un tieši tajos brīžos man šķita, ka kaut kas tiešām Aksela prātā “nav kārtībā” tādā lielā nozīmē, ka vai nu viņš patiesi ir kādus “smagumus” pārcietis, varbūt, kā tas mēdz gadīties, cilvēkam nav bijis līdzās neviena, kas dzīves gudrībās pamācītu, pastāstītu, “kā tai pasaulē iet” un ar ko jārēķinās... Tāpat mūsdienās tik izplatītie depresijas un izdegšanas gadījumi, savas vietas dzīvē meklējumi, kad cilvēkam īsti nav un nav skaidrs, ko tad viņš vēlētos sasniegt, un tamdēļ gan “maldās kā mežā” tais pasaul`s norisēs, gan arī izturas pavisam ne tā, kā lielākā daļa ļaužu, kas par lietu kārtību informēti agros gados... Un kāpēc sāpju mērcē? Tāpēc, ka cilvēku savstarpējās attiecības, kurās “nerīmējas”, kurās viens otru “nedzird”, jo katram sava taisnība, bet pretī paiet un iejusties otra ādā nav spēka, gribēšanas, varēšanas... ir tā sāpe, kas, manuprāt, sūrst visvairāk. Un katru reizi kāds mazs izrādes gabaliņš, kāda sajūtiņa, rezonē arī manā sirdī, jo – vai suns bez blusām, vai cilvēks bez kreņķiem? Nu ne tak! Arī es zinu, kā ir sajusties nedzirdētai; kā gribas, lai tevi allaž saprot; kā salecas sirds brīdī, kad tevi uzrunā kāds dzīves pabērns, kuram patiesi neko citu kā vien mazliet parunāties nevajag, bet tev jau sametas bail un kauns (nu kāpēc tie jampampiņi man tā līp klāt?...); un kad tu klausies un vari palīdzēt tikai ar uzklausīšanu, jo citu resursu tev nav... Un jā, arī es esmu bijusi tais situācijās, kad kā Bārmene esmu bijusi spiesta ļoti konkrēti un strikti pateikt, kas te būs un kas nebūs (un nemaz nejūtos par to īpaši labi, bet bez striktuma arī dzīvē neiztikt...), kad man tiek veltīti sava veida komplimenti par to, ka esmu sirsnīgs cilvēks, jo uzklausīju, jo arī es pieturos pie principa, ka cilvēks gan ir ikviens... Un tieši tāpat pavisam skaidras ir Annas sajūtas, kad tu otram skaidro tev pašam labi saprotamo jomu, gribi palīdzēt, bet nekas prātīgs neiznāk, jo gluži vienkārši – tā joma nav tev, tas cilvēks nav tev, tā situācija nav izskaidrojama no tava skatupunkta... Tas mirklis, kad Anna māca Akselam jogas vingrinājumus, kuri viņai šķiet tik pašsaprotami, manā prātā uzzīmē mēģinājumu Akselu “lauzt”, pārtaisīt pēc sava prāta, neņemot vērā, ka viņam “ nav lokans vēders” – šķiet, tāds bija Aksela iebildums, kāpēc viņš nevar izdarīt konkrēto vingrojumu. Un tad tas Annas monologs, vārot Akselam tēju, - cik grūti gan ir otram pateikt par savām sajūtām un darīt to, acīs skatoties, jo zini, ka pretskata nebūs, intereses nebūs, tad vieglāk ir savā ziņā “paslēpties” aiz tējkannas burbuļiem jebšu apkārt esošā trokšņa, kas ir vien mūsu pašu radīts ar mērķi citam citu nedzirdēt.

            Tais mirkļos, kad Aksels un Anna aizgājuši pie Briču pāra, kuriem tāds moderns tas mājoklis – ar plaukstu sasitienu ieslēdz un izslēdz gaismu vai mūziku – sajūtas šķiet tik pazīstamas piedzīvotiem brīžiem, kad sastopas sveši vai vienkārši ilgi neredzējušies ļaudis, un tad paiet laiks, kamēr tas “ledus atkūst”, vai arī tiešām nama saimenieki vēlas “izrādīties”, “paspīdēt” savu ciemiņu priekšā gan ar saviem tehnikas brīnumiem, gan ar attiecībām un pat ēdiena īpašajiem “vaibstiem” (kā tur bija - albīnā pīle pūpolu mērcē?...), jo – ko tur liegties, nav vērts – ir ļaudis, kam tāda “spīdēšana” ir ļoti no svara. Tāpēc arī Briču pāra viegli pārspīlētie smiekli var raisīt gan šādas sajūtas, gan arī norādīt uz viegli maskētu saspīlējumu viņu pašu attiecībās.

