4.10.2025.

            Vai jūs zināt, kas ir diapozitīvi? Nu jā, mūsdienās tādu aparātu pagrūti sadabūt... Un vai varat iedomāties, ka bildes nav vis uzreiz redzamas, jo tiek bildētas uz filmiņas, kura vēl speciāli jāattīsta, pēc tam jātaisa bildes uz speciāla fotopapīra, vai jāgriež gabaliņos un jāliek “mikroskopiskos” rāmīšos? Jā, jā, un pēc tam vai nu uz speciāla ekrāna vai vienkārši balta palaga vai sienas var skatīties, kā mēs tur, toreiz, Kazbekā...

            Ha, diez, cik daudz šo rindu lasītāju vidū ir to, kuri pazīst šīs pagājušā gadsimta tehnoloģijas? Taču iespējams, ka virsrakstā ieraugot Sprīdīša vārdu, varētu rasties zināmas asociācijas ar senākiem laikiem. Tātad šīs reizes stāsts – par sava veida “sportiskās aktivitātes” – biļešu medību – rezultātā iegūtās iespējas noskatīties JRT izrādi Mazajā zālē “Bilžu vakars ar Sprīdīti”, kas pirmizrādīta tikusi 2024.gada 13.aprīlī. Kāpēc biļešu medības, to, domājams, saprot ikviens, kurš kaut reizi centies nopirkt biļetes uz JRT izrādēm brīdī, kad to pārdošana tiek izsludināta. Tiesa, nav tik traki, kā uz Dziesmu svētkiem, bet sava veida nervu pārbaudījums ir gan. Protams, ik pa laikam gadās kāda pārsteidzoša reize, kad, ieejot “Biļešu paradīzē” tāpat vien, gadās uztrāpīt uz kādas izrādes atlikušajām biļetēm (tas izdevies arī man), bet skaidrs, ka vismaz jaunākās izrādes šādā veidā notvert nav iespējams. Tā arī es vasarā sēdēju pie datora ar veselu izrāžu sarakstiņu priekšā, un tiku pie vismaz divām biļetēm cerēto triju vietā, bet arī tas ir vairāk nekā nekas.

            Zināms, ka Sprīdīša vārds komentārus neprasa, ja nu vienīgi ir ļaudis, kas rauc degunu, jo “tā jau klasika, tas tā seni, nav mūsdienīgi...” – ir gadījies dzirdēt par tām klasiskajām vērtībām... Un jāsaka tā, ka tiem būtu dziļa vilšanās, jo JRT Sprīdītis jebšu Gunārs Sprīdis ir akurāt viens mūsdienīgi žiperīgs čoms! Turklāt, ja jau arī Valmieras teātris darinājis pavisam “svaigu” Sprīdīša stāstu, kas arī tikpat grūti “nomedījams” kā tā līdzgaitnieks Rīgā, tad diez vai būs tā, ka klasika nav vis pa prātam mūsdienu jauniešiem. Nu jā, ja nu vienīgi viņus uz teātri atved obligātā kārtā, lai gan skolas ietvaros jau par obligātumu tagad nedrīkst runāt...

            Un tagad pietiks filozofijas par tēmu, ķeramies pie lietas! Izrādes režisors, dramaturgs un mūzikas aranžētājs – Jēkabs Nīmanis (manā pieredzē šī ir pirmā viņa režisētā izrāde, un skaidrs, ka lūkošos pēc vēl!), scenogrāfe un kostīmu māksliniece Līga Zepa, mūzikas autore Elīza Dombrovska, gaismu mākslinieks Lauris Johansons (pirms izrādes viens no mazajiem skatītājiem mums aiz muguras vaicāja, kāpēc pie griestiem tik daudz kameru? Mums ar Jurģi šī jautājuma saklausīšana lika pacelt acis pret griestiem un ievērtēt prožektoru formu daudzveidību un pārspriest, cik visi tie svarīgi...) Uz skatuves daudzveidīgā jandāliņā piedalās Guna Zariņa kā vecmāmiņa – simtgadniece, jubilāre un aktīva jandalētāja kopā ar mazbērniem, kas gan jau lieli izauguši; Jānis Skutelis, kurš kļuvis par Gunāru Sprīdi; Jana Čivžele, kura Pamātes Valdas lomā (jā, jā, Pamāte beidzot tikusi pie vārda, kā nekā Valda ir gana piestāvīgs vārds viņas raksturam...) un Elīzas Dombrovska Lienītes tēlā (ak, tos brīnišķīgos garos matus!... Un – ups! – izrādās, ka ar Elīzas veikumu jau esmu pazīstama gan no izrādes “Pasta nams” režijas Nacionālajā, gan arī no dalības izrādē “Komūna” turpat, kā arī, ja ieskatos dažādu izrāžu apkopojošā mājaslapā "Izrādes.lv" un savā “blēņu lapā”,  arī “Visi putni skaisti dzied”, ko piedzīvoju Dzegužkalnā, un “Goodbye, February!” mūzikas ritmos).

