22.08.2025.

            Vai jums mēdz tā gadīties, ka konkrēti vārdi vai vietas rada ļoti konkrētas asociācijas, piemēram, kā aizbraucu uz ..., tā tur vienmēr līst? Vai, dzirdot kādu cilvēka vārdu, uzreiz ienāk prātā kāds konkrēts tieši šī vārda nēsātājs? Jā, jā, arī es, lai gan cenšos turēties nostāk no dažādiem stereotipiem, tomēr neesmu izņēmums, jo – vārdi, vārdi, to nozīmes un saistība... Tā arī šoreiz, gaidot konkrēto izrādi un atceroties par tās nosaukumu, ik pa reizei prātā “ielēca” doma par konkrēta vārda valkātāju...

            Kas tad ir tas mans asociāciju raisītājs? Jaunā Rīgas teātra izrāde “Fēlikss, Anatolijs un Ilona”, uz skatuves mīt kopš 2023.gada 20.oktobra, autore Justīne Kļava, režisors Aiks Karapetjans, māksliniece Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks Lauris Johansons. Šī ir otrā no jaunās sezonas pirmā trīsdiennieka teātrī, izvēlēta kā vienas no mūsu Foršo trijotnes dāvana (īsti vairs neatceramies, kurai no mums tā tika dāvināta...), pilnīgi neplānoti veicot akciju “Biļešu medības uz JRT izrādēm”, kuras iesākumā bija mans nepareizi apskatīts datums vai diena (tajā dienā, kad savā retu reizi brīvajā stundā sēdēju pie datora pulksten vienpadsmitos ar mērķi “nomedīt” biļetes, kādu brīdi pēc norādītā laika man “pielēca”, ka īstā diena būs rīt, kad man diemžēl nebūs brīvās stundas...), savukārt citā dienā, vienkārši tāpat – uz dullo – atverot zināmo interneta adresi, man pretī raudzījās dažas izrādes ar zaļgano lodziņu “Pirkt biļeti”, un šo situāciju nevarēja atstāt neizmantotu. Tiesa, biļetes dabūju “pa trepīti” vienu otrai aiz muguras, katras rindas galā, bet tas jau nekas! Un tad jau uz vasaras otru pusi ik pa brīdim viena otrai atgādinājām, ka 22. mums teātris...

            Redz, kā notiek tās satikšanās ar izrādēm, gluži tāpat kā ar visu ko citu! Un šī satikšanās atkal bija no tām, pēc kuras piedzīvošanas mājupceļā spriedām par visu ko, kas varētu saistīties ar izrādē redzēto. Dacītes jautājums – vai tiešām mums tā bija ar to “Lambadu”, ka visi momentā metās dejot? – protams, var šķist savāds, taču jāņem vērā, ka mēs esam “pagājušā gadsimta kumodes”, kas izrādē redzētos laikus piedzīvojušas studiju gados, un, lai arī laiks kaut ko mazliet ar savu dzēšgumiju padzēsis no mūsu atmiņām, pavisam tukšā jau neesam palikušas, tāpēc arī pieredzētais raisīja gan atmiņu kamolus, gan jautājumu grozus...

            Protams, kā jau visi, kas šobrīd dodas uz JRT, arī mēs ieplānojām ierašanos agrāk, lai izstaigātu telpas un apjūsmotu redzamo. Tā kā iepriekšējā dienā pabeidzu lasīt grāmatu par JRT “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” (par to drīzumā – citā lappusē...), un savukārt uzticēju to Ulvijai, tad varēju šo to nocitēt no aktieru stāstītā un manis lasītā šais lappusēs, kas raisīja gan pārdomas, gan smieklu šaltis. Izstaigājāmies pa lielajām kāpnēm (kārtīgs fitness ir laba teātra sastāvdaļa, lai būtu vieglāk nosēdēt zālē...), izpētījām bildes un uzrakstus, kā arī īpaši zem stikla novietotos atradumus zem lielās zāles grīdas – kas tik tur laika gaitā nav sakritis pa dēļu šķirbām, veidojot nopietnu teātra kultūrslāni! Protams, baudījām arī bufetes piedāvājumu, jo kūkas piederas pie teātra rituāla. Un tad jau laiks doties uz zāli lūkoties, kas notiks uz skatuves!

