8.10.2025.

            Vai arī jūs piederat tiem, kuriem komponists Uldis Stabulnieks saistās galvenokārt ar “Tik un tā” – nāk rudens apgleznot Latviju, bet nepūlies, necenties tā...? Nu ja, un tad pa vidu vēl pavīd “viņa svārkus samērcēja, ejot cauri rudziem” un “mirgo mana, mirgo mana Margarita...”, un “katram mazam buciņam dzīvē pienāk laiks...” (šī dziesma gan man nezkāpēc skanēja Ojāra Grīnberga balss tonalitātē un šķitās kā no lāga zeļļa Šveika nākusi, neesmu nemaz tik liela mūzikas pazinēja...) – tas laikam raksturīgākais, ko atpazīst lielais vairums, vai ne? Un tieši tāpēc ir tik brīnišķīgi, ka Marija Bērziņa kopā ar radošo komandu aicinājusi mūs piedzīvot “Dievišķās nejaušības”, godinot komponista Ulda Stabulnieka 80. gadskārtu, un pirmizrādot tās tieši viņa dzimšanas dienā! Turklāt, ticiet vai nē, bet šiem atmiņu koncertiem un pasākumiem, ja vien tie tapuši no sirds, nevis pienākuma pēc, kad kādu apaļgadskārtu svin malu malās, piemīt tā, visticamāk, dievišķā dzirksts, kad sajūties kā esot kopā ar to gaviļnieku, kaut arī viņš šo koncertu un veltījumu noskatās no mākoņa maliņas (tā mums bija ar mūsu deju skolotāja Ojāra Graša 90 gadu jubilejas un atceres koncertu, un gan jau varētu nosaukt vēl citus svētītus mirkļus).

            Par koncerta tapšanu zinājām jau pavasarī (skatos “Biļešu Paradīzes” pirkumu sarakstā, biļetes esmu iepirkusi 17.aprīlī, pirms veselas mūžības jebšu pusgada!...), un, lai cik ļoti ziņkāroja, tomēr šī reize ir bijusi viena no tām, kad īsti skaidri atklāts nav ticis tikpat kā nekas, ja neskaita dalībniekus un citus darinātājus, - kā jau dzimšansdienas pārsteigumam pieklājas. Apburoši Madaras Botmanes tērpi ar plīvojošām šallēm, dažām milzu “bantēm”, zīds un samts, akurāt tik botmaniskā rokrakstā (ceru, ka Madara neņems ļaunā šo apzīmējumu...), ka labsajūtā spura paceļas. Aizraujoša Oskara Pauliņa scenogrāfija un gaismu spēles un Toma Zeļģa video (juniors šovakar kā sendienās vecākais brālis – trenēja lasītprasmi, konkrēti – tās veiklību, sekojot līdzi uzrakstiem, kas tika sirsnīgi “uzklabināti” dažādos virzienos un ātrumos), zīmējot un dzēšot tēlus it kā ar pirkstu uz norasojušas loga rūts, iešķiļot gan zibens šautras, gan smaidošas un bēdīgas sejas, gan skeletus ar visdažādākajām asociācijām, gan paša komponista bildi, un vēl, un vēl... Muzikālo noformējumu darinājis Aleksandrs Tomass Matjussons, vokālā producente Zane Dombrovska (bij` prieks Zani atkal redzēt uz skatuves pulciņā!). Horeogrāfes Ingas Raudingas “dīdītie” deju soļi (gan jau ne bez aktieru pašu “apdares”...) tik smalki izstrādāti – zib ne tikai acu skati, bet arī rokas, kājas un visvisviss!

