16.08.2025.

            Nu ko, izskatās pēc kārtējās tradīcijas, jo jau otro gadu jauno teātra sezonu atklāju, Dailītē skatoties Liepājas teātra viesizrādi, – pērn tas bija “Vārdiņš”, šoreiz kas krietni nopietnāks, vīrišķīgāks, straujāks un vēsturiskāks. Vai varat pateikt, kas? Pačukstēšu priekšā – izrādē spēlē tikai aktieri un neviena aktrise, un arī darinātāju pulkā ir tikai viena vienīga dāma – kostīmu māksliniece. Nu, vai varat uzminēt? Vēl piebildīšu, ka pirmizrāde notikusi 2024.gada 17.februārī, un izrāde nominēta 2023./24.g.”Spēlmaņu nakts” balvai 5 nominācijās, kā arī “Kilograms kultūras” 2024.gada Pavasara balsojumam kategorijā “Teātris”. Jā, tā ir Regnāra Vaivara izrāde “Latviešu raķetes”, kur Regnārs gan režisors, gan horeogrāfs (uz kustībām skatoties, pilnīgi varēju iztēloties mēģinājumu procesu), viņam asistējis Mārtiņš Kalita, scenogrāfiju darinājis Valters Kristbergs, pie gaismām Mārtiņš Feldmanis, pie video – Dainars Albužis, savukārt pie kostīmiem – Madara Botmane.

            Jau pavasara izskaņā, kad pamanīju šo viesizrādi kalendārā, apspriedos ar vīru, izvēlējāmies datumu, un šodien no sirds izbaudījām visu uz skatuves notiekošo. Jāatzīstas, ka sportā piederu pie tiem, kas konkrētos brīžos zina, kas notiek – olimpiskās spēles, hokeja čempionāts un tamlīdzīgi, kā arī prātā paturu slavenāko sportistu vārdus un sporta veidus, taču tas arī laikam viss, un diez vai ļoti kļūdīšos, ja teikšu, ka tāda ir krietna daļa mūsu sabiedrības. Taču no otras puses – tās ir tādas savā ziņā sabiedriski vēsturiskas, kulturālas un varbūt pat patriotiskas “drupačas”, kas, manuprāt, ir jāzina par savas tautas un zemes ļaudīm. Neapšaubāmi - katram savs: ir cilvēki, kas to visu pārzina no A līdz Z, ir tādi, kas, iespējams, nezina neko, un ir tādi, kas ir aptuveni lietas kursā, un tas taču ir vairāk nekā nekas. Liriskai atkāpei piezīmēšu, ka tad, ja šos stāstus gan pieraksta grāmatās, gan uzņem filmās un uzved uz teātru skatuvēm, tā ir ļoti lieliska iespēja “aizklauvēties” līdz plašākas publikas sirdsdurvīm, jo skaidrs taču, ka neba visi interesēsies par visu, bet ikviens interesanti pasniegts stāsts spēj uzrunāt gana lielu ļaužu pulku pat tad, ja ikdienā neesi konkrētās nozares “fans”. Un pilnīgi godīgi atzīšos, ka par šo izrādi jau starpbrīdī vīram teicu, ka tā nu reiz Regnāram Vaivaram ir izdevusies tāpat kā “Mazā naudiņa” Nacionālajā, jo nav jau noslēpums, ka ir bijušas arī citādas izrādes, neesmu pieredzējusi tikai patīkamas emocijas...

