23.08.2025.

            Kā jums šķiet, vai spēlēt teātri ir fiziski grūti? Nu tāpat kā kraut malku vai rakt kartupeļus? Un kā ir ar skolotājiem? Viņi taču arī tikai daiļi grozās pa priekšu un plāta muti, ko? Tādi ir tie stereotipi, kuri mūs pavada ikdienā...

            Kāpēc šāds ievads? Tāpēc, ka šis būs stāsts par līdz šim sportiskāko redzēto izrādi, kas skatuves ceļu sākusi 2024.gada 5.janvārī, kuras laikā nepārtraukti kāds no aktieriem atrodas uz skrejceliņa, un patiešām būtu interesanti pavaicāt, kāds ir kopējais kilometru skaits, kas veikts izrādes laikā! Un izrāde patiešām ir par sportistu, kura vārds pasaulē izskanēja Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, 1932.gada olimpiskajās spēlēs aizsoļojot līdz sudraba medaļai Losandželosā un 1934.gada Eiropas čempionātā Turīnā izcīnot čempiona titulu, - valmierieti Jāni Daliņu. Un, protams, būtu tikai savādi, ja šādam izcilam novadniekam tikpat izcilais Valmieras teātris neveltītu izrādi, vai ne? Un te nu mēs esam – 23.augusta vakars, Rīga, Tabakas fabrikas zāle, kurā viesojas valmierieši, aizvedot mūs atpakaļ laikā un telpā, ļaujot ieraudzīt un sajust gan Losandželosas soļojuma ainavas un sajūtas, gan norises tepat Latvijā – Valmierā, gan vēlāk arī Austrālijā, kur ģimene nonāca pēc 2.pasaules kara. Zīmīgi, ka pirms izrādes, kad, šķiet, lielākā daļa skatītāju jau ieņēmuši vietas (skumji, ka zāle nebija pilna, bet laikam “Prāta vētras” mūziķi “izkonkurēja” teātri – varēja, garām braucot, izkāpt, noskatīties izrādi un tad ripot tālāk amizanti “runājošajā” 11.tramvajā...), kāda sieviete 1.rindā piecēlās un uzrunāja mūs visus, atgādinot, kas šodien par dienu, un kā mēs pirms 36 gadiem stāvējām Baltijas ceļā un lūdzot arī šodien un šeit uz mirkli sadoties rokās. Skaidrs, ka teātra zālē tas iznāk līču loču, kad savienojas gan blakussēdētāji, gan rindu gali cits ar citu, un jā – man izdevās atgriezties tā mirkļa sajūtās!...

            Jāsaka, ka manam šīs sezonas pirmajam trīsdienniekam teātrī viscaur vijās vēsturiski ceļojuma laikā motīvi, jo būtībā izceļojos cauri gandrīz visam 20.gadsimtam, tiesa, ne gluži hronoloģiskā secībā, bet tas diemžēl atkarīgs no piedāvājuma un iespējām, ne tikai manas vēlmes kaut ko salikt secīgi (lai gan sākotnēji tādas nemaz nebija, bij` vienkārši “skrējiens pēc uzlādes” pirms jaunā mācību gada, kas arī ir sava veida maratons jebkurā disciplīnā)...