            Izrādes sākums un arī nobeigums – dokumentāli filmas kadri no 1995.gada 4.maija, kad tika uzspridzināts Skrundas lokators – mūs iesēdināja laika mašīnā un aizveda atpakaļ uz laiku, kad patiesībā diez vai daudz domājām par tādiem notikumiem, jo tā bija zaļā jaunība, studentu dzīve, sirdij tuvas nodarbes, kā tagad mēdz teikt – interešu izglītības jomā – koris, folkloras ansamblis, tautas deju kolektīvs, mīlestība ... – nu viss kā pieklājas. Tā kā vismaz manās mājās televizors toreiz īsti nerādīja, klausījāmies tikai radio, turklāt savas dzīves pēdējās divas dienas piedzīvoja mana mamma, tad patiesi šādas “filmas” manā prātā nav, lai gan tas nenozīmē, ka par to nezināju. Skatoties ekrānā, domās pārcilāju pazīstamo ļaužu vārdus un vaibstus – gan politiķus un žurnālistus, gan “Skandinieku” dalībniekus, no kuriem šodien vairāku jau nav šai saulē... Un, izrādes gaitai sekojot, šķita, ka Skrundas lokatora sprādziens un sagrūšana simbolizēja arī laikmeta iezīmju sabrukšanu, taču laikmets nav atdalāms no cilvēkiem, kas to piedzīvo, tāpēc, manuprāt, arī gana daudz sabrukušu dzīvjustāstu gan izrādē, gan visapkārt. Protams, arī es negribētu atpakaļ tos laikus labi zināmo iemeslu dēļ, taču skaidrs, ka visdažādākos notikumus neviens nav spējis atcelt un arīdzan neatcels pēc mums, jautājums vien par to, vai cilvēks kaut ko mācīsies no pagājušā...

            Mūsu paaudzei taču labi zināms, ka Padomju Savienībā nebija ne seksa, ne spekulācijas, ne korupcijas, ne vēl visa kā cita, ļaunā kapitālisma iekārtai raksturīga, un tāpēc varam vien pabrīnīties, no kurienes tas viss pēkšņi, laikmetiem mainoties, “uzradās” – kā uz burvju mājiena... Tie mirkļi pustumšajā bārā un sarunas par laikam taču pasūtīto mūzikas iekārtu, ziņas radio, it sevišķi – par izbēgušajiem cietumniekiem, ko arī mūsu paaudze tika dzirdējusi “dzīvajā” ar visām no tā izrietošajām baumām, sarunas ar segvārdiem un pusvārdiem, lai nepateiktu kaut ko par daudz, jo ej nu sazini, kurš te kuram “jumts” un kas ko atsūtījis... Programmiņas teksts kā vērtīgs izziņas materiāls – tiem, kas piedzīvojuši, - atsvaidzināšanai, tiem, kas jaunā paaudze, - izpratnes veidošanai par skatuves norisēm. Un kur nu vēl bildes, ko pēc tam pētīt un ķiķināt tāpat kā savus albumus pārskatot!...