            Tātad – stāsts par bobsleju un ne tikai, jo jēdziens “latviešu raķetes” nav gluži no zila gaisa grābts. Tiesa, jaunākajai paaudzei varētu būt mazliet pagrūti izsekot vēsturiskajam fonam, kas mums – tā ap pusgadsimtu skaitāmajiem – ir bērnības, pusaudžu un agrās jaunības laiks, nu gluži tāpat kā “Pērkona” vai “Menueta” mūzika, kur koncertus apmeklē un atmiņās kavējas fani ar iesirmām galvām. Jāatzīst, ka tagad rakstot ieguglēju un sapratu, ka atšķirībā no, piemēram, skvoša “populācijā” esošajiem ļaudīm nevienu no šobrīd Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas mājaslapā minētajiem vārdiem nezinu, un droši vien tāpat teiktu jaunās paaudzes skatītāji par tādiem vārdiem kā Jānis Ķipurs un Zintis Ekmanis, kas izcīnīja olimpiskās medaļas 1984. un 1988.gada ziemas olimpiskajās spēlēs, taču tolaik vēstures un politiskajās kartēs nebija Latvijas, bet gan PSRS un Latvijas PSR... Izrāde pieteikta kā dokumentāls varoņeposs latviešu tautai un piemiņa mūžībā aizgājušajam kamaniņu sporta trenerim, inženierim Rolandam Upatniekam, kas ar savu aizrautību radīja bobsleja izlasi PSRS, kurā šāda sporta veida tolaik nemaz nebija. Jāatzīst, ka šo vārdu biju gan dzirdējusi pa ausu galam, taču ne tik ļoti paturējusi prātā, tai pašā laikā kaut kur atmiņu dziļumos bija mazas kripatiņas par to, ka gluži tāpat kā daudz kas cits vēlāk plašajā pasaulē atzīts, arī mūsu bobsleja kamanas bijušas īpaši labas, jo nemitīgi meklēti arvien jauni, labāki, risinājumi. Rolanda Upatnieka lomā Mārtiņš Kalita – tik nopietns, skarbs, aizrautīgs un reizē arī dziļi sevī pārdzīvojošs Radītājs (nebaidos šo likt ar lielo burtu, tādas ir manas sajūtas), kura moto – tautasdziesmas vārdi “Cīrulīti, mazputniņ, negul` ceļa maliņā! Garām jās lieli kungi, iecels tevi karietē, ienesīs Olimpā/Vāczemē...” tik dziļi iespiežas dvēselē tais mirkļos, kad klusāk vai skaļāk tiek izčukstēti uz skatuves, savukārt finālā, ieskanoties melodijai, daudz netrūkst, ka es sāktu dziedāt līdzi... Jā, cīrulītis ir mazs putniņš, kurš lido augstu debesīs, un manā prātā tas sazīmē tos sasniegumus, kurus panācis Rolands Upatnieks, reizē būdams tik mazs kā cīrulis debesu zilgmē, un viņa dziesma tik pamanāma, ka nav sajaucama ne ar vienu citu. Un, protams, ka man žēl, ka nevaru izrādes laikā pieskribelēt prātā paturamos vārdus un teicienus, bet gluži kā teātra mājaslapā aprakstā ir teikts, ka “šī izrāde nav par sportu, bet latviešu vīriešiem – LĀČPLĒŠIEM – tautas varoņiem. Latvieši var, varēja un varēs. Dod, Dieviņi, kalnā kāpti, ne no kalna lejiņā...”, tā arī izrādē teiktie vārdi par to, ka jāizbeidz čīkstēšana par to, ka neko nevaram un nekas nesanāk, tā arī cīruļa dziesma un trenera gribasspēks un spīts ir rada viena otrai, lai sasniegtu tos panākumus, kas daudziem lika ieplest acis izbrīnā.

