9.06.2025.

            Vai jums mēdz gadīties tādas dienas, kad “nekas neiet no rokas”? Ko tas nozīmē – iet no rokas? Gribat “vieglajā valodā”? Tas nozīmē – neveicas, neizdodas. Un tādas dienas, kad viss “iet kā smērēts”? Aha, nu jau skaidrs arī sarežģītākā izteiksmē, ko? Nu ja, tas nozīmē – veicas, izdodas, jo ratu riteņi un citi mehānismi arī allaž jāiesmērē jebšu jāieeļļo, lai labi darbotos... Nu re, un šovakar stāsts par Teātra dienas koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī “Iet kā smērēts”, kas pirmizrādi piedzīvojis 2025.gada 27.martā, akurāt Teātra dienā, bet šodien bija pēdējā izrāde, kā stāvēja rakstīts teātra kalendārā, jebšu pienākušas akcijas beigas, par kurām nebija zināms, kad rakstīja teātra mājaslapā...

            Akcijas veidotāji šogad ir Mārtiņš Egliens (režisors un scenārija līdzautors), Marta Elīna Martinsone (scenārija autore), Mārtiņš Vilkārsis (scenogrāfs), Liene Rolšteina (kostīmu māksliniece), Laura Erdlāne (kostīmu mākslinieces asistente), Aleksandrs Tomass Matjussons (komponists), Inga Krasovska (horeogrāfe), Oskars Pauliņš (gaismu mākslinieks), Toms Zeļģis (video mākslinieks).  Un programmiņas sākumā ar baltu uz sarkana (jā, jā, nepārlasījāties, tieši tā, nevis ar melnu uz balta...) stāv rakstīts no paša Mārtiņa Egliena: “Ir tik viegli pasmieties par tiem, kuri dara, bet nesanāk, un, jo vairāk dara, jo vairāk nesanāk... Daudz sarežģītāk ir iekāpt viņu kurpēs un visu sakārtot. Esat mēģinājuši? Mēs riskēsim. Jo mums ir risinājums.” Man gribētos piebilst – ne tikai risinājums, bet arī pieredze, - gan tajā, kad izdari un citi pasaka, ka tas nekur neder, gan tajā, ka pieredzi var gūt, tikai darot, nevis beņķi slīpējot. Savukārt Marta Elīna Martinsone savā slejā piebilst: “Politiskā satīra un uz aktualitātēm balstīta komēdija palīdz cilvēkiem reaģēt uz sāpīgām un arī trauksmi raisošām problēmām. (..) Iespēja pasmieties par varas pozīcijā esošajiem un par sabiedrībā pazīstamām personībām ir viena no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām. Tikai tirāni un diktatori aizliedz humoru un satīru, jo viņi zina, kāds tai ir spēks. Mēs vēlamies mazu daļu no mūsu spēka iedot arī jums!” Un tā nu mēs ar vīru arī – ļaujamies viņu pieredzei un risinājuma meklējumiem, jo zinām, ka atrisinājums būs (to jau esam piedzīvojuši citkārt), un arī spēku dod šī būšana kopā abās pusēs skatuvei! Tikai viena lieta gan -  jābūt uztrenētiem gan smieklu pumpurmuskuļiem, gan domāšanas muskulatūrai, un to vislabāk darīt tieši šādos iestādījumos kā Nacionālais (un citi ) teātris.  Uzreiz jāsaka – bija vērts ļauties, jo...

            Ko gan mēs meklējam teātrī? Nu skaidrs, ka diezgan lielā mērā – atpūtu un izklaidi. Tiesa, arī atpūtas veidi un izklaides var būt dažādas, turklāt, kā vēsta psiholoģijas un citas zinātnes, atpūta nozīmē arī darbības veida maiņu, tātad – atpūsties no rakšanas darbiem iespējams, lasot grāmatu, bet atpūsties no nogurdinošas ekrānā vēršanās bezgalīgās burtu vai skaitļu rindās iespējams, skatoties uz dzīvu cilvēku radītu notikumu uz skatuves. Protams, kas vienam izklaide, citam darbs, vai arī nemaz nešķiet izklaidējoši, bet tur nu neko nevar darīt, tāda ir dzīve ar “vienam patīk māte, otram – meita, bet trešam – kleita”... Taču liela daļa ļaužu būs vienisprātis, ja teiksim, ka izklaide ir, piemēram,  laba komēdija.       Ja vaicāsiet teātra ļaudīm, viņi bildīs, ka komēdija esot visgrūtākais žanrs, un var tikai piekrist, jo humora izjūta (vai neizjūta...) arī ir viena no cilvēku “nacionālajām īpatnībām”. Taču, kā jau programmiņas ievadā saka Mārtiņš Egliens, “uz visu var paskatīties no komiskās puses. Un tas palīdz!” Palīdz ieraudzīt to, kas neizdodas, palīdz pārdomāt, kāpēc tā, ko varētu mēģināt darīt citādi, palīdz saskatīt pārpratumus vai pat tikai pārteikšanās, neveiklus izteicienus un “izgājienus”. Un, ja to visu drosmīgi pasniedz skatītājiem, rēķinoties arī ar humora izpratnes “nacionālajām īpatnībām”, tad vismaz tiem, kas ļaujas un ir kaut nedaudz pazīstami ar kādu daļu tēlu jeb personāžu un viņu darbības niansēm, labs garastāvoklis un jautrs vakars (vai diena...) garantēts.

