22.11.2025.

            Rudenslaiks – vēls rudens – kā melnbaltā fotogrāfija no seniem laikiem, ko man pat gribētos saukt par brūnbalto fotogrāfiju, jo vismaz manas ģimenes senākajā albumā tās tiešām ir brūnos toņos. Kad krāsainais, košais rudens nometis savus spožos tērpus līdzīgi kā Raiņa lugā tiek nomestas “ugunsdrānas”, paliek vien pelēkie, melnie un brūnie toņi, kurus reizēm atdzīvina saules gaisma, kāds aizkavējies bērza zelts (viens tāds akurāt jau otro nedēļu redzams pie kanāla tiltiņa Brīvības pieminekļa tuvumā...) vai fonā iepeldējis balts mākonis. Tādas arī manas pēcsajūtas par šīs sezonas pirmo piedzīvoto abonementa izrādi – Raiņa “Indulis un Ārija” Latvijas Nacionālajā teātrī Indras Rogas režijā, jo izrādes scenogrāfijas toņi tieši rada melnbaltajam foto, savukārt tērpos jaušamas rudens krāsu noskaņas.

            Kā jau reiz esmu rakstījusi, kopš man ir 5.abonements, izrāžu gaidīšana “ievelkas” – arī šai pirmizrāde notika jau 20.septembrī, bet līdz manai skatīšanās reizei pagājuši akurāt divi mēneši. Tiesa, es ar` neesmu snaudusi, bet gājusi lūkoties citas izrādes, centusies izlasīt lugas oriģināltekstu (lai piedod man Rainis pats un visi citi, kas šai un citām izrādēm piesaistīti, bet uz skatīšanās vakaru luga vēl nebija izlasīta, nu “nesaiet” man...), speciāli neesmu lūkojusies pēc recenzijām, vienīgā, ko izlasīju jau pašā skatīšanās dienas pievakarē, “Zvaigznes” kafejnīcā sēžot, bija Līgas Ulbertes rakstītā, un tad ar šādu “bagāžu” devos teātra virzienā. Šī atkal bija tā reize, kad izrādes programmiņa ir īsteni vērtīga lasāmviela, jo tajā gan režisores Indras Rogas, gan Induļa – Kārļa Reijera, Ārijas – Lauras Siliņas, gan arī scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša, komponista Ērika Ešenvalda, kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones un muzikālā vadītāja Māra Sirmā  atziņas, atbildes uz četriem jautājumiem, ko  ļoti interesanti lasīt un pārdomāt. Tāpat senā Embotes novada karte un tajā atzīmētas nevien pilsētas, bet arī izrādes radošās komandas personāžu vārdi un viņu dzimto vietu nosaukumi. Pašas Ievas Strukas (viņa šai izrādei ir dramaturģe) eseja “Gars ārpus laika”, fragments no “Livonijas Atskaņu hronikas” 1998.g. izdevuma latviešu valodā Valda Bisenieka, Kaspara Kļaviņa un Ēvalda Mugurēviča brīnišķīgā tulkojumā (atkal viena grāmata lasāmlistei klāt, jo šo noteikti gribēšu izlasīt tieši valodas ritma dēļ!). Neizpaliek arī vēsturisku personu īss raksturojums, kas noteikti noder gan “vēsturniekiem”, gan vienkārši interesentiem. Prieks par tik saturiski vērtīgu izrādes programmiņu!

            Vērojot Mārtiņa Vilkārša scenogrāfiju, kas redzama, jau ienākot zālē, jo priekškars vaļā, brīžiem šķiet, ka skatos uz Stounhedžu, brīžiem – ka baznīcas vai pils mūros, vēl citreiz – uz Brīvības pieminekļa granītu, tik reāls ir akmens pieskāriens skatītāju prātiem! Protams, ik pa brīdim “akmens sienas” pārvietojas gan ar skatuves ripas, gan cilvēku roku palīdzību, turklāt interesanti, ka izrādes izskaņā pēdējā pārtapšana jau notiek ar pašu tēlu rokām, simboliski “noliekot savas vieglās dienas” jebšu brīvību un pakļaujoties pārspēkam un atnestai varai, kurai nav iespējams pretstāvēt. Turklāt tā milzu siena, kas aizsedz visu skatuvi, no vienas puses šķiet patiesi draudīga – kā tas nezināmais, kas atnests no vāciem, no otras puses – kā sargs no straumēm pludojošā ūdens, kas videoprojekcijā gāžas pār skatuvi, līdz vēlāk sarūk līdz jūras viļņu spēlēm krastā – atplūst un aizplūst... Tajā brīdī man prātā sāk skanēt Raiņa rindas:

Tā nevar palikt, tā nepaliks,

Par velti cerat, ka straume sīks,

Ka ūdeņi pārskries un aprimsies,

Un atkal viss pa vecam ies.

