22.05.2025.

            Vai jūs mēdzat dot cilvēkiem otro iespēju? Piemēram, reizēs, kad nav sanācis saprasties, bet ir cerība, ka tomēr varētu izdoties? Nu jā, es arī, un gana bieži sanāk labi, lai gan, protams, gadās arī vilšanās (neesmu iemācījusies neuzticēties...). Bet šoreiz ir tā reize, kad otrā reize ir izdevusies godam, un man pašai par to prieks, ja vien...

            Tātad – sezonas pēdējā abonementa izrāde – Klāvs Mellis (režisors, dramatizējuma un dziesmu tekstu autors), Austra Sniķere (scenogrāfe), Berta Vīlipsone (kostīmu māksliniece), Ernests Mediņš (komponists), Jānis Sniķers (gaismu mākslinieks), Ramona Galkina (horeogrāfe), Annija Putniņa (vokālā konsultante), “Dumpīgā Rīga”, pieteikta kā dziesmu spēle 2 daļās, tapusi iedvesmojoties no Rutku tēva tāda paša nosaukuma romāna, pirmizrāde 30.aprīlī. Ziniet, samērā zīmīgs datums, jo daudzās Eiropas tautu senajās tradīcijās tā saukta Valpurģu nakts jebšu pavasara svētki, kas gan mūsdienās vairāk saistās ar raganu saietiem – nez, vai Otfrīda Preislera jaukās bērnu grāmatas “Mazā raganiņa” iespaidā? Nēe, lūk, ko par šo saka visnotaļ gudrs “mātes Gugles” radinieks Tēzaurs: 

"1.Nakts no 30. aprīļa uz 1. maiju (vācu val. "Walpurgis Nacht"), vieni no populārākajiem un trakulīgākajiem pagānu svētkiem daudzu tautu kultūrā, tos svinēja par godu dabas atmodai un auglībai; pēc tautas ticējumiem Brokena kalnā (Vācijā) šajā naktī notiek burvju un raganu dzīres.

2.pārnestā nozīmē Dzīres, uzdzīve."

Āreče, un šķiet, ka visnotaļ simboliski senu dienu atskaņas, kur ne mazums darīšanu gan ar burvestībām un raganām, gan cīņu ar tām visdažādākajos veidos, sāk savas skatuves gaitas tieši šādā vakarā, jo arī raganu prāva ietilpst izrādes stāstā. Ha, tagad rakstu un pati smejos, cik ļoti izrāde mani ietekmējusi, ka meklēju “paralēles” literārajos materiālos gluži kā to darīju vakar vakarā, sēžot zālē, kad savos prāta apcirkņos veicu revīziju, funktierējot, no kuras lasītas grāmatas, redzētas izrādes vai filmas nācis tikko dzirdētais teiciens!