            Kas ir tas īpašais, kas šo izrādi padara tuvu un saprotamu skatītājiem, kuri gan zina oriģinālo stāstu, gan gatavi ļauties tā papildinājumiem? Šo saku tāpēc, ka tai pašā izrāžu listē pie skatītāju viedokļiem atradu arī dažus tādus, kuri man lika mazliet nobažīties par savu izvēli, taču vairākums bija pozitīvi, un tāds tapa arī mūsu ar junioru redzējums. Jā, izrādē ir gana daudz Annas Brigaderes oriģinālteksta, taču tikpat daudz ir arī mūsdienām atbilstošu, gan amizantu, gan nostalģisku, gan arī ģimenes un cilvēku attiecības raksturojošu teksta rindu, kas raisa tiklab smieklus, kā iekustina sirdsstīgas. Tiesa, bija mirkļi, kad man šķita – kādam mazākam skatītājam varētu būt pagrūti uztvert aktieru ātrrunu, jo, lai gan ikdienā pierastajās animācijas un tamlīdzīgās norisēs arī nav tā lēnākā valoda, te atšķirībā no tām, kuras bērni vairāk uztver tīri intuitīvi, tomēr liela nozīme ir izpratnei par to, ko tad katrs konkrētais teksta fragments varētu nozīmēt. Jā, šajā izrādē nav ko darīt tiem, kuriem ir sliktas attiecības ar humora izjūtu, jo netrūkst gan joku, gan atsauču uz ikdienas dzīvi... Un, protams, kārtējo reizi šeit man pietrūkst papīra un rakstāmā, lai nofiksētu tos izteicienus, prātā palicis tik tas par sprunguliņu – vecmāmiņ, pieķeries pie sprunguliņa, un tev nekas nebūs! Nu ko tad es ķeršos pie tāda sprunguļa, ja man par to nekas nebūs? – apmēram tā. Ā, un vēl – sprunguliņš jāuzlādē, vairs nedarbojas!... Nu kur vēl labāk mūsdienu bērniem, kuri taču pie vadiem un baterijām vien dzīvo ar savām spēļmantām un gadžetiem!... Un tiem, kas labos draugos ar fantāziju, nebūs grūti ieraudzīt Vēja mātes dēlus balonos, ko tik cītīgi “dresē” Sprīdītis, ne Ķēniņa spozmi zelta krāsas balonā, ko vecmāmiņa apjozusi sev apkārt, ne arī baidīties no kabatas baterijām tumsiņā, kas atveido milzi Lutausi. Īpaša pievienotā vērtība – citu JRT aktieru “atveidotie” tēli – fotogrāfijās uz skatuves un programmiņā. Ak jā, programmiņa šoreiz veidota kā ielūgums, jo mēs ikviens tiekam aicināti un vecmāmiņas 100 gadu jubileju dārza svētkos. Turklāt, kā jau bērnu izrāžu programmiņām pieklājas, tā sevī ietver arī uzdevumus, piemēram, saskaitīt Sprīdīšus, kas tajā redzami. To nu Jurģis izdarīja, kafejnīcā našķojoties.

            Nenoliedzami, vēl viena svarīga iezīme ir režisora un aktieru drosme iesaistīt izrādē arī bērnus. Kāpēc es to saucu par drosmi? Tāpēc, ka gadījies piedzīvot situācijas vismaz skolas ietvaros, kad baudām kādu viesos atvestu izrādi, un to gribētāju vai citādu “aktīvistu” ir tik daudz un tik nevaldāmi, ka izrāde draud izjukt vai vismaz zaudē jebkādus skaņas skaļuma rāmjus. Turklāt mūsdienu sabiedrībā bieži nākas saskarties arī ar emocionālām izpausmēm, kad kāds skatītājs nav paņemts kārotajā vietā un lomā, vai nav gatavs sadarboties, nu, visādi tādi cunduri, ziniet... Tomēr šajā izrādē – vai nu tāpēc, ka vieta tomēr īpaša, uz JRT nenāk kurš katrs, bet gan ļaudis, kas tiešām ir ieinteresēti, vai tāpēc, ka aktieri visu dara pa īstam, kā jau īstiem profesionāļiem pieklājas, vai vēl kāpēc, - bet viss notiek tā, kā tam jānotiek. Jācer vien, ka tie lielākā ļembasta brīži nedarīja gauži dažiem no skatītāju vidus, kam sava lieluma vai citu īpatnību dēļ tas varētu būt bijis spēcīgs pārdzīvojums.

            Pēc izrādes un arī starpbrīdī manas ausis uztvēra arī dažādus sarunu mirkļus, un visi dzirdētie bija uz pozitīvas nots, paticis bija gan lieliem, gan maziem, katram citādāk, un tomēr! Man jāatzīstas, ka šī izrāde mainīja arī manu priekšstatu par Jāni Skuteli kā galvenokārt komisku lomu atveidotāju un TV šovos jandalētāju, jo gluži tāpat kā Rovanam Atkinsonam vai Luijam de Finesam cilvēki nespēj noticēt “nopietnos” tēlos, tā arī man bija sanācis ar Jāni. Taču šai izrādē viņš bija reizē delverīgs kā Lennebergas Emīls, sirsnīgs kā Jaunsudrabiņa Jancis, drosmīgs kā Tomiņš no “Kapteiņa Enriko pulksteņa” un labestīgs kā Pelle no Sālsvārnas salas – nu tāds, ko pilnīgi gribas apskaut un samīļot kā senu bērnu dienu draugu. Ā, un vēl divi jauki mirkļi – pirms izrādes, “ganoties” teātra pagalmā, satiekam Gunu Zariņu ar velosipēdu un silti sveicināmies, savukārt pēc izrādes “puķojoties" mazliet samaldinu Jāni Skuteli ar savu krekliņu, jo pie paldiesa viņš piebilst: “Sveiciens Alūksnei”, tak man ar šo pilsētu tikvien sakara kā zelta rudens, Bānīša svētki un vēl citas jaukas notikšanas...

            Paliekot uz siltas labestības nots, saku sirsnīgu paldies visiem izrādes darinātājiem, un vēlu citiem interesentiem arī izveikt sportiskas biļešu medības, lai piedzīvotu šo izrādi, turklāt ceru to vēl ilgi repertuārā, lai varētu noskatīties visi, kuri kāro, savukārt citi – varbūt pat izdarīt to vairākkārt!