1.12.2025.

            Klusums uz ielas un autobusā... Troksnis, kas pavada ceļā, un pārtop klusumā... Klusums kā līdzās būšana šai trokšņainā, skaļā pasaulē. Troksnis kā saruna, kurā nevēlies piedalīties, kā uzmācīgs mirklis, no kura vēlies atbrīvoties...

            Sarežģīti? Bet kurš teicis, ka dzīvot ir viegli? Un vēl jo sevišķi agrā jaunībā, kad tu vairs īsti neesi bērns (kaut tāds šķieti daudziem apkārtējiem...) un vēl neesi pieaudzis, arī ne tik daudz, lai lemtu par visu, ko vēlies un izvēlies... Vai tu atceries savu jaunību? Savus pusaudžu gadus, kad biji spurainības kalngals, kad nekas nebija labi, kad domas un sajūtas šūpojās augšā – lejā kā lēkājot batutā? Kad vienā brīdī gribējās, lai visi liek mieru un vari pabūt viens, un nākamajā jau steidzi meklēt kādu sabiedroto, kas tevi uzklausīs, sapratīs, kaut vai kopīgus jokus padzīs vai maltīti ieturēs? Atceries? Un vai tu esi mainījies tagad? Cik ļoti? Vai palicis tāds pats?

            Šīs pārdomas manā prātā vērpjas kopš izrādes “Klusums un troksnis” noskatīšanās Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē, kas tapusi Gusta Ābeles režijā (viņš arī dramaturgs un dziesmu tekstu autors), un kuras pirmizrāde tika svinēta 2025.gada 11.septembrī. Turklāt – atļaušos būt tieša, lai arī subjektīva, - uzskatu, ka tā kvalitātes ziņā droši var stāties līdzās Matīsa Kažas “Bastardiem”, kurus varam vērot šai pašā zālē. Un tas, ka vienā spēlē galvenokārt studenti un tikai divi “lielie” aktieri, savukārt otrā – visi jau “gatavi” meistari, nebūt nenozīmē, ka jauniešu veikums ir mazāk uzteicams. Tā ja, ir, kur augt un tiekties, un viņi aug ar`! Malači!

            Šī bija tāda interesanta reize, kad aktieru atveidotajos tēlos spēju ne vien ieraudzīt rakstura iezīmes un atpazīt ko piedzīvotu, bet arī praktiski katrs no tēliem manā prātā “sazīmējās” ar kādu reālu, man pazīstamu “prototipu” tieši vizuālās līdzības ziņā – gan no studiju laika, gan no skolēnu vidus un pat no kaimiņiem. Sakiet vēl, ka pasaulē visas lietas “neiet uz riņķi” un kādreiz nesatiekas! Un kā vēl satiekas! Itin viss mūsos atstāj nospiedumus, lai cik niecīgi tie arī nebūtu, un atmiņā tie uzaust pavisam negaidot, liekot pašiem brīnīties par to. Starp citu, sarakstē ar skolasbiedru, ar kuru mūs vieno intelektuālas sarunas un atmiņas par skolas gadiem un to laiku norisēm, saņēmu grāmatas lappuses foto, kurā ir šādi vārdi:

“Zinātnieki apgalvo, ja cilvēks paņem rokā pilnīgi nezināmu grāmatu, kuru nav iepriekš nedz lasījis, nedz pat redzējis, tātad, ja viņš to paņem un vienkārši nelasot pārlapo, tad tā līdz pēdējam burtiņam iegulst viņa apziņā. Un visi turpmākie cilvēka spriedumi, pašam neapzinoties, būs zināmā veidā saistīti ar šo grāmatu, tās idejām. Tāpēc ir zināma jēga grāmatas pirkt, pat ja tās nelasa un tūlīt noglabā plauktā. Pietiek minūtes desmit to tikai pašķirstīt, sēžot uz dīvāna, un nebūs arī nekāda nelaime, ja izlasīsit vienu rindkopu vai pat vienu lappusi. Un, lai gan nevarēsit neko pastāstīt par tās saturu – lai tas jūs nesarūgtina: grāmata jau ierakstīta jūsu zemapziņā.” (Grāmatas nosaukums “Sievietes loģika”). Interesanti, ka katrs citāts un katra grāmata mūs sasniedz konkrētā, nepieciešamā brīdī, un arī šī nav izņēmums...