            Jāatzīst, ka, lai gan pirmizrāde no mana 5.abonementa šoreiz nav pārāk tālu, tomēr paspēju “sagrābstīt” dažas tādas atsauksmes, kuras gribas spert ar kāju Daugavā... Jā, apzinos, ka esmu skatītājs parastais, turklāt visticamāk diletants teātra lietās, bet nespēju noticēt, ka nav tikpat kā nekādu pozitīvu momentu, kurus pieteikt recenzējot. Tā 2.maija vakarā “uzduros” Gundegas Saulītes recenzijai vietnē “Kroders.lv”, kas gan rādās datēta ar 3.maiju. Lūkojos pulkstenī, jo mēdz gadīties, ka “aizsēžos” radošajos vai lasāmajos darbos pāri pusnaktij, tak nekā – pulkstenis lāga ap desmitiem, nez, kā cēlušies šādi pigori ar publicēšanas laiku? Tumšie spēki caur gadsimtiem uzdarbojas... Pēc pusotras nedēļas manā redzeslokā nokļūst žurnālā “Ir” publicēta Zanes Radzobes recenzija, ko, protams, nebūdama interneta vietnes abonente, nevaru izlasīt līdz galam, tak neviens man nevar traucēt to izdarīt veikalā pie žurnālu plaukta. Arī tur – stāvu, lasu, brīnos, - nu tiešām? Nu nevar būt... Nākamajā rītā pēc izrādes noskatīšanās trāpās vēl arī Ata Rozentāla atsauksme, tā šķiet samērīgāka ne tikai tāpēc, ka esmu jau izrādi redzējusi, bet arī pausta citādā manierē, nu nav viss tik melns, kā to mālē... Protams, skatītāji “parastie” visdažādākajās vietnēs arī domā atšķirīgi, kas pat būtu saprotams, jo kāda virtuāli iepazīta "teātra kolēģe” atzina, ka izrādi lāgā nav varējusi saprast, savukārt mazā bērna skolotāja nākamajā dienā pēc “dumpošanās”” bija aizrautīgas enerģijas pilna un sacīja, ka ne reizi neesot nožāvājusies (kas skolotājiem mācību gada izskaņā, kad atlikuši pēdējie metri, ir neiespējamā misija – acis līp ciet visdažādākajās vietās un situācijās...), un tas jau esot rādītājs. Ir vēl tāda virtuāla opcija iekš Facebook ar nosaukumu “Teātris un kino. Piezīmes no cita ceha”, kuras autors saka: “Mans teātra/kino skatītāja stāžs ir vairāk nekā 60 gadu ilgs. Ir laiks publiski sistematizēt savu pieredzi šai ziņā, vērtēt, informēt, diskutēt. Kā skatītājs jau ilgāku laiku kļūstu par publicistu...”, un atļaušos piebilst, ka šī kunga rakstu darbi man ļoti labpatīk, miniet vien, kāpēc! Protams, “cukursīrupa” pēc definīcijas, kā jau vīra cilvēka rakstījumos, tur ir mazāk nekā manās rindiņās, bet tās ir ar pozitīvu ievirzi, neizslēdzot arī kādas ne tik izdevušās vai neizprastas epizodes ko taču arī var pateikt nenoniecinot...

           Jāatzīst, ka neesmu literatūras žanros tāds “specs”, lai noteiktu,  vai Rutku tēva veikums pie “lubu romāniem” pieskaitāms, kā lasāms profesionāļu vēstījumā, taču viens ir skaidrs – ja jau sarakstīts gana sen, bet joprojām tiek lasīts, iestudēts un pat par aktuālu atzīts, tad tak laikam nevarētu būt pavisam zemē metams. Pavaicāsim draugam Tēzauram, ko šis saka par tādu lietu:

"Lubu literatūra:

viegla satura literatūra bez mākslinieciskas vērtības, domāta laika kavēklim."

Ahā, brīžiem gan šķiet, ka tikai ar “nopietno” literatūru “barojoties” neesmu manījusi nevienu grāmatmīli savā “burbulī”, kur tomēr var novērot krietni daudzveidīgu lasāmvielu. Un, ja tā labi padomā, dzīve kā grāmata arī lielākoties ir kā viens liels lubu romāns, kurš gan nesola vienvienīgu izklaidi...