            Lasot programmiņu, ieraugu interesantu niansi – līdzās režisoram Tomam Treinim (sen nebiju neko no viņa radītā skatījusi...) minēts scenārija autors Mārtiņš Meiers – nevis dramaturgs, nevis rakstnieks vai kā citādi, bet tieši “scenārija autors”. Lai gan brīdī, kad skatam paveras kā filmā garām slīdošā Losandželosas ainava, kurai cauri “soļo” Jānis Daliņš, var arī teikt, ka skatos filmu. Scenogrāfa Kristapa Kramiņa veidotā tik lakoniskā “istaba”, “treniņzāle” ar vienu lielu logu, kurā un aiz kura notiek tik daudz dažādu norišu, un divējām durvīm, kas arī varētu būt simbols tiklab “izdodas – neizdodas”, “satikt – izšķirties”, “sasniegumi – zaudējumi”, kā vienkārši “durvis vulgaris” atstāj daudz vietas pārdomām un fantāzijai gan par iespējamo ainavu, kurā norisinās darbība, kā par cilvēku attiecībām, treniņu iespējām un sevis pārvarēšanu, ieskaitot jautājumu, kurš ieskanējās sportista prātā (jāatzīst, arī es reizēm mēdzu nodomāt – kā vārdā, kāpēc sportistiem ir tik svarīgi šie sasniegumi, lai ietu uz tiem sakostiem zobiem, ciešot sāpes visdažādākajos veidos?). Kostīmu māksliniece Marta Treine parūpējusies gan par sportisko, gan ikdienas stilu dažādos laikmetos, turklāt tāpat kā scenogrāfija, arī tērpi ir lakoniski un ērti, ļaujot gan sportot, gan veikt dažādas skatītājam savā prātā “nolasāmas” etīdes. Kā allaž roku rokā šķiet gājuši gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš un video mākslinieks Toms Zeļģis, jo gaismu spēles tik niansētas un vienkāršas reizē, tāpat kā video, kurš gan parāda pašu pilsētu un ceļu, kas ejams sportistiem “pilsētā, kura negrib apklust”, gan arī aicina pārdomās, “neaizsedzot” nevienu no aktieriem, kuri darbojas ar video fonā. Komponists Platons Buravickis ar maziem, gandrīz nemanāmiem skaņu mirkļiem un pieskārieniem palīdz uzburt sajūtas, kuras ieskanas te aktieru elpā, te sarunās vai attēlojot kādu no dzīves norisēm (ak, tā malkas skaldīšana!...) Vienīgi man būtu gribējies dzirdēt arī oriģinālās Jāņa Āres dziesmas “Ak, kaut man Daliņa kājas būtu” skaņas kaut kur pa vidam, lai gan izskaņā dzirdamais aranžējums arī bija labs, ļaujot pakavēties aptuveni zināmā teksta rindiņās. Interesanti, ka pats Kārlis Dzintars Zahovskis, būdams aktieris, ir arī kustību konsultants šai izrādē, un kustību – gan sportisku, gan citādu -, tur tiešām ir gana. Vai Tu, Kārli, gadījumā arī nopietni neinteresējies par fizioterapiju? Tā muskuļu nosaukšana un rādīšana pašam uz sava staltā auguma, mmm!

            Programmiņā lasu režisora Toma Treiņa vārdus par to, ka sudrabs ir Latvijas metāls, un, lai gan Daliņš olimpiskajās spēlēs soļoja pretim zeltam, ko neieguva, tomēr viņš iesāka Latvijā zelta laikmetu soļošanā. Tādēļ dziļi simboliska šķiet izrādes izskaņā notiekošā Jāņa Daliņa un Aigara Fadejeva – divu dažādu laikmetu sportistu, sudraba medaļnieku -  saruna, kurā atbalsojas kopīgas atziņas par savas zemes, darba un dabas nozīmi, kopīgas vērtības. Interesanti, ka programmiņā mazliet vēsturiskajos ieskicējumos lasāms, ka Jāņa Daliņa soļošanas stilu uzskatīja par teju ideālu un tāpēc nemaz nepārbaudīja speciālā tiesnešu kolēģija, taču man atmiņā mirkļi no ziņām, kad viņa pēcteča Aigara Fadejeva soļošanas maniere savulaik tika apstrīdēta, un nemiers sirdī, kas bija daudziem no mums, uzskatot, ka īsti godīgi tad nav, izskatījās pēc vēlmes tikt vaļā no nopietna konkurenta... Tas atkal iedveš jautājumu par – kāpēc, kā vārdā? -, jo Jānis Daliņš savu pārliecību kādā no intervijām formulējis šādi: “Iet no sacīkstes uz sacīksti nav man ne laika, ne līdzekļu. Sportu piekopju vienīgi savas veselības un patikas dēļ. Sports nedrīkst traucēt ikdienišķās darba gaitas.” Jā, vai gan toreiz – Daliņa laikos – lielākā daļa sportistu nebija no “parastu ļaužu” vidus, kam sports bija drīzāk, mūsdienu vārdiem runājot, vaļasprieks? Un tad varbūt arī tāda konkurēšana nešķita tik svarīga, jo izrādē pazib vārdi, ka, pat ejot garām viens otram, konkurenti mēdz veltīt viens otram ne jau tikai nīgrus skatienus un žestus, kā tas vērojams šodien?

