28.10.2025.

            Jāatzīst, ka mani “teātra niķi” ir visnotaļ daudzveidīgi – mēdzu doties gan uz pirmajām, gan pēdējām izrādēm, apmeklēt tās vairākkārt un dažas arī censties paspēt “noķert”, pirms tās nozudušas no skatuves. Tā arī šoreiz – izrāde, kurai apmeklēju priekšpēdējo skatuves vakaru, bet par kuru zināju vien tik, cik zināju – ka būs jābauda ar ciet acīm... Un tomēr – šis ir viens no labākajiem teātra vakariem, jo sniedzis tik daudz pārdomu, sajūtu (tieši fizisko, taktilo sajūtu, kas iegūstamas aptaustot) un tieši uz aplausiem un stāvaplausiem acis pieritinājis ar aizkustinājuma asarām...

            Iespējams, kāds no teātra izrāžu zinātājiem pēc šī neizprotamā ievada jau būs atšifrējis, par ko stāstīšu šoreiz, bet pārējiem atklāšu stāstu – viesojos Leļļu teātrī (kā teicu junioram – iešu uz Leļļu teātri, izrādi pieaugušajiem, lai gan, iespējams, arī viņš varētu visnotaļ labi uztvert vēstījumu), līdz sirds dziļumiem ienirstot Matiasa Knolla un Elīnas Cērpas veidotajā izrādē “Gaisma, es tevi dzirdu”, kas savu pirmizrādi piedzīvojusi 2025.gada 7.februārī Leļļu teātra Kamerzālē (un arī tur es biju pirmoreiz...), uz skatuves darbojas Dace Vītola, Sindija Šteinberga, Agnese Puisāne, Elīza Kupruka. Kustību māksliniece Noa Simons (Nīderlande), izrādes māksliniece Pamela Butāne, skaņas dizains un mūzika Staņislavs Kuļikovs.

            Tagad, pēc atgriešanās mājās un piesēšanās pie emociju nost norakstīšanas, ieskatos interneta dzīlēs, kas tad tur rakstīts, jo patiesi toreiz – izrādes tapšanas brīdī – biju dzirdējusi un lasījusi, ka būs, bet sīkāk iedziļinājusies nebiju gan. Taču laikam tāpat kā ar daudz ko citu, arī ar izrādēm mēs mēdzam satikties tieši īstajā brīdī, ja tā ir lemts, un šī bij` tā reize. Kāpēc tā? Lasīto grāmatu sadaļā ir mans stāsts par grāmatu “Tango ar diviem misteriem V*” un domāju, ka brīdī, kad esmu pievērsusies šādai literatūrai, apcerēm par dažādām norisēm dzīvē un to nozīmi, arī izrādes stāstam ir pienācis īstais laiks, jo – mēs riņķī un apkārt runājam par iecietību vienam pret otru, par dažādu cilvēku “integrēšanu” citu vidū (ak, kā šis vārds “duras ausīs”, kā saka izrādē, un duras jau ar`!...), bet tai pašā laikā lielākajā daļā gadījumu tie tā arī paliek tukši vārdi, tukši “projekti” (ehhh, tas stāsts par neredzīgo “piedalīšanos” projektā! Un tam sekojošā dziesma no leģionāru apcirkņiem, kuru, pateicoties vīru kopai “Vilki”, šķiet, nupat zina liela daļa pusaudžu, kuriem gan, šķiet, vairāk tā viena teksta nianse interesē nevis pats stāsts... bet tā versija, kuru izdziedāja meitenes – uhh! Cepuri nost viņu priekšā!).

            Šķiet, tāpat kā izrādē, kad mijas mirkļi, kuros baudām norises ar auduma brillēm uz acīm, un brīži, kuros vērojam meiteņu kustības, savīšanos un atgrūšanos, ieklausāmies viņu teiktajā un iejūtamies gan priecīgajos, gan sāpīgajos piedzīvojumos, arī manā rakstu darbā šoreiz nebūs sistēmas, pie kādas es esmu turējusies iepriekšējos rakstos, jo – tā vienkārši šoreiz vajag...