            Autentiskā vide uz skatuves, runasveids un apģērbs, - tā vien šķiet, ka stāvi aiz bāra loga un lūkojies iekšā, gan drusku ziņkārojot, gan vienlaikus bīstoties tur ieiet. Andra Keiša Fēlikss tik iznesīgs un reizē nevar nepamanīt viņa valodā norādes uz to, no kurienes tad viņš nācis. Jevgēnija Isajeva bārmenis Genādijs ar savu daudzkārtīgo “Kas tev ir?!” atgādina pašas pieredzētus kaimiņus, kas, nevarēdami ar kādu pagalmā notikušu situāciju tikt galā, uztraukumā tiešām mēdza šādi iznesties. Tai pašā laikā skaidrs, ka bārā aiz letes nestāv vis kāds vienkāršs vīriņš, bet diezgan nopietns, ietekmīgs zellis. Kad pa durvīm “ieveļas” Viļa Daudziņa Anatolijs un amizantais ārzemju latviešu pāris – Baibas Brokas Velta un Kaspara Znotiņa Arvīds (mūsu trijotnei šis bija vislielākais pārsteigums, ja es nebūtu pirms izrādes izpētījusi aktieru sastāvu, iespējams, arī domātu, kurš gan tas ir...), atliek vien turēt acis un ausis vaļā, lai spētu izsekot gan tālajās zemēs piedzīvotajam, gan tam, ko plānots paveikt šeit un ko darīt tālāk. Taču mirklī, kad pie apvāršņa parādās Sabīnes Tīkmanes kolorītā Ilona un atklājas viņas un Anatolija dzīves sarežģījumi, gluži tāpat kā Ulvijai pēcizrādes sarunās, arī man, šajos tēlos veroties, “ieslēdzas” žēlums pret dzīves pabērniem, prātojums – kāpēc, kas īsti noticis, līdz arī tas atklājas. Nu jā, gana daudz bija to ļaužu, kuri devās uz “brālīgajām republikām” no laba prāta, saklausoties stāstus par “Leiputriju” (kā zināms, labi ir tur, kur mūsu nav, un kamēr pats neesi pārbaudījis, var gadīties arī vilties...) un tikpat daudz arī to, kuri to darīja brīvprātīgi piespiedu kārtā – ar darbavietas, specialitātes norīkojumiem. Tieši tāpat gana daudz bija to, kuriem nebija par grūtu ne valodu iemācīties, ne kultūru kopt un svešās zemes tradīcijas par labām pieņemt un ievērot, kā to, kuri “parūpējās” par to, lai visi zinātu, ka pēc viņu ienākšanas spļaut kāpņu telpā uz grīdas kļuva par normu. Un kailā patiesība, kā allaž, pa vidu, tāpēc – no vienas puses amizanti, no otras – diezgan sirdsplosoši tie Veltas intervijas jautājumi un Anatolija un Ilonas atbildes par integrāciju šajā zemē un sabiedrībā, ko, kā noprotams, pārraidīs ārzemju latviešu raidstacijā. Taču tam visam pa vidu vēl kādas sīkas norises kā atgādinājums, ka visos laikos ir bijuši manīgi cilvēki, no kuriem dažiem rūpējis tikai savs labums, bet citiem – arī apkārtējie “bēdubrāļi”. Tā mēs pašā vakarā šķetinājām domu par to, kāpēc Fēlikss tomēr palīdzēja Anatolijam un Ilonai, dalījās ar viņiem, lai gan ne savā, bet tomēr labumā, reizē arī nezaudējot savu “stāju” un nostāju, drusku “iemaisoties” un drusku arī “atverot acis” uz norisēm viņu pašu starpā, - vai tā bija patiesa vēlme palīdzēt, varbūt “pazīmēties” vai varbūt apziņa, ka savi iepriekš veiktie sliktie darbi tādā veidā top izpirkti? Tiesa, izrādei ritot, piedzīvojām arī krietnas sirdsklauves un pat fizisku nelabuma kamolu pakrūtē brīdī, kad vai nu solītā un nepaveiktā darba vai kā cita dēļ notiek izrēķināšanās ar Anatoliju, - tie sāpju kliedzieni bija tik caurgriezoši, ka viena no pārdomām mums kārtējo reizi bija par to, kā aktieri pēc izrādēm “atiet” no šādām situācijām. Un noslēgumā, gan satiekoties Anatolijam ar Ilonu pēc ilgāka laika, gan arī ierodoties uz ticības ceļa nonākušajam Fēliksam, bija gan sirdstrīsas par nenotikušo, par “varēja būt, bet nebij`...” un arī par skumjo finālu. Taču ilgie aplausi un aktieru sirsnīgā vairākkārtējā klanīšanās, dzīvespriecīgi izskrienot uz skatuves, atkal atgrieza uz gaišās nots.

            No sirds priecājāmies par aktierspēli (tas gan nav nekāds jaunums, vai ne?), apjūsmojot gan Andra Keiša amizantās kustības, gan darbošanos ar saviem kuplajiem matiem, jūtot līdzi Viļa Daudziņa lauzītajai latviešu valodai un “pārlēkšanai” no vienas valodas otrā. Sirsnīgi smējāmies par Kaspara Znotiņa izdarībām un norādījumiem, kā arī izsamisām līdzi Baibas Brokas centieniem un rūpēm, nepiemirstot pārdomāt arī to, kā ārzemju latviešu dzīvesstāsti vijušies un atgriezušies atpakaļ tēvzemē. Centāmies izsekot Jevgēnija Isajeva bārmeņa izdarībām un sāpīgi pārdzīvojām Ilonas vēlmi pēc normāla dzīvokļa un vilšanos par dzīvi kioskā. Jāsaka, ka šis bija īsteni piepildīts vakars, un skaidrs, ka biļešu “medības” tiks izveiktas atkārtoti! Un, lai arī leksika brīžiem svilināja ausu galus, mēs neliegsimies, ka esam to gan dzirdējušas (un reizēm dzirdam joprojām...), gan savureiz pa kādam kreptīgākam vārdam laidušas pār lūpām pašas, ja apstākļi to prasījuši...

            Paldies brīnišķīgajai izrādes komandai par iespēju pa atslēgas caurumu ielūkoties savā jaunībā! Par jaunības piedzīvojumiem IR jāstāsta tiem, kas nāk pēc mums!