11.06.2025.

            Vai jūs varat pateikt, kas ir dzeja? Un kas ir tikumīgi, bet kas – netikumīgi? Nu tiešām nevarat? Pat vārdnīcā skatoties? Jo tas “nesaiet” ar jūsu pārliecību, saprašanu, kaut ko tamlīdzīgu? Nu traki, vai ne?

            Akurāt tā nākas domāt, skatoties Dirty Deal Teatro izrādi “Netikumīgie”, kura pirmizrādi piedzīvojusi 2019.gada 14.decembrī, un, ja var ticēt dažādiem informācijas avotiem, tad “ceļo” arī pa skolām. Režisore Krista Burāne, dramaturģe Laila Burāne, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Krišjānis Elviks, scenogrāfa un kostīmu mākslinieka asistente Laura Jančauska, gaismu mākslinieks Lauris Johansons, komponists Edgars Raginskis, dziesmu vārdu autori Agnese Krivade un Kārlis Vērdiņš, izrādes teksta autori Marija Luīze Meļķe, Raimonds Ķirķis, Kirils Ēcis. Uz skatuves aktīvi darbojas Reinis Boters, Raimonds Ķirķis un Anna Klišāne.

            Ja ieskatāmies DDT mājas lapā, pie izrāžu aprakstiem režisore Krista Burāne pauž: “Kopš 2015. gada, kad Saeima pieņēma tā saucamos tikumības grozījumus Izglītības likumā, ik pa laikam nākas dzirdēt par vecākiem un skolotājiem, kuri uzskata, ka ir mākslas darbi – dzejoļi, filmas, izrādes, gleznas -, kuriem stundās nav vietas. Pārsvarā visos šajos gadījumos mākslas darbā tiek portretēta mūsu dzīve tāda, kāda tā ir – dažāda, neidealizēta un neizskaistināta. Vai mākslai un izglītībai ir jāspēlē paslēpes ar realitāti, vai tomēr tās drīkst droši skatīties viena otrai acīs un par ieraudzīto sarunāties ar bērniem un jauniešiem? Arī tad, ja kādam ieraudzītā realitāte šķiet netikumīga.” Te nu manā prātā skaidri uzaust tā ažiotāža, kas mūsu skolā sacēlās šajā ziemā, kad par grāmatas “Papīra klavieres” obligāto lasīšanu literatūras stundās vecāki sacēla trauksmi kā par netiklības avotu, tiesa gan, kad skolotājas ar skubu metās to lasīt, izrādījās, ka netiklības tur nav vairāk kā uzrakstos uz sienām vai žogiem, kurus regulāri varam vērot pilsētvidē atšķirībā no grāmatas, kura tomēr jāpaņem no plaukta un jāizlasa, lai tai “netiklībai” tiktu klāt. Tā kā skolā strādāju jau 33 sezonas, tad labi atceros arī tos “tikumības” grozījumus, par kuriem savulaik Nacionālā teātra Teātra dienas koncertā “Žurkas ex-libris” bija sacerēta vesela dziesma par tikumību, un nekādi nespēju saprast, kas “tāds” tur bija, ka vajadzēja šo dokumentu veidot, konkrētus žurnālus speciālos iepakojumos saiņot un ko tik vēl ne... Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka bērns jau neaug tikai skolā un mājās, viņš tomēr sastop arī citus cilvēkus, un tad nu no viņu savstarpējās komunikācijas un audzinātības līmeņa vien ir atkarīgs, kādu vēsti bērns atnesīs” mājās. Laikam esmu ļoti netikla, un nevajadzētu mani skolai tuvāk par kilometru laist (kā dzirdam vienā no izrādes ainām, kurā tiek lasītas vecāku sūdzības, atklātās vēstules un iesniegumi gan skolas administrācijai, gan “augstākām instancēm”)...  Nu trakas lietas, ja tā padomā, un nez, vai tā bija pārteikšanās vai tomēr teksta “oriģināls”, kad tika bilsts par to, ka skola vispirms pilda audzināšanas funkciju, bet tad aši “nomainīts kažoks” un pateikts, ka skola tomēr nodarbojas ar mācību darbu... Jā, jā, un te nu mēs esam – ja reiz skola ir mācību iestāde, bet cilvēks sākas savā ģimenē, tai skaitā arī audzināšanas jautājumos, tad vismaz kādu daļu tikumu būtu jau jāzina, pār skolas slieksni pirmajā klasē kāpjot. Skaidrs, ka nevar prasīt, lai pirmklasnieks definētu, kas un kāda  ir dzeja (mums – skatītājiem – nācās uz šo jautājumu atbildēt, es bildu, ka dzeja ir aizdomīga...), bet vismaz klausīties lasītu vai runātu vārdu jau var arī tāds mazs knariņš... Un tikai klausīšanās gaitā, raisot domas un pārdomas, arī viņa prātā radīsies jaunas domas un pārdomas, no kurām izšķilsies tiklab “patīk”, kā “nepatīk”... Taču, ja mēs “apriori” pieņemam, ka “skolotājas labas, bērniņš dumjš no dabas” (rindas no Kārļa Vērdiņa dzejoļa kādā krājumā, kuram neatceros nosaukumu, piedodiet!...), tad skaidrs, ka tā tikumības kopšana un audzēšana ir mūsu – vecāku un pieaugušo – ziņā. Un tā nu mēs – dažādu vecumu skatītāji (es gandrīz vai sajutos kā vecākā...) klausāmies un “tinam” savos prātos, kas tad ir tikls un netikls, kā labāk sasniegt rezultātus, kas notiks ar cilvēkiem, kas būs “izsmēluši” sevi, mācot gramatiku un audzinot tikumību? Protams, tā kā gatavojoties izrādei, biju izlasījusi grāmatu “Netikumīgie”, tad savā prātā līdzi ritināju arī lappusēs lasīto, prātoju, vai savstarpējās sarunas notiek allaž nemainīgi vai arī tie ir brīvas improvizācijas mirkļi, kad viens aktieris “pamet” otram kādu jautājumu, ideju, uz kuru otrs tad nu cenšas sniegt savu atbildi? Šis bija interesanti!