            Tā kā šoreiz stāstu īpaši nav bijis iespējas izpētīt, jo ir vien bildes un atsauksmes, tad, no sava otrā balkona ieraugot parketu uz skatuves grīdas, un pēc tam brīnišķīgi veidotu trīsdimensionālu bildi, ir skaidrs, ka te ir pavisam nopietns “dzīvoklis”. Un re, jau klāt tā iemītnieki – Vaļuse (Indra Burkovska) un Broņs (Voldemārs Šoriņš), kuriem visa informācija ierakstīta kaut kādā tur bukletā (ak, visvarenā reklāma!...). Tā kā abi nāk no Gaigalavas (tā vismaz izklausījās), tad saruna notiek latgaļu mēlē, un brīdī, kad Vaļuse aizrāda Broņam, lai runājot ar citiem valsts valodā, Broņs spurojas pretī, ka arī latgaliešu valoda esot valsts valoda. Tak īsti vēl nav ieriktējušies, kad jau klāt pa vienam, diviem un trim arī pārējie – gan Elīna – tā, kas Didrihsone? (Ieva Aniņa), gan Ieva – taču tā, kas Adamss? (Marija Bērziņa), gan Aina – nu tak Poiša? (Anna Klēvere), gan Agnese – vai tik ne Zeltiņa? (Evija Krūze), gan Velta – laikam Puriņa? (Liene Sebre), gan Evika – acīmredzot Siliņa? (Līga Zeļģe), gan Ilze – tā, kas Auzere, visā krāšņumā (Maija Doveika), un kur tad nu vēl puisieši, to arī vesela plejāde, kā lai visi satilpst tai trīsistabu valsts dzīvoklī? Reku elegantais Martins – kā stāsta, Gauss (Ainārs Ančevskis, nu ja jums vajag labu vācu valodas pratēju, tad te viņš ir, ne pirmā loma, kurā nākas izpausties šajā svešvalodā!), žiperīgais Anatolijs, tas, kurš Danilāns (Kaspars Aniņš, pamācošā tonī atgādinot par visu ar mēru!), gan Andris – pēc tetovētajām rokām spriežot, Kivičs (Romāns Bargais, viendien trāpīju soctīklos uz video, kur paša bērns neatpazīstot tēti šajā kostīmā un tēlā, kad viņš aizbraucis pretī uz skolu...), gan Kaspars – laikam tak Briškens, jo otrajā cēlienā jau bija saskaņā ar “programmu” apzeltīts un uz “pāļa” uzlikts, un Hosams, visticamāk Abu Meri, kura latviešu valoda uzlabojas ar katru dienu (Mārtiņš Brūveris, nu šitos deju soļus, nez, vai visi dejas profesionāļi tā spēj?), gan Aigars – izskatījās pēc Džilindžera, lai gan nekad neesmu zinājusi, kā tur ar tiem vārdiem un pseidonīmiem (Ivars Kļavinskis, šoreiz viņš man atkal atgādināja “atdzīvojušos” Edgara Ozoliņa zīmējumu vai karikatūru, kas atdzīvojies tāpat kā senāk izrādē “Baltiešu armija”), gan Jānis – ehh, kā tam zemessargam bija uzvārds? Nu neatceros, lūdzu, piedodiet! (Mārcis Maņjakovs), gan aktīvais Smuidris Smecernieks (še, paturi ūsas! – nu tas norāva jumtu! Un vēl tas plāns, kas skaistā rullī tika izritināts uz skatuves, un izstāstīts par atrakciju parku, ak, jē! Vispār, ja godīgi, stipri atgādināja Valdi Muktupāvelu sendienās... Egils Melbārdis, ak!...). Un visiem pa vidu ielas jaciņā, ar dažiem iepirkumu maisiem rokās dzīvoklī ieveļas Andžiņš (Elizabete Lielmane), kura, lai arī varbūt nav tā smalkākā sabiedrības būtne, tomēr ir apveltīta ar gana smalku pasaul`s izpratni, jo – tos bērnus mums vajag tūlīt! Bet nesanāk... Un tā dziesma “Apvij rokas...” tik ļoti par to, ka vajadzētu pamanīt gan dzīves tronī, gan pabērna ceļmalē sēdošo, - kā gan tas, kuram pašam bieži vien ir vismazāk, spēj ieraudzīt un sasildīt arī citu tādu pašu...

