11. – 17.11.2025.

            Novembra notikumu virpulī atkal sanācis tā, ka rakstu darbi mazliet iekavējas, jo vēlā stundā pēc atgriešanās mājās vairs nav gluži dukas rakstīt garās pārdomas, tāpēc aši nofiksēju īso versiju Instagramā, un pēc tam lēnu garu “nosēdinu” sevī visas izjūtas, lai pierakstītu garāk. Vai tas ir labāk vai sliktāk salīdzinot ar kādreiz darīto, kad vēl līdz vēlai naktij klabināju taustiņus, - nezinu, bet ceru, ka tieši to īsto, manis piedzīvoto sajūtu esenci izdodas kopā salikt un pierakstīt.

            Grāmatnieku burbulī ik pa laikam parādās jautājumi par to, cik grāmatu katrs izlasa mēneša vai gada laikā. Jā, es arī kladītē izlasītās grāmatas pierakstu ar kārtas numuriem, taču man nav nekāda plāna, mērķa, izaicinājuma – izlasīt tik un tik. Tieši tāpat ir ar izrādēm, jo reizēm esmu aizdomājusies – nez, kā ir profesionāļiem, kam izrāžu recenzijas ir obligātais pasākums, jo skaidrs, ka arī apmeklējums tātad ir obligāts, turklāt droši vien vēl arī noteiktā laika nogrieznī jāiekļaujas ar recenzijas publicēšanu, iesniegšanu. Labi, ja visi “mēri” saskan – gan laiks skatīšanai un rakstīšanai, gan sajūtas un uz skatuves vērotās darbības izpratne (gadās taču visādi), un gan jau, ka ir vēl visādi faktori, par kuriem es, “dilletante” (ar nolūku lietoju šādu formu, ļoti iepatikās Vecrīgā redzētais restorāna nosaukums...) varu tikai nojaust un reizē laimīgi dvest, ka, paldies Dievam, neesmu šādi “iegrožota”...

            Un tagad – pie lietas! Tieši Lāčplēša dienas vakarā, pēc kārtējā mērenā skrējiena ne nu gluži pakaļ miljonam, bet gan īpašu darbu veikšanas – sveču rakstu degšanas skolas pagalmā -, esmu ieradusies Jaunajā Rīgas teātrī, Jaunajā zālē, piedzīvot, manuprāt, tieši šai dienai īsteni piemērotu izrādi “Melnais piens/2024” Alvja Hermaņa režijā. Esmu veikusi veiksmīgas “biļešu medības”, un draudzene, uzzinot par šo gājienu, brīdina, ka vaicās man par izrādes norisēm, jo savulaik redzējusi pirmiestudējumu, un gribēs zināt, vai un kas ir mainījies. Jā, arī programmiņā norādīts gan šīs pirmizrādes datums – 2024.gada 27.septembris, gan uz pēdējā vāka piebilsts, ka tā bijusi 6.pirmizrāde, tātad man atliek pārdomāt gan par to, ka pirmā reize bijusi pirms 15 gadiem, kā vēsta teātra mājaslapa, gan par to, ka, iespējams, visdažādākajās vietās teātra rekonstrukcijas laikā rādīta, arī tā saukta par kārtējo pirmizrādi. Radošajā komandā vēl arī kostīmu māksliniece Jana Čivžele (viņa būs arī uz skatuves kopā ar citiem), gaismu mākslinieks Lauris Johansons, lomās Vilis Daudziņš, Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Kristīne Krūze, Aminata Grieta Diarra, Jana Čivžele. Interesanti, ka programmiņā tā darinātāju liste garāka nekā teātra mājaslapā, tur minēts arī latgaliešu valodas konsultants Raibīs, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, jo tās īstenās valodas nianses cilvēkam, ko latgalieši sauc par “čiuli”, patiesi vajag izskaidrot. Atceros, savulaik vecākajam dēlam no mūzikas skolas bija jāpiedalās Aglonā notiekošajā dziedātāju konkursā “Dziedu Dievmātei”, un es mēdzu konsultēties ar savu kolēģi par to, kā pareizāk izrunāt kādu vārdu...

            Izrāde “ievelk” sevī jau ar pašu zāles noskaņu, kad uz sienas vērojam Latvijas lauku ainavu, konkrēti Valpenes (Kurzemē) akmeņu krāvumu ar apkārtnē bijušo māju vārdiem, ko savulaik “sastrādājis” Imants Ziedonis ar līdzgaitniekiem – esam ar ģimeni un draugiem pirms vairākiem gadiem to apskatījuši klātienē vienā no saviem Latvijas ceļojumiem. Interesanti, ka izrādes gaitā risināsies saruna, ka arī Latgalē vajadzētu šādu krāvumu uzcelt, “moš, sanāktu i vēl dižāks!”. Ja ņem vērā laiku, kad to būvēja Ziedonis, tad mūsdienās varētu būt i dižāks Latgalē, i to pašu Kurzemē varētu pacelt augstāku, diemžēl tas tāds skumjš fakts, ka pa šiem gadiem lauku sētu kļuvis arvien mazāk... Arī siena guba skatuves stūrī rosina uz iedzīvošanos izrādes norisēs (ak, tur būs tik daudz amizantu un pat pikantu mirkļu!... Kā jau siena gubai pienākas, nav svarīgi, vai tie lopiņi, vai cilvēki, nevienam nav svešs tas, ko daba mums devusi.) Tā kā Jaunajā zālē esmu pirmoreiz, tad aplaižu skatu visapkārt, pamanu arī “titru mašīnu” virs skatuves un reizēm “iemetu acis” tās uzrakstos, kad sagribas palūkoties, kā tad šito angliski pateiks... Izrādes izskaņā virs skatuves izgaismojas Piena ceļš, kas arī “piešķiļ” vēl kādu papildus noti visnotaļ smeldzīgajam stāstam.