            Bet nu no filozofijas pie izrādes! Lakoniskajā un reizē ietilpīgajā Līgas Zepas scenogrāfijā un Krišjāņa Brasliņa tērpos veroties, varam nokļūt dzīvoklī “Vieta 11” (asociācijas ar “Bunkurs 13”, gan jau, ka dzīvokļa numurs ir 11...), kurā norisinās gan sarunas, gan strīdi, apcelšanās un ķircināšanās, tiek lietots alkohols un cigaretes, un kurš brīžiem pavisam plūstoši, vecākiem “parādoties uz horizonta”, pārtop par citu dzīvokli, kurā kopā ar viņiem dzīvo Svens (Jēkabs Pikšēns). Nav tā, ka jauniešiem vienvienīgas ģeķības padomā, jo istabā ir arī grāmatas, tiek lasīta dzeja un spriests par to. Protams, jaunieši nāk un iet, viņu starpā virmo visdažādākās kaislības, kuras pa īstam saprast var, vien atceroties sevi tajos laikos, kad mācījāmies vidusskolā vai tehnikumā. Dzīvokļa saimniece Samanta (Anna Emanuela Vaice) ar “ligzdu” (Svena mātes vārdiem runājot...) uz galvas ir vecāka par viņiem, bet viņā jaušamas gan mazliet mātišķas rūpes par visiem, kas te “ieveļas”, gan arī tā pati visiem labi zināmā vēlme dzīvot šodienai, neuztraukties par rītdienu un izbaudīt mirkli. Depresīvā Ara (Ilze Reknere) melnajās, plīvojošajās drānās (ak, tie mēteļi!...) ar tumši krāsotajām lūpām, kura vienubrīd būs pat mēģinājusi atņemt sev dzīvību, jo... apmaldījusies notikumos, vēlmēs, sajūtās, bijusi vientuļa, gribējusi būt pamanāma – kā daudzi šai vecumā, kad īsti vēl neapjauš dzīvības vērtību, bet varbūt arī jūtas pārmēru nomākti, nesaprasti, traucējoši apkārtējiem... Irbe (Dita Apsīte) ar garo bizi un brīžiem šķietamo neiederēšanos šajā pulciņā, jo visi dara viskautko, tikai Irbe ir klusāka par viņiem, neiesaistās visās aktivitātēs (ō, atpazinu sevi!...). Svena māsīca Jūlija (Megija Cvečkovska), kura reizē var Svenu kacināt, sazināties ar viņa un saviem vecākiem un reizē tos visus neciest ne acu galā – kā jau mēs visi jaunīb`s karstumā, kad jūra īdz ceļiem... Karlīna Gabriela (Vika Adlere), kas tik skaisti dzied un gatavojas meistarklasēm un pat iestājeksāmeniem dziedāšanā, un kura risina bezgalīgi garas sarunas ar Svenu, kurš tomēr “labāk būs viņai piemērots ap gadiem četrdesmit”... Un Karls (Kurts Kārlis), kurš gan bijis Svena draugs, bet, vecākiem pārceļoties uz Briseli, spiests doties līdzi, un saprot, ka vēlas dzīvot pats savu dzīvi, nevis būt Svenam rokas (telefona zvana un ziņas) stiepiena attālumā, tik kluss, kautrīgs, reizē nervozs, jo murca rokas pa džempera kabatām, “slēpjas” kapucē, un tomēr spēj Svenam pateikt, ka grib būt pats.. Jā, un Svena reakcijas tais brīžos, kad viņam šķiet – pasaule sagrūst, jo nākas dzīvot pašam par sevi, kad citiem ir sava dzīve un intereses un tu, draugs, nemaz neesi svarīgākais, ar kuru dalīties visā un uz kura zināma atbildēt nekavējoties... Ui, bija sāpīgi redzēt šo reakciju “nospiedumus” uz puiša kailā torsa...

            Ko šai visā dara vecāki? Gluži kā ikdienas dzīvē, arī izrādē viņi parādās epizodiski – paši ar savām darīšanām un rūpēm aizņemti, mazliet iespringstot par jauniešiem, kuri, viņuprāt, nedzīvo īsti pareizi, bet kā tad ir pareizi – kas to lai zina? Viegli histēriskā māte (Jana Ļisova) ar vēlmi visus paturēt savā redzeslokā, jo, ja tētis (Kaspars Aniņš) nav paņēmis līdzi uz veikalu telefonu, tad kā gan viņa pateiks viņam, lai nopērk šokolādīti? Un, ja uz veikalu grasās doties Svens, tad tas jau skaitās, ka viņš pamet mammu vienu... Un puiša sirdssāpēs māte īsti nezina, ko teikt, kā mierināt, “biksta” tēvu, lai to dara viņš, savukārt viņš plāta rokas un mēģina, bet – kā nu sanāk, jo mūsu paaudzei neviens īsti netika mācījis paust jūtas, mierināt, līdzi just, visu vajadzēja saprast pašiem no pusvārda... Un tad ir mazliet netaktiski mirkļi no mammas puses, gan pašu dēlu “uķinot”, gan izsakoties par viņa draugiem, gan apspriežot viņu pašu, jo – vai gan mēs varam, gribam un protam “noķert” to īsto sarunas manieri ar tik spurainajiem un nesaprotamajiem “no cita gadsimta”? Tas tiešām nākas grūti, un smiekli kā aizsargreakcija, kā glābiņš, bet jaunā paaudze bieži smejas par pavisam citiem jokiem (mūsu bērnu dienu anekdotes viņiem nākas "tulkot”...). Ak, spogulīt, kurā ieraudzīt pašiem sevi...