            Domāju, ka daudzi no mums piekritīs, ka jebkuriem sasniegumiem pamatā ir ilgstošs, neatlaidīgs un brīžiem pat nežēlīgs darbs, jo tikai tā iespējams līdz niansēm noslīpēt sniegumu, kas top parādīts un gūst atzinību. Un te nu man “saslēdzas” un es iečukstu vīram, ka šo izrādi vajadzētu noskatīties mūsu lielajam dēlam kopā ar saviem skvoša skolas audzēkņiem, par daļu no kuriem puika nesen, no čempionāta Somijā atgriezies, pukstēja, ka jauniešiem trūkst motivācijas, un viens no pirmajiem “darbiem” esot pačīkstēt, ka zināms taču – nespēsim uzvarēt... Jā, pag, vai šī izrāde ir “Latvijas Skolas somas” programmā? Jāpalūkojas! O, Liepājas Valsts ģimnāzijas mājaslapā atrodu atsauci, ka skolēni izrādi skatījušies tieši ar šo atbalstu, tas labi! Un, vērojot norises uz skatuves, brīžiem sanāk smiekli par tiem trenera izteicieniem, kuriem līdzīgos gan labi zinām no galvas no savas pieredzes, gan lietojam paši, un brīžiem sažņaudzas sirds, jo skaidrs, ka ne jau visi domā līdzīgi par šo sevis un līdzcilvēku “izdzīšanu” sasniegumu labā. Uzreiz acu priekšā uzaust kadri no filmas “Sapņu komanda 1935” un viena no komandas dalībnieku teiktie vārdi, ieraugot Viļa Daudziņa atveidoto treneri: “Inkvizīcija!...” Un ne jau tikai trases, kurās notika traģiski negadījumi, sauca par “nāves trasēm”, bet arī sporta nometnes, kurās metodes nebija (un arī šodien droši vien reizēm nav...) tās maigākās, sauca par “nāves nometnēm”, jo mans vīrs piezīmēja, ka Rīgas “Dinamo” sportistu atmiņās arī lasīti gana skarbi nostāsti par treniņiem...  Jā, tieši tā arī šajā izrādē var nodomāt, vērojot treniņu procesu, un domāju, ka ne es viena apbrīnoju un aizturētu elpu vēroju tos mirkļus, kad aktieru atveidotie tēli tika griezti tajās, reizē soliem (“moku soliem”...) un kamanām līdzīgajās konstrukcijās, kas tik perfektas, gludi un līdzeni darinātas, bet reizē vajadzības brīžos grabošas, klabošas un atgādinošas, ka sportā un arī dzīvē svarīgs ir atbalsts, sadarbība, jo pa vienam to konstrukciju kustināt ir grūti...

            Gan toreiz, gan tagad visuresoša un modra bijusi sabiedrības visuredzošā acs un visudzirdošā auss, kuru izrādē iemiesoja sporta žurnālists Mairis Lācis (Sandis Pēcis). Jā, “lielākā daļa varoņu vārdu ir apzināti mainīti”, un es neesmu tik zinoša sporta žurnālistikas vēsturē, taču, ja drīkst izteikt savu versiju, atļaušos bilst, ka uzvārds Lācis šķiet savā ziņā simbolisks gan ar labi zināmo folklorizējušos “lielā lāča” jēdzienu, kas tolaik bija visapkārt (paldies komandai un visai padomju zemei!...), gan arī ar Lāčplēša spēku, jo zināms, ka žurnālistika spēj arī celt, kaut vai aiznesot ziņas līdz lasītājiem un skatītājiem, tādējādi zibenīgi darot zināmus sasniegumus. Un gan jau, ka tāpat kā šodien, kad ir “dzeltenā prese”, jo ļaudis ir kāri pēc sensācijām, tā arī toreiz bija gana daudz gadījumu, kad žurnālistam kabatā bija palicis “nejauši” ieslēgts diktofons, un it kā zem četrām acīm pateiktais tapa zināms arī dažādās “iestādēs”... Vēlreiz pētot izrādes bildes mājaslapā, pamanu žurnālista galvā baltsarkanu cepurīti, - jā, žurnālisti bija arī tie, kuri mudināja un modināja vēl pirms...