              Turklāt vēl viena jocīga nianse – ja izrāde no “nopietnā” gala, tiek dvests, ka skatītājiem par sarežģītu, šie gribot izklaidi, ja uztaisa izklaidi – atkal nav labi, nevarot sižetu saprast, un kas nu tur vēl... Patiesībā jau cilvēks ir slinks, vai nu ies grāmatu lasīt, ja var uz skatuves vai filmā nolūkot, tik sanāk vilties, jo nevar “nolasīt” stāstu bez oriģināla palīdzības. Pilnīgi gribas paraudāt uz pleca... Jā, šai vietā es labprāt ieliktu vienu ieteikumu teātra mājaslapai – pie izrādes apraksta pievienot tādu kodolīgu stāsta kopsavilkumu no oriģinālteksta, lai skatītājiem aptuveni skaidrs tas iedvesmas avots un vērošanas gaitā vieglāk izsekot personāžu darbībai. Turklāt šoreiz  grāmatas lasīšanai ir nozīme, citādi  sanāk tāpat kā pērn izrādes “Marats/Sads” programmiņā lasāmajā sarunā, ka “mēs varam tikai sapņot, ka skatītāji izstudējuši Franču revolūciju...”. Jāatzīstas, ka, piemēram, Rutku tēva “Trīs vella kalpus” vidusskolas laikā izlasīju tūlīt pēc to izdošanas, bija tāds vesels skrējiens pēc grāmatas, un jāsaka, ka biju stipri vīlusies, jo maz tur bija saskaņas ar iemīļotajām filmām... Iespējams, arī tiem skatītājiem, kuri vīlušies izrādē, viens no iemesliem ir stāsta īstena nezināšana, kā arī savas ekspektācijas par to, kam tad šajā darbā jābūt, ja jau reiz Rutku tēvs... Bet vajag ņemt vērā, ka “pēc motīviem”, ko nesen pamanīju arī filmu titros... Ha, pēc cik gadiem!... Jā, un, tā kā es pati “Dumpīgo Rīgu” tiku izlasījusi vēl ziemā, tad man skatuves stāsta “nolasīšana” nesagādāja ne mazākās grūtības. Interesanti, ka arī “izklaidējošs un informatīvs kultūras sarunu šovs par kultūras notikumiem un procesiem Latvijā “Kultūrdeva”” iepazīstina ar izrādi un niansēm, skatītāju viedokļi visnotaļ pozitīvi, šķiet, ka cilvēki ilgojas pēc skaidri saprotama, viegla materiāla, nevēlas “gruzīties”. Pa to starpu intervijā ar Raimondu Celmu "Lai nāktu saprāts" “Kultūras Dienā” stāv rakstīts, ka viņi izrādi darina drusku atšķirīgu no Rutku tēva romāna, tāpēc būtu svarīgi šo pateikt, lai cilvēki zina un nesadomājas...

          Tā, bet tagad pietiks man te savas emocijas pludināt, citādi līdz izrādei netieku, un izrāde man tiešām patika (nesacukurojies nu te par daudz!...). Dumpīgās Rīgas stāsts mani aizkustina laikam jau visvairāk tieši ar mīlestības līniju, jo sevišķi tāpēc, ka tā ir savā ziņā tik skarba un tai pašā laikā zināmā mērā pārlaicīga, jo – ne katrs spēj mīlēt cilvēku, kuram pārdzīvojumi laupījuši prāta gaismu vai fizisko veselību, turēt to dziļi ieslēgtu sirdī, un pēc ilgiem gadiem atgriezties ar mērķi atriebt ļauno darbu. Un lai man piedod tie, kuriem grūti vai nepieņemami šķita saprast dažādo, savā ziņā “savārstīto” valodu, es teikšu, ka neviens jau tajos tālajos gados rīdziniekiem blakus neesam stāvējuši, lai varētu spriest, kā tad patiesi viņi runāja, bet valoda ir attīstījusies cauri gadu simtiem, līdzi nesot visdažādākās nianses – no Merķeļa līdz Rainim, Blaumanim un citiem valodas lab-pratējiem, kāpēc, manuprāt, arī izrādes tēli runā tik dažādi. Mans vīrs allaž iesmej par “Vella kalpu” filmām – nez, kā viņi tur pavisam bez tulka sarunājās un viens otru saprata, vai nu dikti gudri bija, vai? Un arī te saprotas gan rātskungi – Vellings (Mārcis Maņjakovs), Eke (Voldemārs Šoriņš) un Tastijs, soģis (Ivars Puga), gan zemnieki – Laura (Daiga Gaismiņa) ar Polijas karali Stefanu Batoriju (Kārli Reijeru)... Turklāt gluži tāpat kā Blaumaņu Rūdim, arī Klāvam Mellim ir pāri, kas cerējas un beigās arī dabonas, turklāt veseli trīs, tā kā laimīgas bijušas tās dumpja dienas! Ja skatītāji jautā par valodas niansēm tiem, kuri mēģina “dabūties” – Aināra Ančevska Špuks ar mūķeni Ģertrūdi (Līgu Zeļģi) vai Ģertrūdes kalponei Čappai (Elizabete Lielmane) un – ak mūžs, kuram? - , Griģim (Edgaram Kauperam) vai Lipstam (Emīlam Kauperam), tad pavisam nav brīnums, ka mīlas mokās mēle sienas mezglā un “šai muļķa paurī” nekādu raito valodas ritējumu reizēm nevar vis dabūt...