            Izrādes pievienotā vērtība ir dzīvā mūzika, kuru lielāko izrādes daļu “aiz loga” spēlē grupa “Aģentūra” – Kurts Kārlis (viņš arī komponists), Tomijs Endzelis, Raivo Johansons, Eva Auzenberga, Dominiks Levuškāns, Roberts Stalīdzāns, turklāt viņu tērpi, ko pa īstam ieraugām tikai paklanoties, ir tik skaisti “debešķīgos” (ar nolūku pēdiņās, jo apzīmēju debesu krāsas un eņģeļu spārnus...) toņos, ka prieks. Jau pirms izrādes ir sajūta, ka ierodies ballītē vai skaties pa kaimiņmājas logu vai caur žogu, jo mūzika skan un aicina, tā skan visu laiku, kamēr skatītāji ieņem vietas zālē, radot tādu īsteni mājīgu noskaņojumu. Arī pašu jauniešu izpildītās dziesmas ir melodiskas un saturīgas, tāpat izpildītie deju soļi (horeogrāfes Santa Gribuste un Jeļizaveta Trunkova) un saspēles to laikā. Jāpiebilst, ka izrādes fināla dziesmas vārdu autore ir Inga Pizāne, un arī šī sakarība šķiet rada visai izrādes būtībai, kad “lielie” ar “mazajiem” radījuši kopīgiem spēkiem. Kā jau Jaunajā zālē ierasts, gaismu māksliniece un atbildīgā gaismotāja ir Lienīte Slišāne, skaņu režisore Katrīna Kalve, atbildīgie skatuves mašīnisti Kārlis Purvens un Igo Kozlovs, izrādes vadītāja Marija Avotiņa, producente Anna Vekmane. Te nu, būšu godīga, man mazliet jāpiedomā, kurus no vārdiem es sarakstā lasu pirmoreiz, jo paaudzes mainās, bet tas – uz labu vien. Tādēļ – atkārtošos – šī izrāde snieguma ziņā droši stāv līdzās “lielo” režisoru un aktieru veikumam, un tās mērķauditorija, domāju, varētu būt visai plaša, vien jautājums, cik daudz salīdzinoši vecāka skatītāju paaudze ir gatava ļauties un pieņemt, atzīties kaut vai paši sev klusībā, ka arī mēs jau toreiz...

            Tagad man jāveic “mājasdarbs”, jo pirmo grāmatu “Pasaulē mīļākais troksnis” izlasīju tai vasarā, kad ar vīru ceļojām, - tā ir viena reisa Rīga – Parīze garumā, un vēl “astīte” vilcienā, kas veda mūs uz Monē dārzu. Savukārt otro daļu “Pasaulē mīļākais klusums” iegādāju pa ceļam uz izrādi, izmantojot pēdējo atlaižu dienu tieši Rozes grāmatām (tiesa, akcijas kalendāru par pirkuma summu nedabūju, jo tie bija beigušies, žēl...)  teātrī pie Jāņa Rozes grāmatnīcas reklāmas plakāta tai izveicu fotosesiju, un tagad mēģināšu “ierūmēt” lasāmrindā. Nevarētu teikt, ka bez lasīšanas šo iestudējumu būtu grūti saprast – tas acīmredzot paša autora Gusta Ābeles nopelns, jo “pārcelt” vienlaidus tekstā radītu vārdu lugas vajadzībām reizēm nākas grūti, taču viņš to izdarījis, manuprāt, perfekti, jo viss ir skaidrs un saprotams. Jā, iespējams, ka būšu kādu pazīstamu cilvēku “noinfluencējusi” šai izrādei, tad patiesi priecāšos saņemt viņa viedokli par redzēto. Ir labais! Paldies, jaunieši!