Lai ledus cik stipris, cik skaisti mirdz,

Pēc dzīva, pēc brīva ilgojas sirds.

Tā nevar palikt, tā nepaliks –

Līdz pašam pamatam jauns viss tiks.

Kā vēlāk mājās braucot precizēju – dzejolis “Vētras sēja” (nācās mazliet pameklēt interneta dzīlēs...). Tātad pats autors, šķiet, kaut ko atgādina, sniedz kādu “atslēgu” saviem skatītājiem un izrādes radītājiem, jo vai nu tāpat vien, bez nodoma, tieši šis – ūdeņu – video?

            Pirmoreiz piedzīvoju izrādē kori – Valsts akadēmisko kori diriģenta Māra Sirmā vadībā -, kas atrodas skatītāju vietās ložās un mazlampiņu gaismā skatoties notīs, šķiet rada tālām maldugunīm. Ja ieskatāmies programmiņā, tāds arī ir koristu uzdevums – viņi ir balsis. Un balsis gana spēcīgas, tādas, kas šķiet skanam izrādes tēlu prātos, tādas, kas kaut ko čukst, saka priekšā vai brīdina, un tādas, kas vilina, maldina (tā atkal mana iztēle...). Protams, prieks dziedātāju rindās redzēt arī pazīstamas sejas no lielo dēlu mūzikas skolas laikiem!

            Taču ne mazāk skanīgas un nozīmīgas ir arī pašu aktieru balsis, no kurām strāvo spīts, uztraukums, viltība, nodevība, ticība, izmisums, neizpratne un vēl, un vēl – pilns emociju spektrs, līdz pat mirkļiem, kad aktierim runājot, balss maina tembru, sāk skanēt citādi, šķiet, tieši emociju nastas dēļ, ko paģērē konkrētajā mirklī runājamie vārdi. Zinot, cik ļoti svarīgs darba instruments aktieriem ir balss, gribas cerēt, ka tā patiesi ir emocionālā izpausme (arī man tā mēdz gadīties dažādu emociju uzplūdos...), nevis saaukstēšanās, kas varētu darīt pāri veselībai.

            Ir skaidrs, ka tik senu un reizē dižu veikumu kā Raiņa darbus mēs šodien izprotam dažādi, katrs atkarībā no savas pieredzes un citiem faktoriem, bet skaidrs, ka to daudzo atslēgu un simbolu klāsts, kas tajos ieslēpts, ikvienam no mums arī var “rādīties” citādi. Šo saku tāpēc, ka sanācis uzklausīt un izlasīt (jau pēc izrādes noskatīšanās) dažādus viedokļus un vērojumus par uz skatuves redzēto un nolasīto. Zināms, es neesmu tā objektīvākā skatītāja, kur nu vēl vērtētāja, taču, pat ja man tā “bilde” sanāk citādāka nekā Rainim, tas nenozīmē, ka izrādes darinātāju veikums man nepatiktu. Šoreiz tieši aktieru izpausmes šķiet īpaši simboliskas, piemēram, leišu kunigaitis Mintauts (Uldis Anže), virsaiši Lengvins (Uldis Siliņš) un Karguts (Egils Melbārdis) – lai arī tā pārvērsti ar bārdu un parūku palīdzību, un, iespējams, no senu filmu pieredzes šķiet rada Robinam Hudam, tak kas teicis, ka viņiem, līdzīgi kā šim angļu tautas varonim, nenācās piedzīvot līdzīgas situācijas? Mintauta iznesībā un attiecībās manā acu priekšā pavīdēja pa gabaliņam no visām lomām, kurās Uldi Anži esmu vērojusi. Lengvina uzstājība, pat zināmā mērā lecība un gandrīz vai nepakļaušanās kāre saviem tautas un kārtas brāļiem, man bija pārsteigums, jo tādu Uldi Siliņu vēl nebiju skatījusi. Savukārt Karguta sākotnējā niknā staigāšana šurpu turpu, skatuvi mērojot kā tādam saniknotam lauvam krātiņā pēc tam pārtapa itin simboliskā vēstules atnešanā uz savas muguras – no vēstures gana labi zinām, ko nozīmē noliekta mugura, un kādus “rakstus” uz tās zīmējuši vācu kungi. Un arī Egila Melbārža varoņi man allaž šķituši tādi nepakļaujami, taču šeit – atkal jauna bilde.