            Ļoti īpaša izrādes programmiņa, jo – reljefa, patīkama taustei un ar pievienoto vērtību – Braila raksta alfabētu un uzrakstītiem vārdiem, kurus skatītājs var mēģināt izlasīt pats, gan trenējot pirkstu galus, gan vērojot punktiņu izkārtojumu katra burta apzīmējumā. Reljefs ir arī zīmējums uz vāka un viss “parastajiem” burtiem rakstītais teksts, tāpēc saku, ka programmiņa ļoti īpaša, jo man vispār patīk tādas nostrādātas lietas, kuras ir kas vairāk par vienkārši “pliku” materiālu.

            Tieši tikpat patīkami taustei un vispār visām sajūtām ir arī citi aksesuāri, kas “piedalās” šajā izrādē – gan auduma brilles ķiršu sarkanā krāsā, ar kurām aizsegsim acis divās epizodēs, gan kastītes, kurās katram skatītājam zem krēsla ieliktas kādas plastmasas brilles, kuru “stikliņi” ataino dažādus redzes traucējumus, jo, kā vēsta izrādes stāsts, tikai apmēram 4% no visiem cilvēkiem ar redzes traucējumiem ir pilnīgi neredzīgi, pārējiem tas ir dažādās izpausmēs atšķirīgi. Un vēl ļoti īpaša (-s) ir grāmata (-s), ko katram skatītājam ieliek klēpī otrajā aizvērto acu epizodē, jo tajā ir visdažādākie materiāli, faktūras, pirkstiem tā vien tīk pašiem taustīties pa visām pieejamajām virsmām un izzināt tās tieši ar šo maņu. Kāpēc rakstu tik savādi – ir kā vienskaitlī, un it kā daudzskaitlī? Tāpēc, ka grāmatu klēpī ieliek katram skatītājam, tātad to ir tik daudz, cik skatītāju zālē, un tai pašā laikā šķiet, ka tā grāmata tavā klēpī “nolaižas” tik viegli un nemanāmi, kaut skaidrs taču, ka vairāk par trim šādām grāmatām vienlaikus nest un dot skatītājiem, katram to ieliekot tieši rokās un vēl mazliet “piečubinot”, ja nepieciešams (vismaz man tā šķita...), nemaz nav iespējams, taču tas notiek tik tiešām kā brīnumā... Un tad nu meitenes stāsta, kā grāmata šķirama, kā kustināmas rokas, kas jāsajūt un jāpārdomā, - nu īstens piedzīvojums!... Atzīšos, ka pirms iziešanas no zāles atļāvos “savu” grāmatu, uz krēsla noliktu, nobildēt, būtu jau derējis arī kādu kopbildi ar krēslu rindu un grāmatām uz tiem uztaisīt... Izskatījās patiesi skaisti! Atzīšos, ka šī bija pirmā reize, kad izmantoju roku dezinfekcijas aparātu, jo savas ādas kaites dēļ to netiku darījusi pat “paši-zināt-kurā-laikā”, toreiz vienkārši parasto roku mazgāšanu veicu ar lielāku rūpību un biežāk, šoreiz apzinājos, ka tas saistīts ar izrādes specifiku, un, par laimi, nekādas straujas alerģiskas reakcijas nepiedzīvoju...

            Izrāde ir kā neredzīgā cilvēka spieķis, kurš ir reizē atbalsts un padomdevējs, brīdinātājs un aicinātājs, jo izstāsta arī tādu niansi iz latviešu valodas apcirkņiem, ka jau senlaikos, kad mūsu valoda vēl tikai veidojusies, Ziemeļvidzemē par aklu saukuši cilvēku, kurš ir nevis fiziski neredzīgs, ar redzes defektu, bet gan tādu, kurš ir ļauns, nevērīgs, šodien teiktu – bez emocionālās inteliģences, neempātisks, savukārt tos, kam ir dažādi redzes defekti, saukuši par neredzīgiem, un piemērs tam ir Neredzīgais Indriķis, kas acu gaismu zaudējis piecu gadu vecumā, izslimojot bakas. Jā, interesantas arī tās valodas nianses, vārdu “spēles” un atklājumi, arī atgādinājumi par pasaul`s norisēm.