            Izrādes septiņi aktieri – Anna Nele Āboliņa, Eduards Johansons, Januss Johansons, Ingus Kniploks, Inese Ramute, Klinta Reinholde un Kārlis Dzintars Zahovskis – katrs ir sava veida “cilvēks – orķestris”, jo spēlē visu un visus, tā parādot, ka ikvienam no mums dzīvē piemīt daudzas lomas, viss atkarīgs no mirkļa, kurā atrodamies. Tie brīži, kad kā sava veida stafetes kociņu aktieri cits citam pie tērpa pielīmē vai nu vārdu “Janka” vai numuru “317”, tā pasakot, ka nu tu būsi nākamais stāstnieks, galvenais, rādītājs un radītājs, ir reizē tik it kā nemanāmi un tomēr savstarpēja siltuma pilni, jo esam mēs neredzamām saitēm sieti, gribam to vai nē. Un aiz ikviena sportista stāv komanda, kurā varbūt nav citu īpašu profesionāļu, bet šī komanda ir viņa ģimene, tuvie cilvēki, kuri atbalsta visdažādākajos veidos, tura rūpi tuvumā un tālumā, lai tas būtu pirtī uzmests gars vai telts kā patvērums, vai visiem vienā ritmā strādājot pie jaunas mājas būvniecības, un vēl, un vēl... Un tieši tāpat kā šodien, arī toreiz acīmredzot ir bijis kāda konkrēta sporta veida sasniegumu radītais “pacēlums”, kad, panākumu spārnoti, arī apkārtējie ļaudis “pavilkās” uz sportošanu vai vismaz centās pietuvināties “īpašajām personām”. Nu jūs taču arī fanojat par hokeju vismaz čempionāta laikā, ja arī pārējā gada gaitā vispār neatceraties par to, ka mums ir hokeja komanda, vai ne? Joks, protams, bet tai pašā laikā tā drūzmēšanās ap Daliņu ar iesniegumiem par sportošanu ir tik ļoti rada šiem laikiem, kad viļņveidīgi uzplūst un aiztek sportotgribētāju straumju pali, jo – tas ir darbs, grūts un ilgs darbs, kas ne reizi vien uzdos jautājumu – kāpēc, kā vārdā? Un, protams, sava tiesa arī vienkārši gribētāju būt tuvumā slavenībai tāpat vien...

            Vērojot aktieru soļošanu pa skrejceliņu, nevarēja nepamanīt, ka kaut par milimetru, bet tomēr ikvienam ir mazliet citāds gan solis, gan roku kustības un ķermeņa poza, kas droši vien sporta pasaulē tiktu atzīmēts kā mīnuspunkts, bet izrādē, šķiet, tieši ar šo daudzveidību tiklab tērpā, kā kustībās un vecumā, mums tiek pastāstīts par to, ka arī sportisti ir tikai cilvēki un pilnīgi identisku soli, šķiet, iespējams sagaidīt tikai no robotiem vai datora spēlītēm... Lai atceramies par šo brīžos, kad esam “dīvāna komentētāji”, jo diez vai, paši nonākot uz skrejceļa un laukuma, mēs tiktu ar šo galā tikpat cienīgi kā tais mirkļos, kad izsakām savu viedokli no sērijas “nu kur tu met? Vai tad tur ir vārti? Ehh, palaiduši mani uz laukuma, es parādītu klasi!”...