             Vai cilvēks var izprast dzīvnieku, iejusties viņa ādā? Domāju, ka tas, kurš apveltīts gan ar iztēles spēju, gan empātiju, - noteikti. Vai aktieris var nospēlēt dzīvnieku? Latviešu aktieri - viennozīmīgi jā!  Ar sajūsmu vēroju pārtapšanas mirkļus no cilvēkiem par lopiņiem un atpakaļ, govju kāju “stīvumu” un astu vicināšanu, dažādu toņkārtu māvienus un visas citas izdarības, ābolu ēšanu ieskaitot. Protams, neizpaliek arī dažādi īpaši mirkļi, piemēram, Viļa Daudziņa visnotaļ akrobātiskais izgājiens ar nēšiem un piena spaiņiem, tāpat šūpošanās ar gotiņu un ar saimnieci, visu jau nemaz nevar izstāstīt... Domāju, ka ikviens no mums, kam bijis kāds dzīvnieks mājās, vai liels vai mazs, pilsētā vai laukos, bērnībā vai pieaugušā vecumā, var gan dalīties iespaidos un atmiņās par visādiem ”cunduriem”, kas piedzīvoti no kustonīša puses, gan stāstīt par dzīvnieku gudrību, viltību un izdomu. Tā arī šeit – tie brīži, kad Jezups ar Annu (tā taču viņus sauca, vai ne?) spriež gan par kaimiņa saimniekošanas metodēm, gan par savas Musjkas izdarībām, gan par dažādām lauku dzīves norisēm, ir īstena bauda ausīm un iztēlei.

             Vai izrāde var būt vienlīdz smieklu, smaidu, asaru un pārdomu pilna kā tāds ģimenes albums, kurā starp pazīstamām sejām, kuras vien laika gaitā pabalējušas gan no atmiņas, gan no fotogrāfijas, var atrast ar tintes spalvu pierakstītas rindas un sajust tālu, iespējams, nekad dzīvē nesatiktu, bet caur stāstiem itin pazīstamu ļaužu dzīves gājumu? Var, jo tāda ir arī šīs izrādes programmiņa, kurā, gluži kā “Baltajā grāmatā” vai “Anneles stāstos” varam lasīt par norisēm tais tālajos laikos, ieskatīties fotogrāfijās un novērtēt Viļa Daudziņa ekspedīcijās savākto informācijas bagātību, tai skaitā gotiņu vārdus alfabēta secībā (to mājās izlasīju no vāka līdz vākam). Te atliek vien sajūsmā noelsties par to, ko savas lomas un izrādes dēļ spēj aktieri, un cik bagāti viņi tādēļ ir. Jāpiebilst, ka pa starpu šiem rakstu darbiem, atpūtinot pirkstus no klabināšanas, biju uzšķīrusi “gabaliņus” par filmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” pirmizrādi, un tur cita starpā bija video, kurā zālē satiekas basketbola leģenda Skaidrīte Smildziņa – Budovska un jaunā basketboliste Evelīna Otto, kura filmējās leģendas tēlā. Domāju, ka šāda tikšanās un dzīvesstāsta uzklausīšana jaunajai meitenei būs īpaša ceļamaize visam mūžam neatkarīgi no tā, kurp aizvedīs ceļš – sporta vai mākslas pasaulē. Un tā prasme un interese par visu, kas vien saistīts ar radāmo tēlu un vidi ap to, šķiet, ir lielākā vērtība, bagātība, ko var sajust pie mūsu aktieriem.

             Jā, iespējams, ka šo izrādi ne visi sapratīs, gluži tāpat kā mazi bērni, kas govi varbūt pat dabā nav redzējuši, pilnībā notic vecajam pantiņam, ka “Rīgā piens no pudelēm, ne no gov(e)s pupa...”, un būs skeptiķi, kas teiks, ka cilvēks tak nemaz nevar zināt, ko tāds lopiņš jūt un domā, un vai vispār jūt un domā... Nu, lai viņi tā uzskata... Es teiktu, ka lopiņš pat ļoti domā, un, ja tā nebūtu, tad nez vai mūsu senči būtu atstājuši mums mantojumā gan buramvārdus, gan ticējumus par to, kā ar kustoni jāapietas, ja vēlas panākt to vai citu lietu. Un ticiet vai nē, bet ir spēks un nozīme gan tam, ar kādu prātu dodamies darbos un vēl jo vairāk pie kustoņiem, gan tam, kam ticam vai neticam, jo viss, kas mums apkārt, ir dzīvs un jūtošs. Ne jau velti ir gana daudz nostāstu gan par kustoņiem, kas sajutuši savu saimnieku slimības, likstas, gan par to, kā dzīvnieki centušies “atvadīties”  no saviem tuvajiem, kas allaž bijuši līdzās. Tāpat tas, ka govīm vajagot lasīt priekšā pasakas vai atskaņot mūziku, - ja jau reiz tādām darbībām ir nomierinoša ietekme pat uz cilvēku, vai nu uz lopiņu neiedarbosies?

              Šī patiešām bija izrāde tieši šai dienai, kas atgādināja par savām saknēm un to, cik svarīgi tās paturēt prātā, par to, ka dzīvs mums apkārt ir viss, un katrai norisei, katrai sīkai niansei ir nozīme. Paldies par iespēju to piedzīvot, un lai skatītāju rindās allaž šo stāstu saprotoši skatītāji!