            Skarbs stāsts par neredzīgo cilvēku “integrēšanu” tiek izstāstīts no pieredzes par kādas meitenes vēlmi studēt vokālo mūziku, kad viņa gan sagatavojusi visus iestājeksāmeniem nepieciešamos skaņdarbus un uzdevumus, taču viņai jau laikus norādīts, ka būs jāapgūst arī grima un kostīmu kurss, un kā tad viņa domājot to izdarīt? Interesanti, ka nākamajā dienā, stāstot kolēģēm par piedzīvoto izrādi, vairākas tā arī jautā – vai tad nav iespējams kā citādi noorganizēt šo kursu apguvi, jo galu galā – ir taču grimētāji, frizieri un ģērbēji visos teātros, vai varbūt es kļūdos? Savukārt par t.s. integrēšanu pilnīgi visas kolēģes “elš un pūš”, jo, kā jau skolmeistarienēm, mums ir “pieredze” šajos jautājumos, un ne tā labākā...

            Skatītāju vidū bija arī daži pusauga zēni, kuri acīmredzot bija atnākuši kopā ar skolotāju, jo pirms izrādes sākuma viņa dažus no līdzās sasēdušamies puikām izkoriģēja pēc sava prāta (es ar` tā mēdzu darīt, ja zinu un jūtu, ka būs “šiverēšanās”...), un šķiet, ka beigu galā ar stāsta uztveršanu puikām nebija pārāk grūti. Noteikti pēc izrādes vēl ilgi galvā varētu rosīties visdažādākie jautājumi, kas ir vērtīgs ieguvums. Jāatzīstas, ka es izrādes sākumā patiesi “neiebraucu”, ka meitenēm ir redzes problēmas, to sapratu tikai spēles gaitā, vērojot kustības un arī sejas vaibstus, lai gan tajos varēju nolasīt arī emociju atblāzmu, neskatoties uz to, ka izrādē runā par to, ka neredzīgs cilvēks neizprot mums, redzīgajiem, tik saprotamos jēdzienus par dzirkstošām acīm, saulainu vai nomāktu skatienu un tiem līdzīgos, un visticamāk arī mums tik raksturīgās mīmikas izpausmes ar pieres saraukšanu, uzacu pacelšanu vai citām kustībām, neizpilda tā, kā esam pieraduši redzēt ikdienā. Savukārt visdažādākās skaņas, kas top dzirdamas zālē gan brīžos, kad esam aizvērtām acīm, gan arī vaļējām, ir īstens baudījums un savu sajūtu un zināšanu treniņš, kam vismaz man aiz acu plakstiem līdzi dzīvojas arī bilde, ko rada konkrētā skaņa.

            Pirmoreiz piedzīvoju ierakstu programmiņā un teātra mājaslapā, ka izrādi veidojuši līdzradītāji, un ka tās žanrs ir dokumentāla taustuve. Atļaušos teikt, ka jēdzienu “taustuve” man gribētos attiecināt ne vien uz daudzajām izrādes gaitā notiekošajām fiziskajām taustīšanām, bet arī uz taustīšanos pie sevis, savas dvēseles dzīlēm un sirdsapziņas, jo – būsim godīgi, vai gan allaž, pamanot cilvēku ar citādību, mēs esam gatavi būt iejūtīgi un atbalstoši, vai varbūt mums ir bail viņam tuvoties, palīdzēt, drīzāk sajūtamies - ko par mani padomās gan šīs cilvēks, gan apkārtējie? Un tieši tāpēc šādas izrādes ir ļoti-ļoti-ļoti vajadzīgas, jo, manuprāt, spēj iekustināt gan sirdsstīgas, gan iejušanās spēju, “iekāpšanu cita kurpēs”. Iespējams, šo izrādi vajadzētu rādīt jaunās paaudzes skatītājiem, tiesa, tad tai jānotiek tikpat skaitliski mazā pulkā kā bijām teātra Kamerzālē un kopā ar zinošiem un modriem pedagogiem, kuri spēj izsekot savu audzēkņu “funktierim” un ir gatavi ar viņiem runāt, runāt un runāt par sajusto un redzēto.

            Izlasot teātra mājaslapā vienu no atsauksmēm, man pilnīgi jāpiekrīt, ka būtu vajadzējis paņemt līdzi ziedus un gribējās visas mākslinieces apskaut, jo izrāde uzrunāja ļoti no sirds uz sirdi. Nepētīju citus skatītājus, vien pašas meitenes, un šķiet, ka aizkustinājuma asaras tieši aplausu laikā bija ne jau tikai manās mūžam emocionālajās acīs... Paldies visiem izrādes līdzradītājiem par šo gaismas mirkli!