            Dziļi simboliskas man šķita arī tās “gailīšcepures” – tā mēs saucām ziemas cepures ar to viegli spico trijstūrīti, kuras tolaik bija modē -, jo viena no tām melnbalta, savukārt otra – sarkanbalta, tiesa, ne gluži “īstajā” sarkanajā tonī, jo treneris Grigorijs Grigorjevičs Grigorjevs (Armands Kaušelis) – ar melnbalto cepurīti -, kas zināmu iemeslu dēļ komandai tika “piestiprināts”, gana bieži izspēra frāzi “Es eju zvanīt Maskavai!”, kas varēja apzīmēt gan zvanu “augšām” ar lūgumu vai prasību pēc kāda atbalsta, deficītas detaļas, gan arī sūdzību par treneri, komandas dalībniekiem, “da jebko”, kas vēlāk, loģiski, nozīmēja izskaidrošanos attiecīgās “iestādēs”... Un sarkanbaltajā cepurītē tērptais Mehāniķis (Kaspars Kārkliņš), būdams patiešām trenera “labā roka” un uzticīgi un uzcītīgi veikdams visus darbus, sākot no skrūvītēm un beidzot ar slieču pulēšanu tikpat kā plikām rokām (manuprāt, simboliska darbošanās, parādot to miljonsreižu nesaskaitāmo, kas jāiegulda, lai panāktu tik aprīkojuma, kā sportistu iespējami labāko versiju...), ticēdams uz panākumiem, tomēr ik pa brīdim mēģina iesēt šaubas un aicina pārdomāt, vai iecerētais izdosies, vai tas ir tā vērts, vai nenotiks traģēdija. Par šo atkal runājam ar vīru, ka sporta vēsturē bijuši gan šie kritieni un nebūšanas (mūsdienās, šķiet, pie šādām situācijām sporta federācijas pateiktu, ka nestartēs nekvalitatīvi sagatavotā trasē, lai traģiski nezaudētu savus sportistus?...), un ka konkrētā bojā gājušā sportista mamma bijusi mana vīra skolotāja, kurai dēla fotogrāfija atradusies klasē līdzās literatūras dižgaru portretiem...

            Vēl viens dziļi simbolisks mirklis manā prātā sazīmējas ar Krustnesi (Valts Skuja), kurš uz “noklausīšanos” (lasi – sportistu atlasi) ierodas ar garumgaru bārdu un definē, ka ir no Krustpils, par ko treneris bargi norāda, ka nav tādas Krustpils, ir tikai Jēkabpils, savukārt jauneklis iebilst, ka ir gan, un viņš esot no tās pilsēt`s daļas, kam Krustpils vārdā. Tik daudzām vietām un lietām tolaik bija citi, mainīti, vārdi un nosaukumi, un tomēr tautas prātā dzīvoja arī tie iepriekšējie, par kuriem, iespējams, pat skaļi runāt nedrīkstēja (ar šodienas prātu es domāju, ka diez vai Benjamiņu namu, ko toreiz apdzīvoja radošās savienības, maz drīkstēja saukt vārdā, un tomēr – ikreiz, kad braucām garām tramvajā, es mēdzu mammai vaicāt, un viņa allaž atbildēja, ka tas ir Benjamiņu nams...), un tādi tie saglabājās arī līdz mūsu dienām. Tā jau ir tā dzīvā tautas vēsture.

            Divi brīži, kas iesmidzina sejā gan auksta ūdens šalti, gan siltas sajūtas, - tā kā komandā nedrīkst būt tikai latvieši, tad būs arī viens Krievs (Kārlis Artejevs), kurš sparīgi un atdevīgi darbojas līdzi, un izrādes izskaņā saka vārdus, ka, lai arī bijis krievs, tomēr ne reizi nav jutis no pārējiem komandas biedriem latviešiem kādu nievājošu attieksmi savas tautības dēļ. Tā, šķiet, ir māksla, kuru mums šodien vajadzētu atcerēties, jo brīžiem kļūst kauns ne jau tikai par to, ko cilvēks nodara cilvēkam un kas nekādā ziņā nav attaisnojams, bet arī par to, kā izturamies cits pret citu, un ne jau tikai tautības dēļ...