          Skaidru valodu nevar dabūt arī tajos brīžos, kad katram rīdziniekam (Rīgas Doma zēnu kora dalībniekiem) jāpauž savs viedoklis, jāinteresējas par visu un visiem, tad sanāk krietni liels trādirīdis, kurā brīžiem viss mierīgi, brīžiem pat vienoti savās dziesmās un kustībās, bet brīžiem – pavisam juceklīgi pa gaisu vien, kā jau pūlim tas piedienas, un tā nu ir balta patiesība... Lai nu arī pūli mēģina vadīt un valdīt gan Mellers kā skolas rektors un diriģents (Mārtiņš Brūveris), gan viņa palīgs Šmuljāns  (Matīss Kučinskis), un uzrunāt arī pats Mārtiņš Gīze (Raimonds Celms), tas ļoti uzskatāmi demonstrē gan apjukumu, gan vieglu iekustināmību, gan pastāvību domāšanā un spēku, kad, apņēmīgi skandējot Rīgas vārdu, darbība pavēršas atkal uz citu pusi.

          Valoda ir interesanta un savdabīga arī vecajam tēvam Eniņam (Egils Melbārdis), kad viņš atsauc atmiņā senos laikus, pirms vēl Mārtiņš Gīze devies svešumā mācīties, kādiem mīļvārdiņiem viņi tad puisi saukuši, tāpat, kad uzrunā vai norāj savus mazdēlus vai vēsta par pilsētā notiekošo. Un nav tā, ka līdz ar gara gaismu Marijai (Madara Botmane) būtu zudusi arī valoda, jo, lai arī šķietami savārstīti, tomēr ar patiesu domu par sava mīļotā cilvēka rakstura un izskata iezīmēm viņa izdzied savas sajūtas, Mārtiņam atgriežoties. Jā, varbūt pirmsākumā šķiet mazliet savādi tie dziesmas vārdi, taču lai atceramies iemeslu, kāpēc Marija zaudējusi prāta spējas! Tai pašā laikā viņas dziesmā saglabājušās visas siltās jūtas, kas sirdī valdījušas toreiz un, domājams, visu laiku...Un kur tad vēl Marijas ķermeņa valoda, te nu visdziļākais cieņas un pateicības reveranss Madarai Botmanei par to, kā tiek “izstāstīts” plānprātīgā cilvēka stāsts un kā, piedzīvojot vēl vienu spēcīgu satricinājumu, viņas prāts atgriežas!

          Re kā, viss man te šodien vijas ap valodu! Jā, arī dzejas jeb dziesmu valoda šoreiz ir tāda mazliet atšķirīga no citās izrādēs dzirdētās, jo, šķiet, kaut kādā veidā cenšas pietuvoties visām tām daudzajām niansēm, kas bijušas sastopamas valodas vidē sendienās. Šodien teātra mājaslapā izlasīju atsauksmi, ka kora izdarības ienesušas izrādē atbilstošo garīguma sajūtu, kam varu tikai pievienoties, jo zēnu kora skanīgās balsis kopā ar viņu pašu rosīšanos bija tik ļoti iederīgas šai stāstā (kā vienā no reklāmas rullīšiem atzīst kāds no kora puikām – viņi zina, ka Erenštreits ir atjaunojis šo skolu un tagad sanāk, ka spēlē paši sevi tālā pagātnē).