            Tās aktuālās stāsta nianses “grozās” ap pašreizējo zelta vērto projektu, kura vārds ir “Rail Baltica”, taču no pieredzes zinu, ka gan skandāls ar “Air Baltic”, gan cilvēku nevēlēšanās iedziļināties valodas skanējumā ļoti bieži sajauc viņu prātos abas šīs “iestādes”, un, tā kā mūsmājās kopš pērnā rudens ir viens “Air Baltic” darbinieks, kurš ir visnotaļ darbavietas patriots, tad zinu arī, kādu ugunskuru viņā (un ne jau viņā vien...) aizkur cilvēku neizpratne par to, vai tad tas nav viens un tas pats?... Visam pa vidu virpuļo gan “Vai tu vēlies par to parunāt?”, gan dažādu “fen šui” un citu svešzemju gudrību kripatas un ieteikumi, ko darīt, lai grīstē salaisto projektu dabūtu ar godu gatavu, piemēram, pārcelt galvaspilsētu no Rīgas uz Salaspili, pelnīt vairāk, lai varētu vairāk samaksāt nodokļos, hih! un vēl un vēl... Protams, brīdī, kad tiek runāts par negācijām izglītības sistēmā, mana sirds gan sažņaudzas, gan arī gavilē līdzi, jo varu piekrist daudz kam teiktajam, un brīžiem tiešām šķiet, ka, lai arī pārspīlēta (kā jau pienākas!), tomēr ir sava tiesa patiesības par to “dzert mācīšanos” jau kopš mazajām klasēm līdz pat vidusskolai, tā teikt – dzīves gudrības visdažādākajos veidos apgūstamas no sākta gala, tikai kā to izdarīt?... Un tie strīdi par to, kas tad ir vai nav “nācis” no Ķīnas, kādā krāsā ir “Straumes” kaķis (jo dziju no “Temu” atsūtīja melnu... un ļoti daudz... sanāca veselam kaķim!). Un tā vieglā valoda (ziniet, Lāčplēsis vieglajā valodā ir Vinnijs Pūks! Zāle gar zemi!...)! Un tas mākslīgais intelekts, kurš iemācījis Gausam runāt latviski, tiesa gan, tādā samērā sarežģītā – sendienu – valodā, jo kaut kā jau tos zuteņus ar dālderiem vajadzēs aizpildīt... Ak, mūsdienu prieki un bēdas, cilvēka vēlme paslinkot un cerība uz to, ka ierīces izdarīs viņa vietā... Un tā dziesma no filmas “Mūzikas skaņas”!...

            Šis bija vakars, kurā, šķiet, par norisēm Latvijā “vieglajā valodā” tika informēti visi, kuri bija zālē, un neatkarīgi no tā, vai ikdienā seko ziņu portāliem vai dzeltenajai presei, guva plašu ieskatu aktuālajās norisēs. Jāpiebilst, ka vismaz divas mazas niansītes, šķiet, bija “svaigi” radušās pēc pēdējo dienu notikumiem publiskajā telpā saistībā ar priekšvēlēšanu debatēm, žestiem un incidentiem, jo tādas lietas parasti nepaliek nepamanītas aktīviem satīras darinātājiem.

            No sirds paldies visiem “akcijas” veidotājiem, muzikantiem (Aleksandrs Tomass Matjussons, Arians Seviško, Gundars Grasbergs – viņš arī “lasītājs”, Artis Drozdovs, Normans Bārbals un Zane Heimrāte) un tiem, kas lielākos un mazākos darbos visās pusēs skatuvei, kā arī tiem, kas iedvesmojuši scenārija autorus, gan godīgi darot savu darbu, gan savārot lielākas vai mazākas ziepes!

            P.S. protams, kā jau bieži tas gadās, pietrūkst papīra un rakstāmā, lai piefiksētu īpaši labos izteicienus, bet sirdī siltums paliek tik un tā, un tas ir galvenais!