            Līdzās staltajiem un reizē diezgan baisajiem leišu vīriem arī Līgas Zeļģes radītā Tuše, vecene, svētnīcas kalpotāja, ko arī varēju atpazīt vien pēc balss, savus buršanas mirkļus izspēlēja tik spēcīgus, ka tā vien šķita – viņas žesti bur visu un visus līdz pat zāles dibinam. Un tad tie mazie mirkļi, kad līdzās citiem parādās leišu jaunava Svaista (Agate Marija Bukša) un Līgavainis (Klaids Sevostjanovs), kuri reizē cieš, šķiet, gan no vieniem, gan otriem kungiem, kā jau tas “maziem ļaudīm” notiekas, jo vai nu noslēpums, ka tie, kam vara, mēdz būt ne visai taisni arī pret pašu ļaudīm.

            Vācu tēlos mani sajūsmināja ne tikai vārdiskās un attiecību izpausmes, bet arī tērpi – jā, krāšņāki, košāki, tādos rudens krāsu raibuma toņos, kā rādot, ka viņiem tur, Vāczemē, ir vairāk bagātības, iespēju, nekā še “tumšajiem” ļautiņiem, kuriem ticība ar zobenu un uguni atnesama. Protams, Berneka fon Hērena, Ārijas tēva (Jura Lisnera) tēls kā jau valdnieks ar visām staltā augumā ierakstītām varas izpausmēm, kuras vēl papildina balss tembrs, dažbrīd gan, sarunājoties ar meitu vai mēģinot “sarunāt” ar apkārtējiem, kļūdams pavisam “mīksts”, savukārt bruņinieka Kuno (Ivara Kļavinska) gludi glaustie, spožie mati, līdzenā tonī teiktie vārdi – kā pa gludu ledu izslīdēt, visus darbus – tik taisnus, kā netaisnus – nodarīt tā, lai nevienam nerastos aizdomas vai iebildes, - ak, te nojautu arī “šķipsniņu” no “Cilvēki laivās” radītā Vīgas tēla...