            Droši vien nevienam nav ne noslēpums, ne pārsteigums, ka ikvienā nozarē un komandā ir gan savi “mīluļi”, gan “nemīluļi”, un kas gan var izskaidrot to, kāpēc tā notiek, jo pat pie vistaisnīgākajiem nodomiem notiek tā, ka kāds konkrēts cilvēks tev izraisa patiku vai nepatiku, kurai tev pat nav izskaidrojuma, gluži tāpat kā Hudīnī (Kārlis Ērglis) savos sirdsmonologos par sajūtām komandā dažādos mirkļos. Un tieši tāpat visur ir tie nemanāmie, mazie “gariņi” kā Tumbiņš (Artūrs Irbe), kas iet un dara, kust visur, kur vien vajag, bet neizceļas uz kopējā fona, tai pašā laikā skaidrs, ka bez viņu darbošanās tā bilde nebūtu pilnīga... Jā, domāju, ka sportā un ne tikai ir smagi sajust gan konkurences slogu, gan to, ka tu gribi vai – tieši pretēji – negribi uzņemties kādu darbu, lomu, pienākumu, bet tev tas tiek vai nu uzspiests, vai arī tava labā griba un prasme pabīdīta pie malas.

            Un tieši tāpat skarbajos mirkļos, kad komanda sašķeļas un ar treneri Upatnieku kopā paliek vien Mēmais (Hugo Puriņš), lai turpinātu iesākto, ir tā savādā sajūta, kad zini, ka “tepat aiz stūra” jau vien viņi visi ir, turklāt kopā apēstie sāls pudi nekur nav zuduši, tos nevar tā vienkārši izkausēt, bet ir tik smagi, ka ne tavas zināšanas, ne tavs atbalsts kādā brīdī nav īsti vajadzīgs, tu tiec pamests viens, lai pēc laika, kad atkal savajadzēsies, par tevi atcerētos...

            Interesanti tie melnie tēli, kurus ik pa brīdim aktieri “uzvelk” sev virsū, jo gan Brežņevs ar savām “simts medaļām”, gan muskuļotie dopinga lietotāji padomju sportisti, kas, vēl ierodoties uz atlasi, no sirds “spricējas”, gan tie, kuri apstāj finišā iebraukušo bobu un par varītēm pūlas izzināt konstrukcijas noslēpumus vai pērk “no rokas” atvesto šņabi un ikrus, - katrā no mums ir gan melnais, gan baltais, un katrā tautā, katrā zemē un komandā sadzīvo šie divi spēki, tad nu jautājums kā teiksmā par balto un melno vilku cilvēkā – kuru no tiem abiem barosi? Un tik sirsnīgi tie mirkļi, kad bobsleja kamanas tiek apsegtas ar rakstainu segu, lai pa kārtai tās sargātu, un kā tādā latviešu tautas pasakā tēva dēli ierodas nomainīt iepriekšējo sargu, turklāt vēl pastāstot par savām sajūtām un piedzīvojumiem! Un vēl tā VEF emblēma uz kamanām...

            Aizkustinošs tehnoloģiju izmantojums gan mirkļos, kad uz ekrāna, kur pirms izrādes ritējušas elektroniskā pulksteņa minūtes, parādās dokumentālās filmas kadri ar pašu treneri Rolandu Upatnieku, gan arī tajos brīžos, kad žurnālists runā tai īpašajā “kinožurnālu” balsī, kuru labi atceramies no bērnības, un pēdējais teikums ikreiz ir “Lai labi slīd!”. Brīdī, kad tas jāpasaka zālei, pārskrien tādas savādi siltas un sirds dziļumos nogrimstošas skudriņas, jo – mēs to varam!