            Man gribētos teikt, ka šai izrādē bija gana daudz dažādu simbolu, jo katrai lietai, katrai darbībai varētu “pievilkt” savu īpašu nozīmi. Piemēram, gludais un kārtīgais dīvāns, kurš spēles gaitā tiek vairākkārt savandīts kā pašu cilvēku domas un jūtas. Naudas glabāšana nepieslēgtā rozetē – gan simbols tam, ka “lieka” nauda “dedzina pirkstus”, jo prasās paņemama un  iztērējama, gan skaidrs, ka nevienam taču neienāks prātā, ka kontaktā kāds varētu būt kaut ko noslēpis, skaidri zināms, ka dabūsi “pa knaģiem”! Logu mazgāšana kā rūpes par tīrību gan telpā, gan pašiem sevī, jo pa netīriem logiem īsti neiespīd saules gaisma, ne arī paši savu atspulgu nevaram saredzēt. Autobusa pietura kā ceļš un iespēja, ko var arī gaidīt līdz rītdienai, jo mums katram savi sakrājušies darbi darāmi, un tomēr... Krogs kā vieta, kur “remdēt slāpes” un reizēm arī tapt uzklausītam (lai atceramies vecveco teicienu – ko skaidrā domā, to dzērumā runā! Pārbaudīts!), jo krodzinieks redz visu, kas notiek viņa iestādē”, tai pašā laikā viņam jābūt gana korektam un reizē ieinteresētam, lai nepalaistu ko svarīgu garām. Soliņš kā sarunu un gaidīšanas vieta, un soliņš kā līdzsvars starp norisēm cilvēka dzīvē (ak, tos manus sirdspalēcienus tai laikā, kamēr Aksels ar Ģirtu grasās celties augšā un otrs nemitīgi nozvārojas, jo krīt zemē!...). Bet brīdī, kad abi katrs savā soliņa galā uzrāpušies un reizē arī kāpj nost, sajūtos atminoties veco teicienu, “ka mēs visi esam divi” – ar “mājas” seju un “parādes” seju, kuru no abām  izvēlamies, tas jau atkarīgs no mums...

            Šī ir daudzslāņaina izrāde, līdzīgi kā dzīvokļa siena, kurā redzam daudzas krāsu vai tapešu kārtas citu pāri citai (starp citu, krāsojums ļoti simpātisks, gandrīz varētu tādu kādā telpā ieviest...) un kā pati telpa, kura tiek te piepildīta, te atbrīvota no dažādiem aksesuāriem līdzīgi kā mūsu galvas no domām un dzīves no cilvēkiem, kuri ir vai nav mums līdzās dažādos laika posmos. Par to silts paldies scenogrāfam Nikam Ciprusam (viņš arī gaismu mākslinieks). Kostīmu māksliniece Līga Zepa izrādes tēlus radījusi tik vienkārši un reizē “atpazīstami” tērptus, ka turpmāk droši vien konkrēti apģērbu gabali man raisīs zināmas asociācijas... Edgara Mākena mūzika mūs gan ved cieši līdzi izrādes gaitai, gan ļauj mazliet atslābt no spraigās vērošanas. Un paši aktieri – nopietnā un atturīgā Ievas Aniņas Bārmene, kurai tie dzērāji nu riktīgi līdz brošai, tikpat nopietnā, viegli “stīvinātā” Lauras Siliņas Anna, savu vietu un ceļu meklējošais, bet “interjerā neiederošais” Kārļa Reijera Aksels (visu cieņu par to milzīgo ticamības devu gan kā dzērājam, gan kā stāstniekam, kurš informē klātesošos par “stāstā” notiekošo) un Raimonda Celma Ģirts – tāds žipčiks, kam gan dzīvē nav viegli gājis, bet kurš spēj dzīvot gan vieglprātīgi, gan strādāt jebkuru darbu, gan plēst jokus un nerrot citus cilvēkus. Un tad – Ievas un Raimonda “pārlēciens”, kļūstot par Briču pāri, no vienas puses it kā bezpersoniskiem ļaudīm, jo nevienam nav dots vārds, vien uzrunā viens otru ar “mīļā” un “mīļais”, bet no otras – tik pazīstamiem katrā draugu lokā, ka skudriņas pārskrien! Kas attiecas uz Ģirta vārda nēsātājiem, varu no pieredzes teikt, ka tie nu ir ļauži, kam visādi pastāsti allaž ķešā un joku arī pilnas saujas, spēj tik klausīties un saprast! 

            Īpaši sirsnīgus mirkļus piedzīvoju izrādes izskaņā, par ko no sirds paldies aktieriem, jo – skatītāju aplausi ir viņu “maizīte”, savukārt skatītāju sirdis silda gan smaids paklanoties vispārīgi, gan kādam skatītājam īpaši veltīts skatiens vai kāda cita “izdarība”, ko pamana un saprot vien zinātājs. Silts paldies par pirmo jaunā gada vakaru teātrī (ārpus aktieru zāles gan bija stipri vēsi, cerams, rīt iesils kopā ar svētku pastkartēm...)!