            Imants Ziedonis reiz lietoja jēdzienu “nesaķemmēts”, nevis runājot par higiēnas normu – ķemmēšanos, bet gan par cilvēka dabu un raksturu. Arī es varētu teikt, ka šie dzejoļi, kurus sauc par skolēnu rakstītiem un viņus raksturojošiem, ir savā ziņā nesaķemmēti gluži tāpat kā pusaudži savā vecumposmā, kad emocijas mainās no +100 līdz -100 ik dienu, ik stundu, un  bieži vien lielākā vēlēšanās ir, lai visi mani liek mierā! Pats tikšu galā, nejaucies! Esmu liels, patstāvīgs un atbildīgs, nemāci mani! Un tikai dažiem pietiek drosmes un labu savstarpējo attiecību, lai pateiktu, ka viņiem patiesībā vajadzīgs vien apskāviens un miers, sapratne no apkārtējiem. Un tieši tāpat tikai daļai pieaugušo (vismaz manai paaudzei...) pietiek prāta pajautāt bērniem, vai viņi nav noguruši un nevēlas, lai viņus samīļo... Iespējams, ka tad, ja mūsu starpā būtu vairāk sarunu, tad arī dzejoļi un paši pusaudži jeb “ķērpīši”, ka viņi tiek saukti grāmatā un izrādē, būtu vairāk “saķemmēti” nevis tādi “Ķeburkāji ar Ķ”... Un tai pašā laikā līdz ar to "'kad mēs augām, tad gan tā negāja..." mēs piemirstam, ka tad jau nebija ne interneta, ne datoru, un daudz ko mēs izlasījām grāmatās, bet vēl vairāk uzzinājām sarunās - gan tikumīgās, gan netikumīgās, turklāt vismaz manai paaudzei cilvēka ķermeņa daļu nosaukumus diez kā nemācīja atšķirībā no šodienas bērniem, un tad gadījās arī visādi kuriozi, kad tu, cilvēk, zini tikai vienu nosaukumu, bet izrādās, ka tas ir nepieklājīgs, jo jālieto kāds cits, kas gan arī ir tavā leksikā, bet neesi informēts par tām niansēm... Taču tas, ka jauniešiem būtu jābūt "nesaķemmētiem", jau nenozīmē, ka viņiem nekas cilvēcisks, emocionāls un ētisks nebūtu zināms, tā tomēr ir vairāk tāda maska, ieraušanās sevī, bailes būt nesaprastiem vai slēpšanās pēc kāda pārdzīvojuma. Še domās līdzās nostājās izrāde "Pilna slodze", ko pavasarī baudīju "Willa teātrī", jo nekur jau prom no tās skolas vides nemāku aiziet... Arī tur tie "nesaķemmētie" mūzikas skolas audzēkņi ar savām "netikumības" pazīmēm... 

            Izrādē labsirdīga dauzīšanās mijas ar stundu norisēm un skolotāju vai citu pieaugušo domu attēlojumiem, uz ekrāna tiek rādīta skolotāju ikdiena skolotāju istabā pie kafijas tases vai klasē pie tāfeles, uz kuras atkal jāraksta kārtējais skolēniem nesaprotamais, kad jāmāca vispārzināmas un pieņemtas ētiskas normas klasei, kaut vieglāk būtu iemācīt zvērudārzam... Grāmatā tie “skolotāju dzejoļi” ir citā krāsā nekā “skolēnu” dzeja, un tos pa īstam var vislabāk novērtēt tieši dzirdamā veidā!... Un ir visnotaļ nopietni, ko padomāt! Jā, pa kādai rindiņai arī ļoti precīzi raksturo gan manu, gan citu pedagogu noskaņojumu pašreizējā situācijā, kad, šķiet vienīgie, kam tās “reformas” patīk, ir tie, kas skolai tuvumā nestāv, ne arī ir laižami...

            Tiesa, pēc izrādes nesaņēmos drosmi un nepiegāju režisorei (savai reiz bijušai maģistrantūras pasniedzējai...) ar jautājumu – kas bija vispirms, dzejas grāmata (dzejoļi...) vai izrādes ideja? Lai gan, iespējams, tas būtu apmēram tas pats, kas vaicāt par olu un vistu, jo ir vajadzīga gan ideja, gan tas, kā tā tiks izpildīta, gan arī, protams, pats teksts, ar kura palīdzību “būvēt” šo stāstu... Un tāpēc man, no vienas puses, ir balta skaudība par cilvēkiem, kas radījuši šo izrādi un tiem, kam dota iespēja to baudīt, no otras – vēlme, lai pēc iespējas vairāk cilvēku iepazīstas ar šo izrādi, pārdomā to un arī savu rīcību, attiecības ar apkārtējiem, lai mazāk kreņķu un nesaprašanos. Tā ja, iesaku izlasīt un novērtēt arī uz skatuves baudāmo, un nevaimanāt par samaitāto mūsdienu jaunatni, bet atcerēties, ka sabiedrību veidojam mēs visi kopā gan ar, gan bez tikumības un samaitātības, jo - katram vārdam un norisei savs laiks, nozīme un vieta!