          Un tad vēl ir tāda “neparasto rīdzinieku” suga, kas noteikti varētu fascinēt vienu daļu skatītāju, sākot no lēcieniem uz krēsla, jo – ak vai žurkas! -, un beidzot ar “vai, cik mīlīga žurciņa, vai drīkst paglaudīt?” Tā bija viena feina jandāliņa sastāvdaļa! Protams, arī šeit var nolasīt tiklab dzīvnieku, un sevišķi jau žurku, klātbūtni pilsētā jau kopš sendienām, kā žurku un cilvēku līdzību, kad grūtos brīžos var vai nu izlikties “par beigtu” un neko nedarīt, vai aktīvi rosīties un skraidīt pa galvu, pa kaklu. Ak, tās aktivitātes, un brīžiem rīdzinieku pašu sapīšanās žurku astēs – tik amizanti tie mirkļi, ka tik kādai neuzkāpt!...

          Ja jau reiz man šodien viss iegriezies valodas virpulī, tad atļaušos arī gaismas nosaukt par sava veida valodu, piemēram, izrādes sākuma daļā, kad ar gaismas staru palīdzību tiek izcelts runātājs, bet pēc brīža stars vēršas jau citā virzienā, kur pie sevis kāds klusi “bubina” vai skaidro otram, kas tad tas tāds par “putnu”, - kā tādi domu mākonīši komiksos... Un, protams, mūzika ar visdažādākajām nošu virknēm, turklāt skaidrs, ka mana (un ne tikai...) favorītdziesma ir par Rīgas ceriņiem, bāriem un vīnūžiem (kas nu kuram tuvāks...) – tik lipīgs tas meldiņš, turklāt abonementa dienas rītā sāka skanēt “manās nabaga ausīs” jau kopš pamošanās, ehh!...

          Skaidrs, ka vēsture ir tāda interesanta parādība (manam vīram ir salīdzinājums ar vēsturi kā ar ielasmeitu, kuru katrs ... pēc savas patikas...), un īsto patiesību, kā tas notika tur un toreiz - Tā Kunga ... gadā Grēcinieku laukumā, kura pašā vidū karātavas... - mēs varam meklēt vienotrā senā pergamenta rullī, kur ar spicu zoss spalvu un kārtīgu skribenta rokrakstu būs piefiksēts tīri faktiski notikušais, taču to, ko juta viens vai otrs personāžs, mēs varam vien iztēloties, un varbūt labi, ka tā, jo tad mūsu ikdiena top krāšņāka kā tāda pavasarīgi ziedoša Rīgas parku dobe, kādas es pa ceļam uz teātri visnotaļ negausīgi pafotografēju, bet desmit dienas no savas dzīves atdot – to ne, jo tās taču pašas pienāks! Protams, vēsturiskās patiesības mirklis par kalendāru arī manā prātā saslēdzas ar valodu, konkrēti komunikāciju (kā vienā no video rullīšiem atzīmē pats Mārtiņš Gīze – Raimonds Celms – viņiem pietrūka komunikācijas speciālistu...), jo saprātīgi izskaidrots pat it kā tumšiem domātiem ļautiņiem, iespējams, tas nemaz nebūtu prasījis tik lielu trobeli, taču līdzās tam bija citi blakusfaktori, kā, piemēram, karaļa piekoptā savu pavalstnieku “spaidīšana” (ak, Kārli Reijer, tās izpausmes!...), un skaidrs, ka tie rīdzinieki ne toreiz, ne arī tagad nav tik lieli muļķi, lai nemanītu, kas notiek viņu deguna galā...

          Oi, filozofija man te šodien sanākusi... Tāpēc likšu punktu un metīšu mieru, lai izfunktierētu, kuru no oktobra izrādēm apmeklēt kopā ar ģimeni (mans vēsturnieks līdz ar mani priecājās par programmiņā esošo skaidrojošo materiālu, lai gan, protams, atšķirībā no manis, to jau zināja gana labi...). Paldies visiem izrādes darinātājiem, samīļojiens mazajiem un ne tik mazajiem kora puikām, un uz tikšanos rudenī, bet citiem interesentiem no sirds iesaku vasaras brīvdienās izlasīt Rutku tēva romānu “Dumpīgā Rīga”! Rīga, Rīga, Rīga...