            Tikko ienāca prātā, ka savā ziņā pirmizrādes laiks – 5.janvāris – sasaucas ar visiem zināmo tik raksturīgo jaungada apņemšanos laiku, kas bieži vien tālāk par domām netiek vai arī izkūst pirmajos pāris mēģinājumos kaut ko mainīt, tāpēc vēl jo nozīmīgāks varētu būt šī  stāsta atgādinājums par to, ko mēs ikviens varam sasniegt, ja vien ir vēlēšanās un atbalsts no apkārtējiem. Piemēram, tas, ka vakaros, izdarījis lauku darbus savā saimniecībā “Jaunzemji”, Daliņš devās soļojumā no Valmieras uz Rūjienu, tas droši vien bija zemes ceļš un pa dienu taču bija strādāts tīrumā, lai arī tajos gados jau bija arī gana daudz lauksaimniecības tehnikas, tomēr lauku darbs ir un paliek salīdzinoši fiziski smags visos laikos. Vai mēs pat tad, ja nesportojam ar olimpiskiem mērķiem, spētu to darīt vakaros pēc darba, savā brīvajā laikā, jo pašlaik taču olimpiskajā sportā ir cilvēki, kuriem sports ir ikdiena, savukārt entuziasti var sportot sava prieka pēc.

            Bija mirkļi, kad, sportistiem uz skrejceliņa mainoties, es aizdomājos – vai aktieri nenodara sev pāri, jo uzreiz pēc slodzes loma prasa apsēsties nevis izstaigāt kādu loku vēl pa skatuvi un nomierināt elpu, viegli atslābināt muskuļus. Taču droši vien šī “sporta zāle” nav vienīgā, ko aktieri apmeklē, un tad, jācer, ka ar visiem izrādēs sapūlētajiem muskuļiem veiksmīgi tiek galā, varbūt viņiem ir kāds fizioterapeits, kas rūpējas par labsajūtu. No kurienes šī doma? Nu skaidrs taču, ka ikvienā profesijā ir savi pārslogojumi un atslābumi, un gan jau kāds arī tura rūpi par šo jautājumu (kā lasīju Viļa Daudziņa sirsnīgi amizantajā stāstījumā, kas lasāms grāmatā par JRT “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”...)

            Jauki, ka izrādes programmiņa atkal ir vērtīgs izziņas materiāls, jo sniedz ieskatu gan Daliņa sportiskajos sasniegumos, gan arī “cilvēka parastā” gaitās, kā arī pačukst par vietām, kas Valmierā saistītas ar izcilā soļotāja vārdu. Būtu interesanti tikt pie programmiņā minētās Eduarda Tūbeļa grāmatas (tiesa, gandrīz 100 gadus vecas) “Kā Jānis Daliņš kļuva pasaules slavens soļotājs”, jo dzīvesstāstu lasīšana man tīk. Un diez, par kādu grāmatu runāja vīri Kirova parkā (Vērmaņdārzā! Nav tāda, ir Kirova parks! – tādā īpaši cietā intonācijā...) pie šaha galdiņa, no kuriem viens rādījās būt grāmatas manuskripta par Daliņu autors? Un vēl sirsnīgu siltumu šim visam piešķir arī tas, ka izrādes veidotāji varējuši sadarboties gan ar profesionāliem soļotājiem – sportistu Arni Rumbenieku un treneri Aivaru Rumbenieku, gan arī paša Daliņa dēliem Jāni un Ivaru Daliņiem, un meitu Rudīti Mežciemu, un vēsturnieku Kārli Silu, cilvēkiem, kuri “zina drēbi” gan no sportiskās puses, gan pazīst pašu stāsta varoni no savām mazām dienām.

            Paldies Valmieras teātrim par ceļošanu – pašam kolektīvam uz Rīgu un skatītājiem sniegto iespēju ceļojumam laika mašīnā! Lai top atkal jauni iedvesmojoši stāsti, ar kuriem satikties!