            Ar sirsnīgu interesi sekoju dzeju runājošo aktieru balsīm (Jānis Skanis, Voldemārs Šoriņš, Zigurds Neimanis, Lolita Cauka, Līga Liepiņa, Lāsma Kugrēna, Rūdolfs Plēpis, Ivars Kalniņš) un minēju (ak, to prieku, ka izdevās atpazīt!...) dzejas rindu autorus, un skaidrs, ka ir pienācis laiks no daiļās literatūras pārcelties uz kādu žūksnīti daiļās dzejas, un beidzot arī izlasīt grāmatu par Aleksandru Čaku, kas krietna ķieģeļa biezumā gaida plauktā jau sen... Paldies par šo ierosmi koncerta darinātājiem, kas iepinuši kopīgajā rakstā komponistam tuvas dzejas rindas! Jāatzīstas, ka arī man kā Rīgas meitenei ar saknēm Čiekurkalnā vai Teikā (nekad neesmu īsti sapratusi, kas par rajonu tad skaitās mans Ropaž-un-Dzērben`s-ielas stūris...) tieši Čaka dzeja ir tuvu pie sirds. Ar nelielu nobīdi laikā jāpiebilst, ka vēlreiz pārskatot aktieru mazstāstiņus izrādās, ka ne jau es vienīgā tāda, kas mazāk pazīstama ar teātra mūziku tieši Ulda Stabulnieka nošu virknēs, acīmredzot tiešām tie ļaudis, kas bija komponista tuvumā tajos laikos - kā režisore Marija Bērziņa, kas pazina "Tikuntā onkuli ar bārdu un ūsām", var būt visciešākajā sasaitē ar to, lai vēlāk aicinātu arī mūs, skatītājus, ieklausīties melodijās, kas gan san sirdī kā tāds bišu koks, gan dārd kā diskotēkā, gan arī aicina aizdomāties par dažādos laikos dažādu ļaužu piedzīvoto tiklab prieka, kā bēdu jūru...  Un, protams, dzirkstošs prieks vērot aktieru izpausmes dziesmā, dejā un attiecībās, kad tiklab šķelmīgiem, kā domīgiem, aicinošiem un atgrūdošiem, priecīgiem un sāpinātiem vaibstiem viņi veras viens otrā un skatītāju zālē, pa brīdim ciešāk ielūkojoties gan pavisam tuvu sēdošo acīs, gan zāles dziļumos un balkonu augstumos, - Madara Botmane, Maija Doveika, Elza Rūta Jordāne, Mārtiņš Brūveris, Raimonds Celms, Mārcis Maņjakovs, Egils Melbārdis un īpašais viesis Ivars Kalniņš. Pa starpu dienas gaitām ar junioru skatījāmies bildes un arī koncerta starpbrīdī un dažbrīd pašā koncerta laikā (lūdzami, neņemiet ļaunā!...) iečukstējāmies  vienotru vārdu par to, ko puikam zināmu katrs no aktieriem spēlējis, tā kā koncerts ar pievienoto vērtību. Un, protams, sava tiesa zinību skolas mūzikas stundām, jo mūziķi Andis Klučnieks (alta flauta), Arians Sevišķis (ģitāra), Pēteris Liepiņš (basģitāra), Sandis Skeranskis (trompete), Vadims Dmitrijevs (trombons), Zane Heimrāte (saksofons), Dairis Petrovskis (bungas), Romāns Vendiņš (klavieres) tika vēroti ar neatslābstošu interesi, vienlaikus visnotaļ vaļā muti sekojot “bildei”. Savukārt vokālā ansambļa “Quattro timbri” (Kristīne Cīrule vai Sarma Liede, Linda Pētersone, Ģirts Gailītis, Valters Līcis) a capella dziedājumos aizturētu elpu klausījāmies visa ģimene. Vēl jāatzīstas arī kādā sirds palēcienā, kad Ulda Siliņa dziedātajā dziesmā par eņģeli Gabrielu ir aptuveni tādi vārdi "plūmītei Lizetei", kas, protams, liek abiem ar vīru šķelmīgi saskatīties un iesmaidīt par mazā vai lielā burta lietošanu kādā vārdā tāpat kā vasarā Dziesmu svētkos, kad draudzene kāda man dota uzdevuma sakarā smēja - vai tu šo vārdu vari pateikt arī ar mazo burtu, jo sevišķi šajā situācijā? Un brīdis, kad uz skatuves ir visas trīs dāmas - Maija, Madara un Elza, taču izrādās, ka dzied Uldis, - nu tas bija elpu aizraujoši, nespējām noticēt savām ausīm (jātic jau vien ir viņa fantastiskajai varēšanai tāpat kā savulaik izrādē "Ferdinands un Luīze" duetā ar Mārtiņu Brūveri dziedātai melodijai, kas lika ieplest acis un ausis. Bet varbūt šī ir tieši tā dziesma, par kuru Uldis ziņu sižetā saka, ka katru dienu to pārdomājot, viņam atklājas atkal jaunas nianses - es katru dienu piesēžos pie savas dziesmas un katru dienu rakstu jaunu interpretāciju par tiem vārdiem, kas tur ir...?)

            Ir brīnišķi tie mirkļi, kad jauši vai nejauši sastopam lieliskus cilvēkus un viņu veikumu, un tikpat brīnišķi ir brīži, kad tos varam piedzīvot atkal no jauna arī tad, ja darinātāju vairs nav(a) klāt, bet viņu dievišķās dzirksteles palikušas mums kā tāla zvaigžņu atblāzma, kas dod gaismu, kura tikai jāprot saskatīt!

             P.S. nākamajā dienā, lasot skatītāju atsauksmes teātra mājaslapā, kārtējo reizi jāsecina, cik dažādi gan mēs esam un cik dažāda ir mūsu izpratne par to, ko vēlamies vai režisorei vajadzētu iekļaut koncerta programmā. Taču tieši tāpēc jau režisore mums stāsta savu stāstu, lai bagātinātu mūsējos!