            Lasot lugu un arī klausoties vārdos no skatuves, domāju par Pudiķi (Gundars Grasbergs) – kā viņš audzinājis Induli kā paša dēlu, un cik viegli vai grūti viņam kā tēvam (lai arī audžutēvam) redzēt, pieņemt vai noliegt visu, kas nāk gan pār paša galvu, gan pār bērnu, kam mācījis visu to labu, ko zina pats, un cerējis, ka viņš to arī pieņems. Taču apstākļi sagriežas citādi, un tad, gluži kā daudzās citās “bildēs”, varu tikai apbrīnot Gundara Grasberga tēvišķās izpausmes, kurās savijas gan dusmas, gan lepnums, gan sirdssāpes, radot tik dziļu tēva sajūtu. Un šajās “bildēs” allaž ir interesanti vērot tos “bērnus” – kā viņi sadzīvo ar tām vecāku izpausmēm – labi gribētām, pasargāt cerētām, un tomēr pašiem savu ceļu ejamām. Tā arī Indulis (Kārlis Reijers), sākumā dziļi pārliecināts par to, ka jācīnās līdz pēdējam ar vāciem, kas nāk viņa zemē, tad, Ārijas (Laura Siliņa) apburts un reizē kaunu par pāridarījumu cīnoties ar sievieti izjūtot, šķiet, “izkūst”, pārtop citā kā māla pika podnieka rokās maina savu apveidu tikmēr, kamēr vien nav nonākusi cepļa svelmē. Lasot dažādas atziņas par to, ka Indulis nemīl Āriju tā, kā mūsdienās pieņemts uzskatīt – fiziski, erotiski -, aizdomājos, ka diez vai tajos tālajos laikos un arī Raiņa domās tas tā bijis, drīzāk te vairāk vietas gan tādai jūsmai, platoniskai mīlestībai un vienkārši būšanai līdzās, sargāšanai, saudzēšanai, kā to redzam arī Vizbulītes (Marta Marija Gruzdova) izpausmēs, kad viņa uz vaicājumu, vai mīl Induli, nevar sniegt tādu atbildi, kādu, iespējams, gaida Ārija. Taču to viņas bērnišķīgo skaidrību, labestību, sirdssiltumu gan jaunajai aktrisei var sajust pa katru mata galiņu, pa katru soli, ko viņa veic uz skatuves. Un otrs, kas mani apbūra ar savu dabas bērna iznešanos, ar tādu kā mazā brāļa pielūgsmi pret Induli, bija Uģis (Matīss Kučinskis) – brīžiem kaucot vilka balsī, brīžiem būdams gandrīz vai Mauglim rada, un brīžiem parādot sevi tik stipru un nelokāmu, ka skudriņas pārskrien. Bet visapbrīnojamākais – viņa mīmika un kustības, kad šķiet – visu, ko jūt Uģis, var nolasīt viņa kustībās un sejas izteiksmēs – nu kā var sāpēs uzacis “savērties” tādā “jumtiņā” kā skumjajā teātra maskā? Un lai šoreiz man piedod Čandras tēla atveidotāji un Pirmais un Otrais kūrs, ka jūs nesazīmēju, kurš no programmiņā ierakstītajiem katrs bijāt – tiešām šķitāt vareni “nomaskēti”.

            Ko manās sajūtās “uzzīmēja” Ārija? To staltas, spēcīgas, akmens pils mūros augušas un kaujas laukā tēva audzinātas visu varošas sievietes tēlu, kas rada mūsdienu varošajām “dzelzs lēdijām”, kuras ar visu tiek galā un valda visu un visus, kur vien viņām nākas pielikt roku. Un tai pašā laikā – vēlmi pēc skaistuma, maiguma, līdzjūtības, siltuma, pat ja tas nāk komplektā ar sārtu (jo ugunsdrēbes skaistas...), jo – nav jau, ko saudzēt vairs, iespējams, ka zudis tas, kas bijis mīļš un dārgs, tāpat kā karagājienos dodoties zūd mājas un tām piederošie nieciņi, pie kuriem sirdssaites piesaistīt. Tas mirklis, kad Indulis un Ārija stāv pilī viens otram līdzās, man šķita tik ļoti spēcīgs kontrasts ne tikai tērpos, bet arī augumos – lai arī abi aktieri, šķiet, diezgan līdzīgi garumā, taču viena sajūtās jaušams pārākums, varaskāre, savukārt otra – zaudējums, tas, ka nāksies pakļauties, lai arī kaut kur dziļi vēl gruzd kāda dzirkstīte, ka varbūt tomēr... Un tad izrādes izskaņā tā akmens siena abiem aiz muguras, kas var gan sargāt kā pils mūri, gan pazudināt...

            Šī noteikti nav “viegli ņemama” izrāde ar izklaides garšu, tai tomēr nepieciešama pamatlugas izlasīšana, un reizē esmu pateicīga Ievai Strukai par tik ļoti vērtīgo Raiņa radītā vārda apdari, kas ļauj daudz labāk iejusties norisēs un sajūtās! Šīs ir pārdomas par mums pašiem dažādos laikos un laikgriežos, par to, vai un kā spēt stāvēt pāri grūtībām, pārspēkam, kā saglabāt savas vērtības un ko tas no mums prasa. Katrs tēls – pārdomāts un izsvērts, lai ko arī teiktu “kritiķi un visziņi”, jo – tie ir Raiņa vārdi, Raiņa sapņi un domas par mums kā tautu, par mums kā maziem un reizē lieliem, kuri var un spēj par sevi pastāvēt. Paldies par šo ceļojumu sendienās un sevī, par brīnišķīgo mūziku, kas apvija mūs visus izrādes gaitā!