            Mazliet par it kā tik vienkāršajiem un tomēr daudznozīmīgajiem tērpiem. Domāju, ka tas nav tikai stereotips, bet dzīves īstenība, ka sportistus mēs biežāk redzam tieši treniņtērpos ģērbtus, un mirkļos, kad viņi uzvelk uzvalkus vai kleitas un kostīmus, šķiet kā ieraudzīti pirmoreiz vai pavisam no jauna (iedomājieties savus sporta skolotājus, vai ne? Arī mēs, pedagogi, savus kolēģus pasākumos redzam pavisam citādus...). Tai pašā laikā saprotams, ka tas ir ērtības labad, darba specifikas dēļ un reizēm nenoliedzami arī sava veida laiskums (arī es savulaik biju ar mieru visu dienu staigāt tautastērpa brunčos, lai nav vairākkārt jāpārģērbjas pēc mēģinājuma un pirms koncerta...). Un tomēr - vienādi sarkanais, kas tik rada to laiku karoga tonim, - kā laikmeta zīmogs, kuru pārģērbjoties gan var mēģināt nomest, taču izbēgt no tā nav iespējams, jo - tādi laiki... Kārtīgs "pižiks", jo sevišķi no tādas ādas, kādu valkāja galvenais varonis, jau bija, manuprāt, deficīta prece, turklāt bargi dārga, lai gan izrādē nenoliedzami tai varētu būt arī simboliska nozīme līdz pat pamanītajam salīdzinājumam ar Lāčplēša aksesuāru (man gan Lāčplēša cepurei vairāk rada šķiet mazliet citādas cepures, skatīt tautastērpu un dejotāju athīvos...) un tam, ka šāds treneris un cilvēks ar lielo C, vīrietis ar lielo V, mums ir tikai viens. Tad, kad komandas vīri visi bariņā nopūlas ap boba pucēšanas darbiem un viņu galvās visiem vienādās brūni melnās cepures jeb ausaines, kas bērnībā skatītas ikdienā, tā šķiet kā simbols darba dunai, kur "ikvienam roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek", un katrs viens darbinieks ir kā maza skrūvīte, bez kuras darbs neizdosies. Savukārt jau Atmodas laikos tapušie baltie tērpi gan kā sava veida brīvības zīme, gan norāde uz plašākajām iespējām dzīvē un arī apģērba izvēlē (ja jūs mums nesagādāsiet aerodinamiskos sporta tērpus, ar kādiem jau sen brauc VDR sportisti!...) Tiesa, viens īpašs mirklis, kad kamanās tiek noglabāts Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, manās atmiņās kā blāva uguntiņa pavīdēja caur sendienās piedzīvoto, taču vīrs teica, ka tas bijis jau 1984., nevis 1988.gada olimpiskajās spēlēs... Un tad izrādes izskaņa baltos tērpos un ar sengaidīto mazo dēlu klēpī, kad ir gan brīvība, gan iespējas visu kaut ko darīt, bet... 

            Un vēl mazliet par tehnoloģijām un tehniku... Par pulksteni, kas reizē arī ekrāns, jau izteicos, taču ir viena apbrīnojama "tehnoloģija" un tas ir cilvēks un viņa kustība, jo - mēs gan zinām, ka video kadru varam paātrināt vai palēnināt, taču brīdī, kad šo izdara cilvēks savā parastajā kustībā uz skatuves tiklab dejojot, kā priecājoties, lecot iekšā vai ārā no kamanām... - tas ir kaut kas tik netverams un reizē tik īsts un patiess, ka elpa aizraujas! Visu cieņu aktieru plastikai un varēšanai!

            Nu ko, dzīve rit uz priekšu kā tāds nerimtīgi skrienošs sacensību hronometrs, jaunā skatāmsezona atklāta ar varen jaudīgu pieredzi, par ko no sirds paldies brašajiem Liepājas teātra vīriem, un bija prieks izrādes beigās arī pašu režisoru uz skatuves ieraudzīt! Dod, Dieviņi, kalnā kāpti!...