28.11. – 6.12.2025.

            Ēriha Kestnera bērnu grāmatā “Emīls un Berlīnes zēni” ir kāda saruna par naudu, kura skan apmēram tā – vai jūsmājās ir daudz naudas? Es nezinu, jo mēs par to nerunājam. Tad jau laikam tās ir daudz, jo mūsmājās naudas ir maz, un mēs par to runājam bieži...

            Kāpēc šāds ievads? Tāpēc, ka Jaunā Rīgas teātra izrādē “Mazās lapsas” stāsts tiešām ir par naudu. Un tikko rakstīšanas gaitā atcerējos, ka tālos, senos bērnības gados toreizējā LPSR Valsts Jaunatnes teātrī (tur, kur tagad atrodas JRT) arī tika spēlēta izrāde “Emīls un Berlīnes zēni”. Šādas, lūk, sakarības! Taču tieši “Mazo lapsu” izrādei pēc noskatīšanās man gribas piemērot tautasdziesmas vārdus “Nauda, nauda, daudz naudiņas...”, jo stāsts tiešām ir par naudu, par lielu tās daudzumu, par cerību no tās daudz iegūt, un par to, kas no tā visa sanāk. Un vēl, atgriežoties pie tiem, kas reiz spēlējuši šai vietā, un kas spēlē tagad – uz skatuves redzot Gundaru Āboliņu, allaž piedomāju pie tā, ka viņa vecāki Vera Singajevska un Tālivaldis Āboliņš taču arī spēlēja šai vietā, staigāja pa kāpnēm, kuras atjaunotas teātra rekonstrukcijas laikā... Kā dzīves ceļi savijas caur paaudžu paaudzēm... Turklāt izrādes programmiņā aktieri stāsta par savām attiecībām ar naudu, dalās pārdomās, un pēdējā lappusē ir tieši Gundara Āboliņa stāsts!

            No vienas puses, droši vien varētu teikt, ka šoreiz es savu stāstu par izrādi sāku no pilnīgi “nepareizās” puses, bet no otras – kura tad ir “pareizā” puse, ja reiz man labpatīk gan pārdomāt redzēto, gan dalīties savās sajūtās un to avotos par un ap izrādi? Tā arī šoreiz – viena no retajām, tomēr veiksmīgi “nomedītajām” Jaunā Rīgas teātra izrādēm, kas manā prātā līdzinās klasiskai, nopietnai un biezai grāmatai audekla vākos ar viegli nobružātiem stūrīšiem un laika zoba mazliet nodzeltinātām lappusēm, iespējams, ar nelielu zeltījumu vāka burtos vai lappušu malās, - varat iztēloties tādu grāmatu? Arī pati izrāde, kuras režisore ir Kristīne Krūze, scenogrāfs Alvis Hermanis, kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne, tulkotāja Ieva Lešinska (kā lasām Ata Rozentāla recenzijā, šis ir jauns tulkojums tieši no amerikāņu autores Lilianas Helmanes oriģināldarba), savā rimtajā gaitā mūs gan aizved sendienās, vērojot interjeru, tērpus un iznešanos, bet tai pašā laikā atgādina, ka nauda un tās vara pār cilvēkiem ir tikpat mūžīgas kā pati pasaule. Un ko gan vairāk varētu vēlēties skatītājs, kam tuva realitāte un dzīvesstāsti, kas labprāt lasa grāmatas par cilvēku dzīvi arī senākos gados (tikai vēlams iztikt bez vardarbības aprakstiem!), kam tīk to laiku tērpi un arī interjeri? Laikam tikai pilnīgai laimei vēl brīnišķīgu aktierspēli, un tādas, protams, šai izrādē pārpārēm! Jā, jā, zinu – izklausos sajūsmināta, neobjektīva..., - droši vien, bet – šajā izrādē viss notiekošais atklājas vienkārši un skaidri, nekas nav “samudrīts” un skatītājam nav “jāshēmo” līdzi, ko īsti mums gribējis pateikt režisors, un vai izdodas saprast domu, atliek vien tīri relaksēti vērot notiekošo, ieklausoties gan nopietnos, gan ķircinošos vārdos, pārdomājot cilvēku savstarpējās attiecības, to, ko varam gan skaidri saredzēt un “nolasīt”, gan “starp rindiņām” un skatieniem nojaušamo.

            Ja pirms izrādes izlasa programmiņu (es priecēju sevi tieši ar aktieru stāstiem par naudu, atlikušo daļu atstājot izlasīšanai nākamajā dienā), ieskatās lomu sarakstā un zina, kā kurš izskatās (programmiņā ir arī burvīgas fotogrāfijas atbilstošā stilistikā!), tad saskatīt “radurakstus” nav nekādu grūtību. Un tad jau atliek vien šķetināt līdzi skatuves norisēm savas domas un sajūtas par to, kā tad nu tās attiecības tiks savērptas. Ak, tās izpausmes – gan dejas soļi, gan dziesmas mirkļi, gan intrigu vērpšana un reizē viens otram acīs tik nevainīgi skatīšanās, gan vīna pudeles nočiepšana un aiz žaketes aizbāšana, ko acīgā kalpone tomēr pamana un atņem, gan vīru un sievu attiecības, gan... gan... gan... Es varu tikai sajūsmināties par ikvienu – Sandru Kļaviņu, Aminatu Grietu Diarru, Janu Čivželi, Evelīnu Priedi, Andri Keišu, Gundaru Āboliņu, Jāni Skuteli, Ivaru Krastu, Dāvidu Pētersonu un Jevgēniju Isajevu – un teikt, ka tieši tāpat kā man labpatīk kādām īpaši mīļām grāmatām vienkārši pie plaukta stāvot, uzšķirt lappusi un brīdi aizmirsties, tā arī šo izrādi kā grāmatu gribētos atsaukt atmiņā tādā pašā veidā un noskaņā – pa gabaliņam, pa epizodei, vēl un vēlreiz “izgaršojot” sajūtas, kas piedzīvotas skatoties. No sirds paldies visiem “Mazo lapsu” darinātājiem par spēli un pārdomu raisīšanu manā sirdī!

             P.S. atzīšos, ka šoreiz manas pārdomas "nāca" samērā ilgi, centos atrast īstos vārdus, lai paustu savas sajūtas par tiešām skaisto izrādi - uzrakstīju un dzēsu, jo nelikās pietiekami piemēroti, gribējās ielikt to noskaņu un "garšu", bet - vai nu "radošie apstāji" uznākuši, vai vienkārši jāpastrādā mazliet ar klasikas tekstiem, jāpalasa un jāatsvaidzina savas zināšanas un prasmes, jo zināms, ka arī rakstītprasme laiku pa laikam jāuzspodrina...